“Tu taču zināji, ka viņš nav cilvēks, vai ne?” Jaunais puisis pagrieza galvu kompanjona virzienā. “Kas viņi tādi ir, Zigi? Un ko viņi tur dara? Vari paskaidrot?”
“Sūds!” no Zigmunda lūpām izlauzās vēl viens lamuvārds, un viņš iespēra tikko atvestajam auto ar kāju.
* * *
“Mēs nezinām, kas viņi ir,” Zigis uzsāka savu stāstījumu, pavedis jauno biedru malā un ļaujot mehāniķiem tikt skaidrībā ar jaunatvesto auto un tā izjaucamajām daļām. “Pirmoreiz vienu no šitiem es ievēroju pirms kādiem deviņiem mēnešiem, bet vēlāk ari iegadījās aplūkot tuvplānā viņu poličus. Tad es ievēroju, ka visa tā ekipāža, kas bija ieradusies mūs gūstīt, sastāvēja no viņiem. Man šermuļi pār kauliem pārskrēja, kad es šos ieraudzīju! Nolādētie, pretīgie radījumi. Mēs pat nezinām, kā viņus saukt, tie ir vienkārši VIŅI. Un šie ir visur. Toreiz pēc tās sastapšanās ar policiju es slepus biju ielēcis atpakaļ vēlreiz viens pats un gāju mazliet papētīt pilsētu. Zināju, ka mani nenoķers, jo es neesmu no tiem izdomas bagātākajiem cilvēkiem, tāpat man ari nebija nekāda plāna darīt ko nelegālu. Es tikai gribēju papētīt, uzzināt, kas tie tādi par radījumiem, kas pēc 70 gadiem poliču mašīnās lidināsies pa Rīgu.
Tad es sapratu, ka viņi ir visur Rīgas domē, valdībā, policijā, armijā… Visas valsts un pašvaldības institūcijas bija pilnas ar viņiem, tur nebija neviena cilvēka! Visu valsti, visu pilsētu faktiski regulē šitie te, pelēkie! Cilvēkus es pat nekur tā īsti neredzēju. Kāds pārītis staigāja pa ielu kā jau vienmēr, bet iepriekš es tam nepievērsu uzmanību. Neviens tam nepievērsa uzmanību!”
“Kam?” Valērijs norija siekalas.
“Kam, kam,” skanēja atbilde. “Tam! Kur ir palikuši cilvēki? Kāpēc ielas nav pilnas ar cilvēkiem? Iepriekš pa tām vismaz daži vēl staigāja, bet šodien tu jau redzēji, ka pat vienkāršs garāmgājējs… vienīgais cilvēks uz visas lielās ielas bija viens no viņiem.”
“Varbūt šis arī bija kāds no pašvaldības vai ierēdnis?” “KVZ. Bet man tas viss galīgi nepatīk. Briesmīgi…” Zigis nez kāpēc bija sācis čukstēt. “Kas tur ir noticis? Kaut kāda kosmiskā invāzija, vai? Un visi cilvēki kā Matriksā ir kaut kur iebāzti kādā šķidrumā un baro šitos pelēkos?”
* * *
Jānis Cietsmaidis izvilka no kabatas savu lielo ķēdes pulksteni un palūkojās, ko rāda tā bultas. Pareizs laiks viņu maz interesēja, Jānis tikai zināja, ka viņu filmē, un tāpēc filmā vēlējās izskatīties autentiski piegulošs, veclaicīgs uzvalks un vestes kabatā pulkstenis ar ķēdi.
Jānis nebija cilvēks. Tiesa, viņš pats gan vairījās definēt konkrētus gaļas blāķus kā cilvēkus vai ko citu, jo kāda tam bija jēga? Labi, viņš nez vai spētu sacerēt jaunus Raiņa dzejoļus un domāt par to, vai Tālavas taurētājs pūtīs, cik spēka, vai iemainīs zeltu pret savu tautu, bet tajā pašā laikā viņu nemocīja migrēnas, sirdsapziņas pārmetumi un prātojumi par to, vai ceļmalā pieņemt kukulīti apmaiņā pret acu pievēršanu satiksmes noteikumu pārkāpuma gadījumā vai tomēr ne. Jānis Cietsmaidis bija radīts… dzimis tikai vienam mērķim darboties pēc programmas un to darīt sasodīti efektīvi, bez atlaidēm. Viņš bija ideāls izmeklētājs, ideāls izpildītājs.
Tas gan nenozīmēja, ka viņš bija tikai un vienīgi prasta, kalkulējoša mašīna. Sarunās viņš spēja iesaistīties kā čempions, un ari jaunu sarunu uzsākšana, nožēlas, prieka, dusmu tēlošana viņam padevās pavisam labi. Viņam piemita mākslīgais intelekts, varbūt ne pilnīgs, bet tās emocijas un prasmes, kuras vajadzēja darbam, viņam bija labi uzskaņotas.
Vārdu Cietsmaidis viņam bija devis tēvs vai māte lai kas viņu arī bija radījis, vārds bija dots, acīmredzot iespaidojoties no Donalda Daka žurnālu varoņa. Un jāsaka tas arī bija trāpīgs, jo Jāņa smaids nebija silts un priecīgs šīs emocijas varēja redzēt tie, kuri spēja saskatīt tikai viņa seju. Patiesībā katrs no viņa ieprogrammētajiem un adaptēties spējīgajiem Smaidiem radās, izpildot strikti noteiktu ieprogrammētu darbību. Bet arī šajā ziņā viņš ne ar ko īpašu neatšķīrās no cilvēkiem. Tikai mehāniskas reakcijas bioloģisko reakciju vietā.
Viņš iebāza pulksteni atpakaļ vestes kabatā un pasmaidījis palūkojās uz ēku sev pretī. Jānis stāvēja mežmalā kaut kur Talsu nomalē un raudzījās uz kādu bijušo padomju laika fermu vai noliktavu, kas ārēji izskatījās visai nožēlojami nolupusi, nekopta, un vietām betons jau bija sācis plaisāt. Tiesa, ekonomikas ministrs Agris Rūciņš, viens no Jāņa “brāļiem” un darba devējiem, bija devis ziņu, ka tieši šeit atrodas viena no bēdīgi slaveno autozagļu noliktavām, tāpēc Cietsmaiža uzdevums nu bija šo rūpalu likvidēt par katru cenu.
“Numur viens gatavs.” Jānis vēlreiz pasmaidīja, piespiedis roku krūšu kabatai, kur atradās tikko aplūkotais pulkstenis, kura bultas bija rādījušas satelītattēlu ar siltums taroj uma avotu izvietojumu telpā. Tā bija vēl viena šī laikrāža funkcija.
“Sākt programmu,” kaut kur dziļi Jāņa smadzenēs atskanēja divi vārdi, bet viņš tos nekad nedzirdēja. Viņš sāka skriet uz noliktavas ieejas pusi. Arvien ātrāk un ātrāk, soļu ritmam mehāniski paātrinoties.
“Ei, apstājies! Te nevar nākt.” Kāds vīrs ar neuzkrītoši noslēptu ieroci aiz jakas iznāca laukā Jānim pretī, bet skrējējs, tikai palielinājis ātrumu, lēca augstu gaisā, pēkšņi jau atradās bruņotajam vīrietim aiz muguras un ar vienu pieskārienu kakla apvidū neitralizēja gūstītītāju. Tad viņš atvēra ārdurvis un, izmantojot nelielu, pelēku ieroci, klusi neitralizēja ari pavisam jauniņu apsargu, kas bija pavisam apjucis, jo tikko vēl bija lūkojies novērošanas kameras ierakstā un redzējis, kā iebrucējs tiek galā ar viņa kolēģi.
Durvis uz galveno telpu atvērās, un pa tām noliktavā ielidoja apaļš, dūcošs objekts.
“Sūdarallā!” Zigis noliktavā tikai iesvilpās un, uzrāvis sev pāri ausim uz laiku nost pavilktās austiņas, sagrāba Valēriju un aizspieda tam ausis, vienlaikus aizverot acis un piespiežot biedra seju sev pie krūtīm.
Pēcāk bija tikai apžilbinoši spilgta gaisma un skaņa, kas spēja izslēgt apziņu.
* * *
Jānis Stiprais stūrēja savu Porche Cayenne atpakaļ uz Rīgu. Auto traucās ar ātrumu, kas krietni pārsniedza 100 kilometrus stundā, bet ne jau par to Saeimas deputātam bija jāuztraucas.
Valdis Ziemels sēdēja blakussēdētāja krēslā un pūta un elsa pie katra straujāka pagrieziena.
“Te varēja arī tā kā mazāku ātrumiņu, nākamajā pagriezienā…” viņš stenēdams kaut ko vēl centās Jānim ieskaidrot, bet Stiprā kungu tik pasaulīgas lietas vairs neinteresēja.
“Tu saproti, ko nozīmē tas, ka Rūciņš nu ir viņējais?” deputāts šķendējās, paspēdams vēl nolamāt kādas fūres šoferi, kurš, braukdams pretējā joslā, gandrīz aizķēra viņa poršu, kad tas pēc kārtējā apdzīšanas manevra pārkārtojās atpakaļ savā ceļa pusē. “Tas nozīmē, ka ir sūds un pagalam. Iepriekš šie mūs tvarstīja tikai tad, ja kāds no mūsu lēcējiem kļūdījās un atveda šos uz šejieni. Likās, ka viņiem galvenais ir nepiesārņot laika joslas, ka viņi mūsu laikā nedarīs neko nopietnu…”
“Diezgan dīvaina gan tāda domāšana, ņemot vērā, ka divi Saeimas deputāti…”
“Ņikiforovs un Lasis? Kādi tur deputāti?” Stiprā kungs, kārtējo reizi piedevis gāzi, nokliedza. “Viens ir komunists, kam sen jau bija jāsēž cietumā, bet otrs Saeimā ir ticis, ar ģitāru pa kultūras namiem trinkšķinot “zeltene mana skaistajām kājām”. Mums jau nebija nekādu pierādījumu tam, ka šie ir aizvietoti. Galu galā abi ir ar pavieglu galvu, viens visu laiku bļauj kaut ko par 4. maija režīmu, un otrs… pietiek jau pateikt vien to, ka džinsa jakas un zirgastes izgāja no modes jau deviņdesmito gadu sākumā. Nekas jau abu repertuārā ar to aizvietošanu nemainījās varētu teikt, ka Artjoms pat kļuva dedzīgāks komunārs, un Normunda repertuārs kļuva tikai vēl pliekanāks nekā parasti.”