Выбрать главу

Tāpat jāatceras arī, ka tad, ja viņi ko tādu darītu, jau nākamajā dienā šīs tehnoloģijas būtu ASV, Rietumeiro­pas, Ķīnas un Krievijas rīcībā un drīz jau ieguvums no šādas vismaz 2089. gada Latvijā krimināli sodāmas darbī­bas būtu niecīgs. Turklāt pagātnes laika plūdumu modri uzraudzīja arī tie tur, no jau minētā 2089. gada, un, tikko šāds kliedzošs dampis parādītos vietā, kur tam nav jābūt vēl vairāk nekā 70 gadus, sekotu to čalīšu apciemojums un… teiksim tā, neviens no shēmā iesaistītajiem nevēlē­jās piedzīvot šādas situācijas. Līdz ar to bija vienalga, vai viņi spēra mašīnas, seksa vai kādu citu augsto tehnolo­ģiju parikti no nākotnes tīrā veidā to mantu te realizēt nevarēja.

Ņemot vērā visu augstāk teikto, sarežģītā shēma pa­rasti izskatījās šādi. Agros darbdienu rītos, kad 89. gads vēl gulēja, zagļu komanda, kas sastāvēja no diviem cil­vēkiem, ieradās ciemos, piestiprināja noskatītajam spēk­ratam mazu ierīci un kopā ar to devās atpakaļ pagātnē. Komanda ielēca, kā viņi profesionālajā žargonā mēdza teikt, atpakaļ savā laika plūdumā kādā angārā dziļi Kur­zemes mežos, kur neliela mehāniķu komanda izjauca nozagto auto, sadalot to vajadzīgajās un nevajadzīgajās detaļās un materiālos, un likvidēja atlikušos pierādīju­mus. Tad daļa no detaļām tika izķidāta, cerot, ka ar laiku tās kļūs par nelieliem, sīciņiem patentiņiem valsts zināt­nieku arsenālā, un nepazīstamie materiāli tikai krājās un krājās, gaidot to dienu, kad, soli pa solim pacietīgi strā­dājot, Latvijas valstij pavisam dabiskā ceļā bija jākļūst par pasaules inovāciju līderi.

Viss šķiet visai loģiski, vai ne? Un tomēr varētu rasties kāds jautājums. Proti, kur tādas pasaules aizauss pilsoņi varēja tikt pie ierīces, ar kuras palīdzību ceļot laikā? Par laika mašīnu to nesaukšu, jo tas skan pārāk prasti šim agregātam, kas labāk pazīstams kā GTLZMDH-3. Grūti gan pateikt, ko šis burtu savirknējums īsti nozīmē, jo nosaukumu ierīcei deva akadēmiķis Purvs, kura raženā­kie laiki aizritēja, strādājot vēl Varen Plašās varen plašajā darba druvā, un toreiz šādi akronīmi bija visai pierasti, kamēr mūsdienu Google meklētāja noplicinātajam prā­tam tos atšifrēt var būt diezgan grūti. Bet, ja mēs atgrie­žamies pie tā, kā gan Latvijas valsts un pat ne Latvijas valsts, bet tikai viena no Saeimas gudro galvu partijām, “Par Tēvzemi” bija pie šāda rika tikusi, tad stāsts vismaz pašā virspusē ir banāli vienkāršs. Pie visa vainiga vecā labā pazīšanās. Pirms “Tēvzemes” dibinātāja Jāņa Stiprā vectēvs nolēma doties uz viņsauli un, iegājis vecajā zirgu stallī, noskaitīja tēvreizi un nodziedāja “Dievs, svētī Lat­viju!”, lai pēcāk ņemtu rokā medību bisi un nošautos, viņš atstāja mazdēlam zīmīti.

“Dārgais Jāni!

Man žēl, ka tik pēkšņi jāaiziet. Kādreiz mēs satiksimies vēlreiz, tāpēc neskumsti par mani un neprāto daudz par to, kāpēc es izdarīju šādu izvēli. Zini tikai to, ka man tas bija jādara mūsu nākotnes labā. Bet pats svarīgākais ir tā lieta, kas noglabāta šeit, stallī, tieši zem manas nāves vietas. Izroc kastīti un nogādā to Rīgā profesoram Kārlim Kniedem.

Ardievu!

Dievs, svētī Latviju!

P. S. Manā nāvē vainojami VIŅI!"

Jānis ilgi domāja par to, kāpēc gan vectēvs bija izlēmis tik pēkšņi spert šādu soli šķirties no dzīvības un kas bija vēstulē minētie “viņi”. Vēlāk viņš vēl vairāk prātoja par to, kā gan tieši laika mašīna no visām nolādētajām pasaules lietām varēja nonākt viņa vectēva necilajās rokās, bet… neko izdomāt nespēja. Profesoru Kniedi viņš uzmeklēja gan.

“Tad, kad mēs būsim tur, tu tikai nerausties!” Zigis komandēja jaunāko zagļu komandas locekli, 22 gadus jauno Valēriju. “Ņeģorgajsja, poņal?"

Jaunais puisis pamāja ar galvu.

“Tie tur… Viņiem ir deguns,” Zigis turpināja. “Mēs esam zaudējuši jau trīs komandas un trīs noliktavas, tā vienkārši. Vakar vēl bija, un šodien brauc garām un domā te tak bija jābūt vēl vienai bāzei, bet… ir tikai mežs vai tikai tukšums.”

Valērijs noskurinājās.

“Man pašam ar’ vienreiz bija. Man bija pārinieks, tāds kā tu… gribēju teikt arī krievs, un nu viņš aizskatījās uz tiem torņiem un gaismām un tiem viņu poličiem… modēm un ko vēl tur. Zinātniskās fantastikas fanāts bija. Gribēja visu appētīt. Bet tur jau ilgi nevajag, pārdesmit sekunžu, un gudrās acis atlasa aizdomīgas darbības, vēl pāris sekunžu, un noskenē tevi no augšas līdz apakšai un uzreiz redz, ka nepiederi tam laikam. Zini, ir dažādi izbrīna veidi, un vienkāršs tūrista izbrīns būs citādāks nekā tā cilvēka izbrīns, kas nekad tās lietas, kas tur atro­damas, nav skatījis. Tā ka daudz apkārt neskaties un nebrīnies. Ceru, ka tev nemēdz būt fantāzijas lidojumi, citādi tu esi pazudis cilvēks… agrāk vai vēlāk.”

Puisis norija siekalas.

“Un kas tad bija ar to… pārinieku?”

“Nu nekas,” Zigis turpināja jau mierīgāk. “Mums uzreiz klāt bija tie tur poliči, glumi pēc velna, tu negribi viņus redzēt. Ar pilnu skenēšanu. Un tas nozīmē viss, finito. Mēs zinām, ka tur uz vietas ir čalīši, kas var nosimulēt pilno skenēšanu, bet kontaktā ar tādiem neesam nonākuši, un tas jau ari būtu dārgi un afigenna bīstami. Es uzreiz lēcu prom vienalga kur, ka tik tālāk. Dažreiz izdodas. Kā toreiz. Oļegam, tā to čali sauca, nepaveicās. Nepaspēja aizlēkt.”

“Un… viņi sekoja?” tumšmatis turpināja iztaujāšanu.

“Oooo… Protams, sekoja. Viņi vienmēr seko. Tiesa, ja tu esi izbēdzis vienreiz, tad tālāk lēkt jau kļūst vien­kāršāk, jo viņi, redz, negrib pārāk piesārņot citas laika līnijas, kamēr mums tas viss ir vienalga. Tikai uzmanies, neielec padomju laikos un tevi tur nepieķer ar visiem spīdīgajiem Latvijas Republikas papīriem. Ir tāda teika, ka viens šitāds esot gandrīz vai aizsācis Atmodu desmit gadus par agru.”

“Tiešām?”

Zigis iesmējās. Nē, protams, viņš stāstīja tikai pasa­ciņu, bet nu… kāpēc šo jaunlaiku leģendu nokaut? Lai jau dzīvo.

“Labi!” viņš uzsita Vajeram uz pleca. “Davai, ejam gatavoties! Viss tev sanāks!”

* * *

Vaļera bija domājis, ka laika mašīna būs kāda milzīga lieldatora izskatā kādā pazemes bunkurā un to apkalpos desmitiem baltā tērptu briļļaino komanda, bet diemžēl patiesība bija tāla no romantikas.

Viņi atradās kādas Ziepniekkalna daudzdzīvokļu mājas pagrabā, un Zigis pasniedza jaunajam pāriniekam mazu dzeltena metāla lodīti.

“Kad mēs pārlēksim uz turieni, centies nedomāt ne par ko citu kā vien par trim dzeltenām, horizontālām svīt­rām sev priekšā. Neprasi, kāpēc, es nezinu! Tā vienkārši jādara,” viņš vēl sniedza pēdējos norādījumus. “Lodes nolasa tavu domu informāciju, tāpēc es tev ieteiktu, nonā­kot tur, nesākt raustīties un sākt domāt par to, kā tikai ātrāk tikt atpakaļ mūsu laikā vai nu tevi noķers turienes džeki, kā es jau stāstīju, vai ari lode atmetīs tevi atpakaļ un čalīši no turienes tev sekos. Bet tu jau to visu zini.”