Plaukstas kā vienmēr bija sažņaugtas dūrēs, un muskuļi no līdzdalības tik dzīvā sapnī stīvi. Dēns zināja, ka viņš nav vienīgais, kam ir šīs valsts neparedzētās ilgas. Viņš ielās redzēja neveiklus un skumjus cilvēkus, kas, iespējams, arī bija sapņojuši līdzīgus sapņus.
Tādās reizēs pamošanos neciešamu un gandrīz iznīcinošu padarīja zem logiem kaucošā pilsēta, kas pieprasīja nedalītu cilvēka uzmanību trīspadsmit stundas ik dienas. Nekādu atlaižu, nekādu brīvdienu.
Sabiedrības ideāli bija izkristalizējušies jau sen, bet tikai pirms dažiem gadsimtiem tie tika pieņemti kā neapgāžami un visai cilvēcei pieejami, pat obligāti. Tie bija nauda, ēdiens un mīlestība. Tiem bija jābūt īstiem, baudāmiem un neviltotiem, un vienmēr pieejamiem.
Katram bija tiesibas un pienākums pirkt, ēst un saņemt neviltotu mīlestību. Šeit nebija vietas nekam mākslīgam. Laika gaitā bija pierādījies, ka cilvēki dzīvoja ilgāk, bija laimīgāki un strādāja labāk, ja šos principus izvirzīja par savas dzīves vadmotīvu. Valdība to izcēla kā galveno cilvēces mērķi un darīja visu, lai šos pamatprincipus padarītu par likumiem un to izpildi uzturētu nepieciešamā kvalitātes līmenī.
Tā bija plašu aprēķinu pasaule, kur, lai sasniegtu vēlamo, bija aicināti darboties ne tikai ekonomisti, inženieri, filozofi un politologi, bet ari ārsti, ķīmiķi, psihologi un pat eigēnikas idejas sekotāji.
Dēnam patika pasaule, kurā viņš dzīvoja. Viņš vienmēr bija paēdis, ar nedaudz banknotēm kabatā un mīlēts. Pasaule patiesi izskatītos ideāla, ja vien nebūtu šo uzmācīgo, brīvības alkas vēstošo sapņu, kas, tāpat kā viņā snaudošā mežoņa daba, aizvien prasījās uz āru, aizvien tiecās pārkāpt aizliegtās robežas. Reizēm sapņu sajūtas domās palika uz ilgu laiku.
Ar rūgtu smaidu Dēns atcerējās dienu, kad gandrīz vienīgo reizi bija pārkāpis vienu no noteikumiem un ieradies darbā ar piecpadsmit minūšu nokavēšanos. Priekšnieks Berningena kungs skumji, bet skrupulozi stāstīja, cik svarīgi ir ievērot likumus, ka katra šāda neizdarība kaitē sabiedrībai un savā ziņā grauj arī paša Dēna lielisko un perfekto dzīvi. Lai gan sarunas laikā ne ar pušplēstu vārdiņu netika pieminētas represijas, no priekšnieka runas bija skaidrs, ka šāda nolaidība ar laiku var novest pie nopietnām pārrunām ar varas pārstāvjiem.
Dēns toreiz paklausīgi māja ar galvu un izstostīja:
- Es, man ļoti žēl, tas neatkārtosies… Patiešām!
Nokaunējies, dusmīgs uz sevi un bailēs par nākotni viņš tomēr bija gatavs kalpot savai sabiedrībai.
Patiesi, sapņi, kurus viņš nesaprata un kuri padarīja viņu grūtsirdīgu, rādījās daudz retāk, kā guvuši sātu no šī nepatīkamā notikuma, kas bija satricinājis viņa mierīgo dzīvi. Un tie apsīka pavisam, kad ideālā pasaule zaudēja savu ideālo apvārsni. Viņš zaudēja mīlestību. Neviens to pat neredzēja, nejuta, uzraugi nepamanīja! Viņš palika bez viena no perfektās dzīves elementiem, un nevienu tas neuztrauca!
Pagāja vismaz pāris mēnešu, līdz kādā naktī iezvanījās durvju zvans, bet aiz tām bija drošībnieki. Tie bija ģērbušies tumši zaļās formās ar oranžām zīmotnēm, laipni skatījās vīrieša sagurušajās acīs un godpilni sveicināja satraukumā aiz Dēna muguras paslēpušos sievu. Atnācēji smaidīja, jo labāk par visiem zināja, ka apdalītais tos gaida kā glābējus. Viņš nepretojās, bet, paklausīgi saģērbies, steidzīgi atvadījās no dzīvesbiedres un aizvēra durvis uz pasauli, kura viņam vairs nebija ideāla un līdz ar to bija kļuvusi apgrūtinoša.
Telpa, kur daudz kas beidzās, bija ar maigu apgaismojumu, persiku oranžām sienām un ērtu krēslu. Viņam piedāvāja kā kafiju, tā arī uzkodu un tomēr lika mirkli uzgaidīt. Neomulību radīja četras videokameras, kas, savas stiklotās acis izvalbījušas, gozējās dažādos telpas stūros. Turklāt tās nedaudz dūca katru reizi, kad kāds vēlējās paraudzīties uz citu pusi vai vienkārši apskatīt nelaimīgo ciešāk.
- Labs rīts!
Sveiciens noskanēja, īsi pirms telpā ienāca gara auguma, slaids, blonds vīrietis. Viņa sejā bija smaids, kaut varēja nojaust, ka tieši Dēna dēļ viņš nakts vidū ticis izcelts no gultas un mīlošas sievas apskāvieniem, un tas radīja dabisku īgnumu pret sēdošo.
- Labrīt! ērcīgi noņurdēja gūsteknis.
- Nepārdzīvojiet, jūs tagad esat drošās rokās! stāvēdams pie galda, savas “drošās rokas” salicis kabatās, noteica milzis.
- Es nepārdzīvoju… tikai kāpēc tik ilgi?
- Par to jāatvainojas, bet tāda ir kārtība. Viņš noplātīja “drošās rokas”. Pirms zaudējam cerības cietušo glābt, mēs veicam visas nepieciešamās pārbaudes, lai apliecinātu, ka spēja patiešām ir zaudēta. Man ļoti žēl jums šāda diagnoze apstiprinājās, vīteroja valsts neapstrīdamās varas pārstāvis.
- Diagnoze?
Dēnam nepatika, ja par viņa dabiskajām tiesībām vai to neesamību runāja kā par slimību.
- Jā, diagnoze. Saslimšana ir reta, bet diemžēl to nevar diagnosticēt sākuma stadijā, un vēl vairāk, man žēl to teikt to nevar izārstēt. Bet nesatraucieties, vismaz jūsu sieva, kuru jau vairs nemīlat, spēs dzīvot tālāk, ar viņu viss būs kārtībā. Viņa drīz satiks citu cilvēku.
Blondais ierēdnis nemaz nebija saudzīgs. Viņa cirtieni bija tēmēti galvā, bet visas šīs sabiedriskās muļķības trāpīja Dēna krūtīs. Kas agrāk likās tik skaists un saprotams, līdz ar to pieņemams, pēkšņi bija apgrūtinošs un šķita muļķīgs. Vīrieti pārņēma vilšanās. Pasaule nebija tāda, par kādu tam bija stāstījuši visus šos gadus!
Steidzīgais runātājs neteica ne vārda par to, kas notiks ar viņu pašu.
- Labi, tagad atstāšu jūs.
- Pagaidiet! Bet kas notiks ar mani? Līdz šim Dēns bija gatavs dzīves pārkārtojumiem, bet pēkšņi viņu sagrāba bailes no nezināmā. Vienaldzīgā vīra saraustītā runa pārvērta samierināšanos drudžainos centienos saglābt pašam savu dzīvi.
- Nekas… daudz. Vai tad jūs nelasījāt noteikumus?
Jautājumā skanēja patiess izbrīns, bet Dēns apstulba.
Noteikumus? Kurus? Tos, kuros stāstīts par viņa perfektās dzīves uzbūvi, kur minētas trīspadsmit stundas darba, lai nopelnītu laimi? Jā, likumā bija sadaļa par tiesību zaudēšanu, bet līdz galam viņš nekad netika, jo tur bija visādas muļķības.
- Izlasiet 34. sadaļas 17. pantu.
“Drošās rokas” uzlika uz galda nelielu brošūriņu.
- Paldies! Dēns ar skatienu vairs nesekoja aizgājējam. Viņa strupajos, spēcīgajos un pēkšņi neveiklajos pirkstos ņurcījās papīra loksnes.
34. sadaļa, 17. pants izdzīšana, sadarbības pārtraukšana, valsts nodrošināta aizsardzība pret sabiedrībai derīgo pilsoņu naidu.
- Trimda!
Ļoti dzēlīgs, nepatīkamas emocijas raisošs vārds, kas izdvests apņēma istabas iekārtojumu un cilvēkus tajā un lika augumam notrīsēt nepatīkamā satraukumā. Rokas nedaudz drebēja, bet gādīgie sargi pasniedza viņam mazu tabletīti un glāzi ūdens.
- Dzeriet vien! Spriedumu tik un tā izpildīs nekavējoties.
Bija ļoti dīvaini atrasties tikai viena malka attālumā no jaunas dzīves.
Bija auksts, bet tikai reta sniega pārsla aizskāra Dēna seju. Viņu modināja nepazīstamu pirkstu klikšķi, un viņš kā reaģēdams uz skaņu pavēra acis. Skatienam pavērās nedabiskas krāsas zilas matu cirtas, dzeltenas acis un ļoti, ļoti kārna seja. Tā smaidīja.
- Ir kontakts! Rā, viņš ir pie samaņas! Sveiks, draugs!
- Beidz ar viņu tur čubināties, lai slejas augšā, mums jāsteidzas.