“Viņi…” Stiprais noelsās. “Tas, ko rakstīja mans vectēvs par savu pašnāvību. Tie “viņi” taču ir šitie te, pelēkie! Tieši viņi nogalēja vectēvu, bet laika mašīnu tā arī neatrada!”
“Jā, Purvs pēc nāves uzticēja mašīnu tavam vectēvam. Bet pelēkie kaut kā spēja izsekot tās ceļu, un vienīgā iespēja, kā vectēvs to varēja paturēt pie sevis, bija izdarīt pašnāvību un atstāt tev zīmīti par to, kur laika mašīnu meklēt. Tā pelēkajiem pazuda pavediens vairs nebija iespēju parakties vectēva prātā.”
Jānis beidzot atģidās, ka jādara tas, kas darāms, un sāka spiest telefona pogas. Citus numurus, izņemot tos, kas piederēja sievai un mātei, viņš diez vai zinātu, bet pulkveža numurs bija noglabāts dziļi atmiņā. Katram gadījumam.
“Boss Lācis klausās,” otrā galā atskanēja omulīga cilvēka balss.
“Te Lūsis,” Jānis lietoja segvārdu čukstēdams, lai gan mežā neviena cita, izņemot viņu, Valdi un Ģirtu, nebija. “Ceru, ka tu jau esi informēts par to, kas notiek. Vismaz esi dzirdējis baumas. Nu tad tā… ir aši jānovieto patruļas pie Saeimas, lai kontrolē visus, kas nāk iekšā un ārā, un vēlreiz jāpārbauda deputāti. Tāpat arī Ministru kabinetā domājams, ka iekšlietu un ekonomikas ministri jau ir aizstāti.”
“Ministri??”
“Tieši tā, mani tikko mēģināja novākt! Ministri arī ir aizstāti! Vismaz tie divi. Vanags un nu… Rūciņš.”
“Labi, labi, Jāni. Būs darīts! Bet kur tu esi?”
“Velns viņu zina, kaut kur 30 kilometrus no Valmieras virzienā uz Rīgu. Kaut kādā mežā. Bet tas nav svarīgi, izdari, ko teicu!”
Noraidījis ziņu, Jānis pēkšņi sajutās tā, it kā viņam no kakla būtu novelts akmens. Vēl bija cerība, ka šī lieta atrisināsies veiksmīgi.
* * *
“Tātad jūs radīja tāpēc, lai cīnītos ar korupciju?” Valērijs jautāja Cietsmaidim, kura auto jau bija sasniedzis Rīgas robežu.
“Ne tikai ar korupciju, bet arī ar visām citām problēmām izsaimniekošanu, nekompetenci, nepotismu un tā tālāk. Tehnoloģijas vienkārši bija attīstījušās tik tālu, ka to bija iespējams izdarīt un tautai bija apnikusi visa tā politiskā jezga, kas bija risinājusies valstī jau desmitiem gadu. Tauta vienkārši nolēma aizvietot lēmējvīrus ar robotiem, kas strādātu efektīvi un bez kļūdām. Sākumā tas bija Ministru kabinets, tad Saeima, tad ierēdņi… pēc tam arī policija un visas citas jomas, kuru pilnvērtīgai funkcionēšanai traucēja visa tā bagāža.” “Varu iedomāties, ka daži labi vīri palika bez brangiem amatiem,” Zigis iesvilpās. “Tie zēni gan jau tik viegli vadības grožus atdot negribēja.”
“Nu, protams,” Cietsmaidis pamāja ar galvu. “Bet mēs patiešām strādājam efektīvi. Zini, šobrīd te arī viens ir ieradies. Ģirts Melnzems. Salika savā kabatā visus ostas īpašumus un tad, kad mūsu izmeklētāji sāka šo trenkāt, nolēma savas problēmas atrisināt ar laika mašīnas palīdzību. Jo saprata, ka tur, 2089. gadā, spēlīte jau bija zaudēta. Bet ar jūsu palīdzību viņam nekas neizdosies.”
“Nezinu gan,” Valērijs novilka. “Galu galā tie ministri… Saeimas deputāti… Viņi taču ari ir cilvēki, viņiem ir ģimenes. Bet jūs viņus tā… likvidējat.”
“Nevienu mēs neesam likvidējuši,” Cietsmaidis mierīgi turpināja skaidrot. “Viņi visi ir sveiki un veseli un atgriezīsies pie savām ģimenēm tad, kad tiks pārvēlēta Saeima un iecelts jauns Ministru kabinets. Viņi neko pat neatcerēsies.”
“Un… tie cilvēki mūsu bāzē?” Zigis klusi turpināja.
“Tas pats, parastas miegazāles. Jūs taču tur neredzējāt, ka es kādu būtu nomušījis?”
“Tu mūs izvedi ārā dūmu aizsegā un pa pusei apdullinātus. Mēs neko nevarējām redzēt. Un kur palikuši cilvēki tur, tajā jūsu 2089. gadā? Mēs tur arī gandrīz nevienu vairs neredzam.”
“A ko viņiem tur darīt? Mēs strādājam, bet viņi sēž mājās, un mēs šiem maksājam algu par nekā nedarīšanu. Viņi visi sēž virtualitātē, tur, zini, ir krutāk!”
“Nu nezinu… Nezinu gan.”
“Lai kā tur ari būtu, Zigi,” Jānis norādīja uz tuvāk slīdošajiem Dienvidu tilta balstiem. “Vai tiešām tev šķiet, ka esošā kārtība ir tā, kuru vērts saglabāt? Tu ļoti labi zini, no kurienes mēs nākam un kā viss izskatās nākotnē, kad ar mūsu valsti viss ir kārtībā. Nekas taču tavā dzīvē nemainīsies. Tikai tagad mēs būsim tie, kas piedāvās kandidātus, un tauta tāpat kā iepriekš varēs izlemt, kurš ancukā tērptais izskatās labāk. Bet pats galvenais politika nemainīsies no vienas valdības uz otru, nebūs ķīviņu par koalīcijām, nebūs korupcijas un skandālu. Būs tikai efektīva un izsvērta attīstība, rūpējoties par visiem cilvēkiem vienlīdzīgi. Pasaki man… tu tiešām gribi būt tas cilvēks, kurš izlems, ka tikai pēc 60 gadiem šī valsts beidzot spēs normāli attīstīties? Tieši tāpēc jau mēs nācām uz šo laika līniju, ka redzējām, kur to mēģina vilkt tas Melnzems ar to jūsu vietējo partijeli “Par Tēvzemi” pavadā. Zagt auto no nākotnes? Un pārdot materiālus un tehnoloģijas? Absurds! Un kā kabatā tas viss nonāktu? Tautas? Tauta ne sūda nezināja par to jūsu plānu, visas tās noliktavas bija Jāņa Stiprā pārziņā. Tu tiešām domā, ka tas pozeris nodrošinātu valstij laimīgu nākotni? Tas bija idiotisks, nekompetentu tukšpauru radīts plāns jau no paša sākuma. Lemts pilnīgai neveiksmei.”
* * *
Pēc pusstundas Saeimas namā, izejot cauri skenerim un uzrādot savas apliecības pulkvedim Bosam Lācim, plati smaidot, iesoļoja divi vīri Zigmunds Šiliņš un Valērijs Ohranskis. Viņi teicās esam saņēmuši instrukcijas no paša Jāņa Stiprā, kas vairs, kā par nelaimi, nebija sasniedzams. Viņu uzdevums bija izmantot savu laika ceļotāju pieredzi un līdzi atvesto laika mašīnu, lai asistētu problēmu gadījumā, bet tā vietā viņi, tikuši gudro galvu namā, iegāja tuvākajā tualetes telpā un uz grīdas atstāja nelielu metāla kubiņu, bet pēc tam aši pameta Saeimas nama telpas, lai nesteidzīgi dotos mājās.
Skeneru ierīces Saeimas namā nu uzrādīja to, ka neviens deputāts nav aizstāts. Pulkvedis jeb Boss Lācis varēja smaidīt pa visu ģīmi, kamēr brīvlaistie deputāti, no kuriem trīspadsmit jau bija aizstātie roboti, izklīda pa visu pilsētu.
Kaut kur Vidzemes mežā uz liela, nozāģēta un uz Lielbritāniju aizvesta koka celma sēdēja Jānis Stiprais, Valdis Ziemels un Ģirts Melnzems. Mobilais telefons vairs nestrādāja nebija zonas, lai gan iepriekš tā te vienmēr bija uzkavējusies. Arī Ģirta laika mašīna vairs nespēja savienoties ar nākotni, un bija skaidrs, ka visi viņu pūliņi notikušo vērst par labu bija beigušies ar pilnīgu neveiksmi.
Jānis nopūtās. Un tad nopūtās otrreiz. Smagāk.
“Ko tur daudz, varbūt ar jauno valdibu būs labāk!” Ziemels, mierinoši nomurminot, atmeta ar roku, kamēr abi pārējie uzmeta viņam dusmu pilnus skatienus.
“Es tikai tā pateicu, ko jūs? Zinu, ka visi tā vienmēr saka pēc kārtējām vēlēšanām, bet ja nu šoreiz tiešām? Galu galā varbūt mums pat vairs nevajadzēs vēlēt?”
Ginta Orinska-Spirģe. Saucējs
Sniega klāti lauki, liega vēja brāzma, izkusušo sniegpārsliņu mitrums uz apģērba, vārgas ceļu aprises skrajā mežā un medījuma silti kūpošā miesa. Visam pāri ziemas spožā saule.
Rīti kā arvien pēc šādām murgainām pastaigām zemapziņā bija nepatīkamu izjūtu apņemti un nedaudz skumji. Viņiem nekas no tā nepienācās, bet pagātnes nospiedums DNS lika pēc tā ilgoties un sapņos atņirgt zobus katrreiz, kad šķita, ka medījums pazibējis turpat deguna priekšā, turpat viena žokļa atvēziena attālumā.