- Rā.
Meitene smaidot padeva zīmi, norādīdama uz telpu sev aiz muguras.
- Mūsu 3417/58, barvedis viņš ir nedaudz skarbs. Ejam!
Galva nedaudz reiba, bet Dēns sekoja jaunajiem paziņām. Viņš iesēdās kāpurragavās un ļāva sevi vest pāri klajajiem laukiem. Iespaidīgā ātruma dēļ neviens nesarunājās, un bija sācis pamatīgi snigt. Ceļa mērķis bija milzīgs kalns, kas rēgojās pie apvāršņa jau no paša ceļojuma sākuma. Viņi to sasniedza diezgan drīz, bet jau bija iestājusies krēsla.
Kalnā bija paslēpts angārs, un tā vārti pavērās tikai tik daudz, lai ielaistu ceļiniekus. Daži no sagaidītājiem priecīgi uzgavilēja par atvesto, citi aizdomīgi noskatīja viņu no galvas līdz papēžiem.
- Iesim! Tevi jāiereģistrē, viņu uzrunāja milzis Rā.
Pieradis būt paklausīgs, Dēns sekoja robustajam vīrietim, bet paslepus vēroja telpu sev apkārt. Te bija milzīgs daudzums cilvēku, kuri kā bites sadalījās bariņos un nozuda dažāda lieluma ejās, kas aizsākās angāra raupjajās sienās. Varēja redzēt, ka celles slējās abpus dabiskā paviljona velvēm, bet šķembu kaudzes gigantiskā kalna dobuma vienā stūrī lika noprast, ka šeit būvniecība vēl nebija beigusies.
Šķērsojuši milzīgo telpu, kas acīmredzot bija platforma kopienas ceļam uz ārpasauli, Dēns un Rā iegāja nelielā cellē, kur bija tikai galds, krēsls un rācija. Goliātam līdzīgais barvedis apsēdās pie galda un ieslēdza aparātu, noregulēja to un uzsāka sarunu:
- 3417/58 angārs, 3417/58 angārs…
- Tornis 27, uztveru.
- Indivīds pie 56. vārtiem uzņemts mūsu pulkā, saucu datus.
Tagad viņš pievērsās Dēnam:
- Ko prasīšu, to atbildēsi, un atgriezās pie rācijas. Nr. 589. vārds: Dēns, uzvārds: Jokolo, nodarbošanās: ātrgaitas tehnikas operators, vecums: 27, vecāki? Dēns samulsa, dzirdot šo jautājumu, jo kādu laiku nebija domājis par saviem radītājiem. VECĀKI: tehniķis, medicīnas māsa, nodarījums: 34. sadaļas 17. pants 3. punkts. Paldies, torni, sakarus beidzu.
- Jauniņs.
- Jā, puika, nu nekas, nav jau tā, ka nevar izdzīvot.
- Paldies.
Rā parādīja uz durvīm, un Dēns saprata, ka var iet. Šī bija viņa dzīves straujākā un vienlaikus mulsinošākā intervija.
Angārā bija vairs tikai daži cilvēki, kas rosījās ap tehniku, to vidū arī dīvainā meitene. Viņa smaidīja un priecīgi spēra dažus soļus pretī jaunajam kopienas biedram.
- Mani sauc Mepa, 34-17-2. Ka tevi?
- Dēns, 34-17-3.
Mepa nopūtās. Pati izdzīta par ēšanas tiesību pārkāpumu, viņa vairāk juta līdzi tiem, kas bija palikuši bez mīlestības. Viņa ticēja, ka katram ir viena vienīgā, īstā pusīte, tā, ko viņas sabiedrība bija tiem piedāvājusi, un ka šīs nelielās deformācijas 34. sadaļas 17. panta 1. un 2. punkts bija sīkums pārpasaulīgo jūtu priekšā.
Dēns nojauta viņas domas, tāpēc, pirms zilmate bija ieslīgusi nevēlamā melanholijā, iesāka sarunu.
- Tu atteicies ēst?
- Jā! Smaids atgriezās viņas sejā. Jā, bet tagad mani baro intravenozi, un man nav nekas jāēd. Ļoti ērti, jo šeit ēdiens ir patiešām negaršīgs. Bet tādi kā tu mums ir vairumā, piemēram, Rā. Mums ir arī daži tādi, kas šeit nokļuvuši pēc pirmā panta, bet to nav daudz, viņus jau ļoti grūti noķert. Iesim uz ēdamtelpu, iepazīstināšu tevi ar saviem draugiem.
Ēdamistaba bija liela, dabiski veidojusies blakus ala, un tajā dzīvi sarunājās vairāki simti cilvēku. Rā tieši bija pakāpies uz galda telpas centrā un, ienākot abiem jauniešiem, izteica savu īso sakāmo:
- Brāļi un māsas, šodien mūsu kopiena kļuvusi lielāka. Laipni lūgts, Dēn!
Visi uzgavilēja, tuvākie paspieda roku. Dēnam vaigos iesitās sārtums. Viņš bija nonācis necerēti sirsnīgā sabiedrībā, kuras laipnības iemeslu nemaz nespēja aptvert. Mepa, kā arvien smaidot, viņa samulsušo personību piespieda apsēsties.
- Nemulsti! Viņi vienkārši ir priecīgi, ka vienība ir pilnā sastāvā.
Jaunais vīrietis centās pārvarēt mulsumu un, kad tas izdevās, pavērās uz vakariņu biedriem. Pie galda sēdēja pieci nepazīstami cilvēki un vēl arī pati Мера. Mirklīti vēlāk, kad visi sveicēji bija izklīduši, blakus kaķacu meitenei nosēdās arī cilvēks, kurš izskatījās pēc baņķiera. Viņi abi ar Mepu atkailināja rokas, un abus steidzīgi apkalpoja, ievadot vēnā adatu, kas bija savienota ar zaļa šķidruma maisiņu. Pie galda sēdēja divas apmierinātas personības, kamēr pārējie gaidīja, kad pienesīs ēdienu. Мера, protams, nevarēja klusēt:
- Šis, viņa norādīja uz blakus sēdošo, ir unikāls cilvēks. Viņš šeit ir kā pēc pirmā, tā arī pēc otrā panta. Un, iedomājies, strādāja par baņķieri. Vienīgi labi, ka nav pēc trešā, bet viņš saka, ka šajā kopienā neesot neviena, kas viņam derētu. Man ārā palika līgavainis, viņš atteicās pievienoties. Zini, mums ir šeit daži pāri, kur viens ir pilnīgi normāls, bet otram ir kāda nepilnība. Es viņu nevainoju…
Viņa steidzīgi pacēla roku, pieskrēja apkalpotājs un pielika citu maisiņu šoreiz ar sarkanu šķidrumu. Drīz vien atnesa arī ēdienu, un visi sāka ēst, tādējādi apraujot jebkādas sarunas. Mepai nebija taisnība ēdiens garšoja labi.
Pašā vakarā uzreiz pēc vietas ierādīšanas jaunajam kopienas biedram visus, arī Dēnu, pasauca uz mazās kopas apspriežu zāli. Tur bija sapulcējušies visi divdesmit pieci kopienas biedri, kuri tur dzīvoja no pirmās līdz pēdējai savas jaunās dzīves dienai. Tā bija iekārtots -jaunos lika tur, kur kāda trūka. Kopā ne vairāk par divdesmit pieciem, ieskaitot vadoni. Sanākušos uzrunāja kopas līderis Lopo. Barvedis bija vidējas miesasbūves tumšmatis, bet varēja redzēt, ka viņa ķermenis ir trenēts un vienmēr gatavs uzdevumam.
- Kungi un dāmas, viņš sāka nopietni, aristokrātiski un skaļi. Rīt mūsu kārta medīt! Pagājušajā mēnesī mums gāja labi, bet ne bez zaudējumiem.
Visi cieņā nolieca galvu un klusumā pieminēja Dēnam nepazīstamo varoni.
- Bet, kungi un dāmas, rīt mums noteikti ies labāk! Ko es vēlos jums pirms miega novēlēt izgulieties, nestaigājiet pa nakti apkārt! Tie, kuri nav notīrījuši un uzasinājuši ieročus, izdariet to šovakar, un rīt… rīt iesim un sagādāsim mums un mūsu biedriem labu medījumu!
Pēdējos vārdus pavadīja auri un kāju piesitieni pret grīdu. Jaunpienācēju tas uzbudināja, un šī atmosfēra radīja viņā patīkamas vibrācijas, kaut pats viņš vēl nebija gatavs šādam sajūsmas uzplūdam.
- Labi, izklīstam!
Pavēle bija saprotama, un visi lēnām nozuda savās nišās un guļvietās. Vadonis klusu iemeta aizejošajā barā:
- Mepa un Dēn, pie manis!
Viņi trijatā stāvēja telpas vidū, un Lopo instruēja Mepu par jaunā bara locekļa apmācīšanu un pieskatīšanu rītdienas medībās. Dēns klausījās uzmanīgi un cerēja, ka neko no visa neaizmirsīs. Viņi runāja par ieročiem, kuru vārdus viņš dzirdēja pirmo reizi, par braucamajiem, kurus nekad nebija vadījis, un lopiem, kurus tam nebija gadījies sastapt, kur nu vēl nogalināt. Pabeidzis instrukcijas, vadonis viņus atlaida, bet Mepa vēl kādu stundu
Dēnam centās iestāstīt, ka rit viņa būs galvenais vīrieša dzīvības sargātājs.
Briesmu bija daudz plēsīgie zvēri, konkurenti, dīvainās, visu apēdošās bedres un mistiski radījumi, kuru izcelsmi, kur nu vēl bīstamības pakāpi, Dēns nespēja nemaz uzreiz aptvert. Bet viņš deva solījumu jā, viņš klausīs un nerunās pretī vārgākajam kopas biedram, kuru ņēma līdzi tāpēc, ka viņa bija veiklākā visā barā.