Tad viņa. Buļ… atpogāja blūzi. Tās piparmētras! Man reiba, un es kļuvu pavisam nevaldāms. Es sitos pret vannas malu un izmisis gaudoju:
- Akvalīna, nāc! Nāc pie manis! Es ilgāk nevaru! Tūlīt pat nāc! Buļ.
Līdzko viņa iekāpa vannā, es pārtapu kviešu graudā kūts mēslainē. Manī kaut kas uzsprāga, un es rāvu šo kuplo sievieti sev līdzi. Es atrados vienlaicīgi visur. Viņas viļņainajos matos un iedobē uz vēdera, ko sauc par nabu. Sarkani lakoto pirkstu aiznadzēs un abās atslēgas kaulu gropītēs. Es ielīdu viņā pa ausīm, pa acīm un pa to šauro ceļu, pa kuru no cilvēka ārā nāk bērni. Starp ribu kauliem un zarnu mezgliem es satiku viņas vakarus tumšus un vienādus kliedzam kā dzērves kāsī. Tur skalojās sāļās asaru jūras un slēpās bailes no kuģiem. Es satiku rudzu maizīti un ieskābušu biezpienu, ko viņa nupat bija ēdusi. Gadiem neizteikto vārdu murskuļi saķepuši dūrās manī.
Akvalīna baudīja krītošā ūdens balss tembru un siltumā jutās laimīga. Kā tas sašūpoja manu pašapziņu! Es viņu darīju laimīgu! Es! Vanna bija gandrīz pilna, kad viņa grieza ciet krānu. Taču bija jau par vēlu… Es nezināju pats, ko daru. Es pārkāpu visas robežas, pārcirtu blīves un gāzos viņai virsū ar divkāršu spēku:
- Akvalīna! Es! Akvalīna! Es! Buļ.
Es sapratu, ka esmu iemīlējies… Viņa abām plaukstām grūda mani prom. Atkal tur ārā, salā. Grozīja sarauto krānu vēlreiz un vēlreiz. Basām kājām, slīdēdama pa linoleju, kaila nesās uz pieliekamo pēc atslēgām, elsoja un trīcošām rokām grabinājās. Tad atrāva vannas notekas puļķi, stāvēja un izbijusies kā zirnis pēc pāksts atvēršanas skatījās uz mani. Arī es nezināju, ko darīt. Ja plūdīšu visu nakti, es varēju aizsaldēt izteku, pārlīt pāri vannai, aiziet līdz viņas gultai un, ceļos nokritis, raudāt tumsā. Aizraudāt līdz kaimiņiem, līdz aizmigušam ezim zem ozola lapām pie mājas. Es biju tik nobijies no viņas. Buļ. Bet vēl jo vairāk es baidījos pats no sava trakuma un drosmes.
Tad mana sieviete paķēra telefonu. Es knapi salasīju ciparus, būdams iespiests starp viņas pirkstu galiem un telefona taustiņiem. Viņa zvanīja savam bijušajam vīram. Buļ.
- Jā, telefonā atskanēja samiegojusies vīrieša balss.
- Sveiks, es nevaru vannai aizgriezt krānu! Akvalīna nopietni paziņoja.
- Kā nevari aizgriezt? viņš izbrīnījās.
- Nu tā! Nevaru, un viss!
- Klau, to, ka tu esi muļķe, es zināju, bet ka tik stulba, ka pat vannai krānu vairs aizgriezt nejēdz! Es tak neskriešu tagad pāri visai Rīgai nakts vidū pie tevis!
Telefona baterija izlādējās. Akvalīna atspiedās pret sienu un, aizlikusi mutei priekšā roku, raudāja… Mana Akvalīna raudāja! Es noglaudu viņas vaigus, skūpstīju acis un muti. Kad viņa palieca galvu lejup, pa matu galiem, tērcitē satecēdams, es pieskāros mugurai. Plūdu un mierināju. Plūdu un mierināju. Pāri mugurai un vannā. Klusi un skaļi.
Mājā bija trīs dzīvokļi. Pretī Akvallnai aiz brūni tapsētām durvīm dzīvoja tante Lūcija deviņdesmitgadīga lopu daktere ar trim Siāmas kaķiem -, bet augšējais šoruden bija izīrēts studentei. Diez vai kāda no viņām ko saprot no pāri plūstoša ūdens. Akvalīna uzmeta halātu, ielēca zābakos un metās prom. Ārā. Uz ielas. Es ļāvu… Es ļāvu… Viņa skrēja, bet es mainījos un biju blakus. Ledus plāksnēs uz ceļa. Traktoru sadzītajās sniega kupenās. Stikla kristālos viņas matos. Izpinusies atpakaļ no dzīvžoga zaru briksnāja, viņa iegriezās skriet sāniski un gurkstēdama iekrita man tieši klēpī ar sniegu piedzītā grāvī. Akvalīna paniski kūlās rokām un kājām, līdz izveidoja zem sevis cietāku pamatu. Četrrāpus tikusi laukā, viņa noskurinājās, kulaciņā savilka uz krūtīm ciešāk halātu un atmeta galvu pret debesīm.
Miljoniem zvaigžņu. Miljoniem magnētu. Uzcirta apkakli un saliecās čokurā. Tad, pārskrējusi ceļam, iegāja pretējās daudzdzīvokļu mājas durvīs.
Akvalīnas tēvs skatījās televizoru. Augstākās līgas izšķirošo spēli hokejā. Kanādas valstsvienība ar Krieviju. Pirms klauvēt, Akvalīna uz sekundes desmitdaļu aizturēja elpu. Tad izpūta un droši piesita. Tēvs izgāja gaitenī un ar plašu žestu atvēra dzīvokļa durvis. Nodurtu galvu, ne vārda neteicis, viņš apsēdās atpakaļ dīvānā. Akli vērdamies televizorā, aizkūra bezfīltra cigareti.
Ienākot varēja just sen neuzkoptas telpas un štovētu kāpostu smaku. Akvalīna blenza tēva skaustā un elsodama pusčukstus izdvesa:
- Ūdens iet pāri… Varbūt tu… atnāksi?
Tai mirklī es no bailēm sastingu. Kā tik šis vīrs pēdējos mēnešos, kopš saoda, ka par znotu taisos, ar mani nebija izdarījies! Pat pa trubām man skriet lika! Buļ. Kā tik es kaut kur atlaidies, tā šis klāt. Ar saviem santehniķa skrūvgriežņiem un trubu līkumiem. Paklapē, spiedienu pieregulē un klausās. Ko jau es teikšu. Es mēms. Tas vairāk pa dienu, bet kā viņš pēc saulrieta savā mājvietā izdarījās! Kauns jau stāstīt. Salej mani mazajās šņabja čarciņās. Tad saraksta uz lapiņām visādus vārdus. Ai, atcerēties pat negribas. Nu, piemēram, ka es esmu stulbs. Nu tādā stilā. Bija jau arī vienreiz uzrakstījis, ka labsirdīgs. Tad salīmē tās lapiņas uz glāzītēm un saldētavā iekšā. Kad es jau galīgi stīvs, pēc dienas velk ārā, tad bāž zem mikroskopa un vēro kristālus. Akvalīnai rāda. Noskaidrot vajagot, kāda man atmiņa. Jā, ar mūziku ar’ viņš tā noņēmās. Visādus meldiņus uzgriež. Es noklausos. Tad kamerā. Tad mikroskopā. Nu vienbrīd mēs abi ne tā kā znots un sievastēvs, bet jau kā kolēģi sajutāmies. Man pašam interesanti kļuva. Vienīgi, ja tai ledus kamerā pie vistu kājām un dzērvenēm nebūtu bijis tā jāsalst. Buļ.
Kamēr Kanādas uzbrucējs, līdzjutēju bļāvienu pavadīts, saņēma noraidījumu no laukuma, abi klusēja. Izpūtis smirdīgu dūmu, tēvs iespieda cigareti pārpilnā stikla pelnutraukā un piecēlās. Pat nepaskatījies uz Akvalīnu, viņš uzmeta mugurā zaļganu ziemas jaku, uzrāva kājās zābakus un nesteigdamies rūpīgi aizšņorēja tos. Tad, pagrabinājies virtuves atvilktnē, sameta kabatā atslēgas un uzgriežņus.
Akvalīnas tēvs uzreiz zināja, kā mani savaldīt. Viņš noslēdza ceļu uz māju. Bet es? Es plūdu savas sievietes asinīs. Plūdu un klausījos meitas un viņas tēva balsīs. Ilgi viņi nebija runājuši viens ar otru. Un Laiks. Laiks jau ir matemātiķis. Izteikts darbaholiķis. Saskaita dienas, mēnešus un klusuma gadus. To kļūst tikai vairāk un vairāk, bet nekad mazāk. Man tas Laiks nekad nav paticis. Buļ. Tu tik skrien un klusē. Klusēšana vienmēr ir visprecīzākā.
Otrā rītā es rāvu snigt. Kur es savu mīlestību lai lieku? Snigu un snigu. Bērni atplestām mutēm ķēra sniegpārslas un smējās. Mātes skandināja, lai izbeidzot, ka saslimšot. Kritu viņas mājai uz jumta, uz mašīnas. Ieputināju. Gājējiem sasnigu cepurēs. Šie purinājās un šķendējās. Putenis traucēja iekļauties grafikos.