Выбрать главу

Pēc slimnīcas dažkārt dodos arī uz cietumu. Tur mani allaž sagaida kā Laimes lāci. Kungi paši steidzas pretī ar smagiem iepirkumu maisiņiem, kur reiz bijuši ietīti kon­servi vai maize, uzsauc pa kādam mēriņam un uzsit pa plecu. Tu dari svētīgu darbu, čomiņ! Mēs bez tevis nu nekā! Pēc šiem apciemojumiem man sāp mugura, jo maisi ir smagi un slikti nopakoti. Šeit īpaši jāuzmanās, lai nekas neizkrīt. Sargi mani vienmēr aizdomīgi vēro, kad izeju pa vārtiem. Bet viņi paši ir mani klienti ari zina, ka es daru svētīgu darbu.

Dienas vidū apstaigāju arī spēļu automātu elles (pakas, nevīžīgi sasaiņotas, mētājas turpat uz grīdas, klientiem nav laika novērst skatienu no Fortūnas), pēc tam izķemmēju lielveikalus. Tie gan man riebjas. Ikreiz jūtos kā zaglis, aptīrot kopto sieviešu elegantās somiņas un naudas makus. Apciemoju interneta kafejnīcas. Tur parasti apgrozās diezgan haotiska publika. Neizmanto­tās idejas lido pa gaisu, nākas saķert tās turpat papes kafijkrūzēs. Manā cienījamā vecumā gan tāda plivināša­nās nav ieteicama. Vēl es iegriežos bibliotēkās, kur mani gaida jau gatavi sainīši līdznešanai. Šie parasti ir satīti ekopapīrā vai iepakoti kartona kastēs. Cilvēki pacentu­šies un mani jau gaida. Kamēr šie sēž, iebāzuši degunu grāmatās un kompjūteros, es savācu viņu kārbas. Pilnīgi prieks strādāt, un kastes ar’ samērā vieglas.

Bet vislabāk man patīk vakari. Tad pie manis nāk ilg­gadējie klienti. Pirmais allaž ierodas svētais Pēteris. Es tā viņu iesaucu, jo zellim ir mācītāja paltraks un pienā­kums. Viņš parasti man piegādā lielākus un mazākus grēkus, kas saklausīti pie bikts. Patīkams vīrs. Tikai par sevi nekad nerunā, lai gan zem talāra redzu ne mazumu paslēptu saiņu. Es neuzbāžos. Mums ir lietišķas attie­cības. Ik pa laikam jau viņš iemet man plaukstā kādu nožēlas kripatu vai šaubu akmeni. Ar iesaiņošanu Pēteris neaizraujas. Viņa druskas ir gana smagas, pa gaisu tik­pat neaizlidos.

Šovakar Pēteris ir steidzīgs. Iegrūdis man rokās kāda vīra grēksūdzi par kaimiņa sievas šmaugajiem gurniem, viņš gandrīz vai aizmirst paciņu ar sabiedrības dāmas pārdzīvojumu par to, ka šogad nesanāks atvaļinājums Maltā, un aizsteidzas, pinoties savā garajā talārā.

Nākamā rindā ir Annija. Šo tikšanos katru reizi gaidu ar patiesu prieku. Pēdējā laikā visvairāk saiņu es saņemu tieši no Annijas un viņai līdzīgajiem prāta dakteriem. Annija man allaž nes glītas, nelielas paciņas, kuras pavi­sam viegli sašķirot pēc apsieto lenšu krāsas. Gaiši zilās parasti ir bērnības traumas, sarkanās partnerattiecību problēmas, bet melnās un baltās ir depresijas atkarībā no smaguma pakāpes. Šīs kastes gan parasti ir grūti nogādāt līdz mērķim, jo, neskatoties uz vienkāršo iesai­ņojumu, kas drīzāk līdzinās beķerejā pasūtītu krēmkūku kārbām, tās ir sasodīti smagas un slīd laukā no pirkstiem, tiklīdz mēģinu tās dabūt laivā. Manā cienījamā vecumā tā nav joka lieta.

Šovakar Annija, kā ierasts, sastop mani pludmalē. Viņai galvā ir salmu cepure, bet rokās dāmu romāns ar atlocītiem stūriem. Laikam bibliotēkas grāmata. Esmu noracis pārāk krietnu daudzumu Annijas uzmācīgo trau­cējumu, lai ticētu, ka viņa pati ar savām tīrajām rokām būtu pagādājusi grāmatām cūkaušus. Annijai ir pāri par četrdesmit, bet viņa joprojām nav atdevusi man savu pus­mūža krīzes mapi (viņa ir klasiska sieviete, ar ķeselēm te neizlīdzēties), ko allaž nēsā pār plecu pārmestajā somā.

-     Sveiks, Bertram! Viņa pasmaida, piekārtojot atpūtnieču cepuri uz savas gaišās galvas. Sievietes mati ir saulē izbalējuši, pēdējā laikā viņa arvien vairāk laika pavada pludmalē. Zinu tuvojas tas brīdis, kad arī viņa lūzīs un es beidzot saņemšu viņas rūpju saini. Ar katru dienu šīs būtnes nežēlīgais spoguļattēls apmētā viņu arvien skaļākiem epitetiem. Lai gan es joprojām redzu viņas mirdzošās acis, kas drīzāk atgādina simtiem mazu diožu kādā glaunā gaismas instalācijā, viņa pati drīz vien to nesaskatīs.

Pamāju ar roku, lai sieviete nāk tuvāk. Annija allaž tie­lējas, pirms atdod man savu pacientu saiņus tas esot pretrunā ar profesionālo ētiku. Nudien dīvaina sieviete. Pārējie mani klienti ar vieglu roku atdod problēmas, ko viņiem uzticējuši draugi un radi, bet šī vienmēr tiepjas. Šodien viņa pasniedz man mazu paciņu ar melnu lenti. Tā esot no kādas klientes, kas nesen zaudējusi vīru. Tā vismaz Annija stāsta. Man ir stingri noliegts vērt šīs pakas vaļā, lai pētītu saturu. Tas ir manā darba aprakstā. Par laimi, lielākā daļa klientu ir vaļsirdīgi īpatņi, kam es esmu tikai vecs virs, kurš savāc viņu drazas. No tāda jau nav ko kaunēties.

Paceļu Annijas paciņu un pasvārstu to rokās. Diez­gan smaga. Laivu jau nu neapgāzis, tomēr jābūt uzma­nīgam, ielādējot kravu. Šobrid laivas dibenā guļ varena kaudze, visu nedēļu neesmu bijis jūrā. Ka atkal nesanāk kā 1986. gadā, kad aprāvu laivu uz mutes un visas kār­bas sakrita ūdeni tepat netālu no krasta. Viņiem toreiz uzgāja gaisā Černobiļa, a kas man? Viss krasts pilns izbēgušām domām! Izmirkušās kastes kā neglīti, krokoti pikuči biedēja izsalkušās kaijas un pusdzīvās zivis, līdz izšķīda pilnībā, palaižot vaļā rūpīgi vāktās cilvēku muļķī­bas. Krastam piedēvēja sliktu slavu. Masu mediji ziņoja par piesārņojumu, bet parastie mediji sacīja, ka pludmali apsēdusi slikta aura. Viens pālis pat mēģināja nofoto­grafēt. Pagāja vairākas nedēļas, līdz saķerstīju daļu no domām atpakaļ tīklos, taču pārējās jau bija atpakaļ pie klientiem.

Bet tagad man blakus sēž Annija. Šī īpašā būtne, kas tik reti runā par sevi. Es nemaz nezinu, vai šodien somā ir vēl kas, ja neskaita ierasto mapi. Salīkušie pleci, šķiet, nav pamanījuši, ka, atdodot pacientes kārbu, nesamā kļuvis mazāk. Izvelku no kabatas savu pīpi un aizkūpinu. Tā ir daļa no mūsu mazā privātā rituāla. Tagad esam tikai mēs ar viņu, kā vienmēr šajās liegajās brīvdienu pēcpus­dienās, kad lielais siera ritulis lēni iebrien plašajā jūrā, izstarojot gaismu tik skaistu un spožu, ka tā apņem visu Annijas stāvu. Tagad viņa apsēdīsies smiltīs, nosvie­dīs nelasīto grāmatu sev blakus un vismaz pusstundu vērsies jūrā, meklējot atbildes tieši tur, bet es sēdēšu viņai līdzās kā vecs, uzticams laukakmens.

-    Vai tev neapnīk tavs darbs, Bertram? Katru dienu viens un tas pats nēsāt visu to drazu riņķī kā pastnie­kam bez saņēmēja adreses? Annija noprasa.

-    Man ir adrese, kā nu ne, sabožos. Jūra. Tā ir jūra. Es visu nogremdēju, lai citiem būtu vieglāk. Es daru svē­tīgu darbu!

-     Bet tu pats? Vai tad tev pašam nekad nav nevienas paciņas, kas spiež sirdi?

-     Nē, es nosaku varbūt nedaudz par strauju, bet tad padomāju. Gadu gaitā esmu redzējis tik daudz likstu, bet allaž varēju uzelpot, ka tās nav manējās. Gluži kā Harons, vedot pāri Stiksai mirušās dvēseles, arī es tikai daru savu laivinieka darbu. Un samaksa ir dāsna. Nudien, kas var būt dāsnāks par brīvību no raizēm? Par to ir vērts palo­cīt veco, stīvo muguru. Paši jau mani radījāt izturīgu, bez bailēm, bez šaubām un cerībām. Kas gan es būtu par domraci, ja man nemitīgi būtu jākrāmējas pašam ar sevi? visbeidzot nosaku.

Viņa vairs neatbild, tikai, sāji smaidot, skatās man pāri. Vakara vējš iepūš man acīs smiltis, un sametas tā kā mazliet skumji. Teju vai jūtu vēlmi nopurināties kā sunim, kas glaudīts pret spalvu. Šovakar Annija ir pārāk savāda manai patikšanai. Nerunīga un domīga, bet arī prom neiet. Brīdi pasēdējis, pieklājības pēc noņurdu atvadu vārdus un jau taisos atpakaļ pie savas laivas, kad mani atkal aptur viņas balss: