- Haoss, vienkārši ārprāts, visi pukstēja.
Es kā tagad atceros. Cik sniega bija! Un kādā miglā toreiz bija mans prāts. Tādā miglā… Tādā miglā…
Ļubov zla, poļubiš i kozla: Mīlestība ir ļauna, iemīlēties var pat āzī. Kogda ja jem, ja gluh i ņem: Kad ēdu, esmu kurls un mēms.
Rihards Buivids. Ķivere
Diena iesākās ikdienišķi ap pulksten desmitiem Ģirts nesteidzīgi tuvojās paputējušajam autoservisam, kurā viņš piestrādāja. Galva nedaudz sāpēja, bet arī tas nebija nekas neparasts. Pat rīta pārdomas bija ierastās vajadzētu uzlāpīties, bet naudas nav… Nu kāpēc tā ir, kāpēc citi var braukāt ar poršiem, bet man nepietiek pat aliņam un lupatām?
Pie servisa vārtiem gar vecu pussapuvušu opeli līkņāja Aivars, no kura izdevās dabūt cigareti. Smēķu paciņa bija palikusi mājās, bet kas tad tā par strādāšanu bez uzpīpēšanas?
Moži džerkstēdamas, garāžas durvis atvērās, un reizē ar Ģirtu pa tām ielauzās arī auksta vēja brāzma. Garāžā darbs jau ritēja pilnā sparā, par ko liecināja izsvaidītie instrumenti un derdzīgs smaku kokteilis, kurā skaudri varēja sajust vakardien dzertā “Hektora”, draņķīgu smēķu un izdiluša dīzeļmotora notis. Uz bedres stāvēja vecs skumju krāsas Nissan ar paceltu motora pārsegu.
“Čau, vecais!” nisans negaidīti nočērkstēja elektriķa, metinātāja un vēl simt darbu pratēja Jura balsī.
“Čau,” atbildēja Ģirts. “Kā iet?”
“Vēl neko nevar saprast,” nisans sērīgi nopūtās, “laikam būs jāmetina arī sliekšņi.”
“Nu nekas, galvenais, lai sapiķo.” Ģirta spriedumu pastiprināja sulīgs spļāviens, kas piezemējās kaut kur
starp vecu riepu krāvumu un netīru lupatu kaudzi, uz kuru no plakāta pavedinoši skatījās blonda daiļava ar krūtīm meloņu lielumā. Dāmas trūcīgais ietērps ne visai saskanēja ar plakāta lejasdaļu, kas slavināja kaut kādu nepārspējamu sporta dzesēšanas šķidrumu.
No garāžas bedres izrāpās saņurcīts vīrelis ar speķainām brillēm un šķelmīgu skatienu. Viņi sarokojās un aizpīpēja. Kādu laiku neviens gandrīz neko neteica, ja par sarunu neuzskata Jura monologu dziļdomīgas piezīmes “tā viš i’”, “augstāk par pakaļu jau neuzlēksi” un tamlīdzīgus izteicienus, ar kuriem viņš vispusīgi aprakstīja savu pašreizējo dvēseles stāvokli, nisana tehniskā stāvokļa atbilstību ražotāja noteiktajiem standartiem un ekonomisko stāvokli valstī kopumā un konkrēti Vidrižos.
“A kur Normis?”
“Ta’ velis viņ zin, šodien nav redzēts. Bet viš jau nekad nav ātrāk kā vienpadsmitos. Tā viš i’, jā…”
Bezgalīgi šis skaistais mirklis tomēr turpināties nevarēja bija jāķeras pie veco, neiedarbināmo vraku pārvēršanas par tādiem veciem vrakiem, kas spēs apdraudēt ceļu satiksmi vēl kādu laiciņu. Ģirtam gan ilgi strādāt nenācās, jo pēc brīža ar griezīgu “grrr-žžžvāks!” atvērās durvis, un pa tām ienāca Normunds, pazīstams arī kā Kaseklis. Iesauku viņš bija dabūjis jau skolā, un visā apkārtnē zināja, ka viņu tā sauc, bet kāpēc to gan neviens vairs neatcerējās un, pazīstot viņa raksturu, arī īpaši nejautāja. Šorīt viņš izskatījās nedaudz citādāk nekā parasti, bet, kas tieši bija citādi, to uzreiz nevarēja saprast.
“Nu, čau, veči! Kā iet?”
“Čau, nu kā ta’ var iet nu tāpatās jau iet, jā; nu draņķigi iet…” atrūca Juris.
“Eu, nu beidz, šodien tak’ ir forša diena, un vispār… Man vakar baigo mantu uzdāvināja.” Normunds bija neparasti runātīgs. Vai viņš jau no rīta būtu paspējis salāpīties?
“Kādu tādu mantu? Brūno vai balto?” Ģirts lietišķi apvaicājās.
“Da nē, ne jau dzeramo. Man uzdāvināja šito, nu… Nu tādu kā viģiku, saproti? Tikai viņš ir iebūvēts ķiverē,” Normunds centīgi skaidroja. “Saproti?”
“A kāpēc ķiverē?” Juris piesardzīgi apvaicājās.
“Nu, droši vien tāpēc, lai bilde būtu skaidrāka un skaņa arī. Vispār man to verķi īsti neizdevās iedarbināt. Pamācības nav… Bet šis laikam ir tas, nu… Nu, tas trīs dē priekš kam gan vēl vajadzētu tādu ķiveri ar ekrāniem? Vispār es vakar biju krietni savadījies, varbūt tāpēc man nekas neizdevās…” viņš nosmējās.
“Aha. A kas tev tādu uzdāvināja?” Ģirts nelikās mierā.
“Es nemaz īsti nezinu, paka bija nolikta pie durvīm smuki iesaiņota, un virsū bija rakstīts Normundam Aukšēnam. Značit, man. Izskatījās, ka atsūtīta pa pastu, bet, no kā nebija rakstīts.”
“Bet pasts jau tā nekad pakas pie durvīm neatstāj!” Ģirts iebilda.
“Nu nezinu, varbūt brālēns bija atbraucis, kamēr manis nebija mājās, un atstāja. Viņam patīk visādas tādas tehniskas lietas. Gribēju jau viņam apjautāties sīkāk, bet neizdevās viņu sazvanīt, varbūt šis mobilo atstājis mašīnā,” norūca Normunds.
“Parādīsi mums ar’ to savu kasku?” apvaicājās Juris.
“Kāda runa, man šī autiņā stāv,” Normunds atteica un izšļūca pa durvīm. Ilgi gaidīt nenācās jau pēc mirkļa viņš bija atpakaļ, un viņam rokā bija Kaut Kas, kas izskatījās pēc kara laika vācu ķiveres un lejkannas krustojuma matēti melnā krāsā. Uz gludās virsmas bija redzamas dažas pogas, tāds kā neliels displejs un kaut kādi kloķīši. Priekšmeta aprises tik maz atgādināja kaut ko pazīstamu, ka Ģirts tā arī nespēja izdomāt nevienu pieņemamu apzīmējumu redzētajam.
“Oho… A kā šitais darbojas?”
“Zini… Es pats īsti nezinu. Es vakar vienkārši uzmaucu kasku galvā un tad pagriezu to lielo pogu augšpusē šo ir viegli sataustīt. Vēl tur augšā ir kaut kādi pāris džoistiki, bet, ko ar tiem dara, man vēl nav izdevies saprast. Pamācības diemžēl kastē nebija. Kad satikšu brālēnu, uzprasīšu. Man izdevās kaut kādu bildi dabūt, bet brīžiem bija baigās švīkas un šņākoņa.”
“Eu, davai, es pamēģināšu!” Ģirts jau bija iededzies un steidzīgi braucīja eļļainās rokas pret biksēm.
“Labs ir, tikai rēķinies šitā manta baigi aizrauj, varbūt pēc tam vairs šodien negribēsies strādāt,” Normunds noteica, sniegdams ķiveri. Ģirtam šķita, ka vecais paziņa kaut kā aizdomīgi pavīpsnā, bet, kad viņš paskatījās uz Normundu ciešāk, kolēģa sejā tomēr bija tikai parastā nedaudz garlaikotā izteiksme.
Ģirts apsēdās uz apdiluša krēsla un ķērās pie jaunuma iepazīšanas. Ķiveres iekšpusi daļēji klāja mīksts polsterējums, bet arī daļēji kaut kāds matēti melns, metālisks slānis. Neko parastam ekrānam vai skaļruņiem līdzīgu nemanīja, toties ķiveres priekšpusē atradās melns četrstūris, kas nemaz neatstaroja gaismu un izskatījās kā bezgalīgi dziļas šahtas atvere, lai gan tā, protams, nevarēja būt. Tomēr interesantākā ierīces detaļa bija masīva, spirālē saliekta caurule, kas bija piestiprināta ķiveres pakauša daļai un beidzās ar senlaicīgas lejkannas cienīgu uzgali.
Ķivere bija diezgan smaga, tomēr to uzvilkt izdevās bez īpašas piepūles. Redzēt vairs neko nevarēja, jo ķiveres malas pilnīgi aizsedza redzeslauku. Ausīs skanēja klusa dūkoņa kā transformatora būdā. Ģirts nospieda pogu, ko izdevās sataustīt ķiveres virspusē. Nekas nenotika. Viņš pogu nospieda vēlreiz un turēja vairākas sekundes, tomēr panāca tikai to, ka nu dūkoņa kļuva skaļāka un tai pievienojās ari šņākoņa. Un tad viņš uz labu laimi pagrozīja kādu kloķi ķiveres sānos.
Vēlāk Ģirts tā ari nespēja atcerēties, kas tieši notika, taču uz īsu bridi viņam šķita, ka ap viņu trakā ātrumā griežas daudzkrāsainas zvaigznes, it kā viņš atrastos Visuma centrā. Skats bija varen iespaidīgs, tomēr to neļāva pilnībā izbaudīt negaidīti uzplaiksnījusi atmiņu aina Ģirts nez kādēļ atcerējās, kā reiz pusaudža gados tika pieķerts, astronomijas stundas laikā zīmējot savā pierakstu kladē piedauzīgas bildes, kuru mākslinieciskā vērtība gan nebija visai augsta, toties tās nepārprotami liecināja, ka devītajā “b” klasē dzimumaudzināšanas stundas vairs nebūs nepieciešamas.