Pēc brīža tomēr apkārtējā tumsa sāka bālēt un zvaigznes pazuda miglā. Bija ļoti auksts.
“Normi, aizver tak durvis!” Ģirts uzsauca. Neviens neatbildēja, bet sauciens vēl kādu laiku atbalsojās tukšumā. Pamazām radās skaudra apziņa, ka viņš vairs neatrodas garāžā. Migla jau bija izklīdusi tiktāl, ka apkārt varēja redzēt priežu stumbrus visapkārt pletās mežs. Nebija nekāds brīnums, ka tā sala, jo viņš stāvēja līdz ceļiem sniegā. Ķiveres galvā vairs nebija, un arī tuvumā tā nekur nebija redzama. Tomēr visdīvainākais bija tas, ka apkārt neredzēja nekādu sniegā iemītu pēdu tā, it kā viņš te būtu nolaists no helikoptera.
Lai cik neticams būtu notiekošais, ilgi palikt uz vietas te, sniegā, nebija iespējams, tāpēc Ģirts sāka brist pa sniegoto mežu uz labu laimi izraudzītā virzienā. Kurpēs sabira sniegs, pēc brīža tas sāka kust, un turpmāk katru soli pavadīja riebīga žļurkstoņa, toties vismaz kāju pirksti vairs tā nesala. Bija cerība drīzumā nonākt uz kādas stigas, tomēr pagaidām par tādas esamību nekas neliecināja. Pēc kāda laika sākotnējo izbrīnu aizstāja izmisums viņš bija pārāk viegli ģērbies šādai pastaigai, un pēdas pamazām kļuva nejutīgas. Tomēr drīz mežs kļuva arvien retāks un gaišāks, un vēl pēc brīža tas izsīka, dodams vietu krūmiem. Ap to laiku migla izgaisa pilnībā, un nu bija parasta ziemas pievakare šķita, ka pulkstenis ir ap četriem pēcpusdienā, kaut gan tā nevarēja būt, jo tikko taču vēl bija rīts. Ļoti gribējās uzpīpēt, kabatā pat izdevās sataustīt šķiltavas, bet tad nāca skumjā atskārsme, ka cigaretes vēl arvien ir turpat, mājās.
Acīmredzot labākais, ko pašreizējā situācijā varēja darīt, bija virzīties šķērsām pāri klajumam, kurš droši vien bija aizaugoša pļava un kura otrā pusē vajadzētu būt kādai lauku saimniecībai vai vismaz ceļam. Nojauta izrādījās pareiza pēc neilgas soļošanas pret kalnu kļuva redzama dūmu grīste, kas vijās no pļavas attālajā malā esoša ēku pudura. Vieta šķita pilnīgi nepazīstama.
Maitas, viņi būs man iedevuši kaut kādas tabletes, viņš nikni prātoja. Tikai kāpēc? “Kāpēc jūs to izdarījāt, mēslu bambāļi?!” Ģirts auroja klajumā, cerot, ka tas viss varbūt ir tikai sapnis, no kā izdosies pamosties, vai arī ka mēslu bambāļi apdomāsies, lūgs piedošanu, aizvedīs viņu prom no šī cauruma un uzsauks kaut ko dzeramu.
Tomēr neviens neapdomājās un neuzradās nācās vien turpināt brist uz māju pusi, kur, cerams, viņš varēs apjautāties, kā no šejienes nokļūt mājās un kur īpašas veiksmes gadījumā varētu būt atrodams pat telefons.
Tuvāk pieejot, kļuva redzams, ka mājas bija veclaicīgas un nolaistas, vienai no tām vecuma vai biezās sniega kārtas dēļ pat bija ielūzis jumts. Visas ēkas bija zemas guļbūves ar tik maziem lodziņiem, ka no tāluma šķita logu nav vispār, un jau tā drūmo iespaidu vēl vairāk pastiprināja tas, ka krēsloja, bet no ēku iekšpuses nespīdēja neviens gaismas stars. Vēl pagalmā bija malkas grēdas, aka kā Brīvdabas muzejā un vēl kaut kādi krāmi. Pāri sniegotajam klajumam skanēja dobji, nevienmērīgi klaudzieni laikam kāds skaldīja malku.
Ģirts vēl nebija iegājis pagalmā, kad no turienes žvankstēdams izskrēja liels, pinkains suns un riedams skrēja klāt.
“Mierāāā!” Ģirts nobļāvās un drošības pēc sāka ļurkāt vienu no jau tā šķībajiem žoga mietiem, kas pēc pāris rāvieniem ari padevās. Ar mietu rokās stāvoklis šķita mazliet drošāks, tomēr suns nemaz nesteidzās viņam kost tikai lēkāja apkārt un rēja.
Pavērās durvis zemajā guļbūvē, un parādījās dīvaina izskata lupatās tērpies vecis. Vecais balstījās uz brangas nūjas un ar izbalējušām acīm nikni blenza uz atnācēju.
“Sveiki! Kur es esmu? Vai var no jums piezvanīt?” Ģirts nobēra, gan saprazdams, ka vecajam jau mobilā, visticamāk, nebūs.
“Koē?” vecais atrūca.
“Kur es esmu? Es tā kā apmaldījos mežā…”
“Šeitan ir Jokšķi. Pavei, tur pāri iraid Dzeiņi.”
“Aha… Bet vai piezvanīt no jums var? Vai jums ir mobilais?”
“He, he, he… Zvanu viņam savajadzējies.” Vecais likās varen uzjautrināts. “Domā, šeitan ir baznīca?” “Gunvari, kas tur ir?” atskanēja ķērcoša balss no iekštelpām, un pēc brīža uz sliekšņa stāvēja arī veca sieviete ar plēsīgam putnam līdzīgu sejas izteiksmi tikpat satuntuļojusies kā vecis. Tūlīt arī viņa ņēmās bērt vārdus kā no ložmetēja:
“Vai tu esi Sigismunda meslu vācējs? Tad zini, mums nekā vairs nav, rau, sirinieki jau aizveda Dūkanbēro un Sirmi, un Varis ir kritis ar mēri. Sapūsti, suņa dzimums! Ak nē, tev tak nav zirga. Un tavas drānas nav kā šejienes ļaudīm, un tu runā svešādā mēlē… Vai tik tu nebūsi sirinieks, ko? Balcer, Druvi, parādiet sirinieku vīram, ko mēs ar tādiem darām!”
“Ko jūs tur muldat, jums te kaut kāda izrāde, vai? Beidziet mani čakarēt, vai arī dabūsiet bietē!” Ģirts pamazām sāka uzvilkties. Paģirās viņš nekad nebija īpaši mudināms uz kaušanos, un tagad tā vien prasījās iešaut vecajam vienu taisno pa mūli.
Negaidot ar acs kaktiņu viņš ievēroja kaut kādu kustību pie ēkas sienas un, strauji pagriezis galvu, ieraudzīja ap mājas stūri glūnam garu lamzaku tādās pašās salāpītās lupatās kā abus vecos. Lamzakam rokās bija cirvis.
“Atslābsti, vecīt,” Ģirts steidzīgi noteica un sāka apsvērt iespējamos atkāpšanās ceļus. Žoga miets šķita visai vārgs arguments pret cirvi, tomēr tas bija labāks ierocis nekā šķiltavas vai paprāvais atsvars makšķerēšanai (tāds bezveidīgs svina gabals ar caurumu), kas nez kāpēc ari atradās servisa kombinezona kabatā.
“Ēēēeee…” novilka lamzaks ar cirvi un, pretīgi smīnot, nāca arvien tuvāk. Aiz malkas krāvuma pagalma otrā pusē pa to laiku bija parādījies vēl viens janclgs tips ar bārdu savu trīs plaukstu garumā un gariem matiem tāds kā neizdevies vikings. Protams, arī ar cirvi rokās. Tagad vajadzēja rīkoties ātri, tas bija skaidrs.
“Saņem, fašist, granātu!” Ģirts, pats sev par pārsteigumu, neprātīgi ieaurojās un meta svina atsvaru tuvākajam lamzakam tieši sejā. Tas lāgā nepaspēja izvairīties, un atsvars viņu tā ķēra pa vaigu, ka nokrakšķēja vien. Lamzaka sejā smīnu nomainīja sāpju grimase, kurai sekoja idiotiska izbrīna izteiksme brīdī, kad Ģirts visai veikli trāpīja ar mieta galu pretiniekam tieši saules pinumā. Abi pie mājas stāvošie vecūkšņi notikušajā raudzījās ar pavērtām mutēm.
Pa to laiku bija strauji pietuvojies “vikings”, kurš jau cēla cirvi zvēlienam, bet Ģirts paspēja atlēkt malā un sāka skriet gar ēkas stūri, cerot atrast kādu ceļu prom no šīs trakomājas. Skrienot garām sakņupušajam mieta upurim, Ģirts viņam tīšuprāt uzkāpa uz plaukstas, izvilinot sāpju kaucienu no zemē gulošās nelaimes čupiņas. “Vikingam” skriešana tik labi neveicās, jo vizēs ieautās kājas manāmi slīdēja uz pagalma dažviet apledojušajām taciņām. Tikmēr Ģirts tik skrēja un skrēja kā čigāns ar piezvanīšanai aizdotu telefonu. Galvā valdīja pilnīgs juceklis, bet bija skaidrs, ka drošāk ir atkāpties pēc iespējas tālāk un tad rūpīgi pārdomāt turpmāko rīcību. Tā kā nekādu ceļu atrast neizdevās visticamāk, tas atradās zem sniega nācās turpināt skriet pāri piesnigušajam klajumam uz tālumā esošo mežu. Kājas stiga sniegā, trūka elpas, un nācās pāriet uz soļiem. Un tad, paskatoties pār plecu, Ģirts ar šausmām ieraudzīja, ka no mājām viņam visai strauji seko abi tipi ar cirvjiem, kuri nu bija apāvuši kaut ko sniega kurpēm līdzīgu. Tās bija viņa beigas, jo nebija nekādu iespēju sasniegt mežmalu ātrāk par tiem diviem un nekādu ieroču bēglim vairs nebija mietu viņš bija pametis, lai varētu ātrāk paskriet. Tomēr Ģirts skrēja, lēkšoja un brida, un brīžiem kaukdams četrrāpus rāpoja uz mežmalas pusi, līdz ausis sāka džinkstēt no piepūles. Džinkstoņa kļuva arvien skaļāka un skaļāka, un pēkšņi atkal iestājās tumsa, pilna ar virmojošām zvaigznēm. Tad viss apklusa, sniegs kaut kur pagaisa, un Ģirts piesardzīgi aptaustīja galvu kā tad, pēkšņi atkal ķivere bija savā vietā. Ar vienu rāvienu ķivere bija nost, un viņš atkal bija sev tik mīļajā piepīpētajā garāžā. Pārējie stāvēja un skatījās uz Ģirtu, it kā nekas nebūtu noticis, bet viņš no galda pagrāba lauzni un… nolika to atpakaļ. Pulkstenis rādija piecas pāri vienpadsmitiem, tātad piedzīvojums ar ķiveri nebija ildzis vairāk par minūti.