Vecais atkal bija uzņēmis paaugstinātos toņus.
- Es nezinu, kaptein.
- Viņš nezina. Nezina. Bet ko tu darīji tajās raktuvēs, ko? Nu, kāpēc tu uz turieni gāji, ko? Kāpēc? Kāpēc man tas viss tagad ir jārisina? Tas nolāpītais pelēkais caurums!
Buzz klusēja.
- Tu saproti, ka tev būs jāraksta tumsā, sveces gaismā? Vai tu vispār zini, kas ir svece? Un tev būs piecas minūtes! Tu taču to spēsi, ko? Ar kreileni! Tev ir tas jāizdara, citādi mums visiem beigas, saproti? kapteinis bija uzvilcies ne pa jokam.
- Es saprotu, ka man būs jāraksta ar kreiso roku. Bet vairāk es nekā nesaprotu, kaptein, norūca Buzz.
- Einštein, pamēģiniet vēl trīs reizes pa piecām minūtēm, nokomandēja Vecais un izgāja laukā no komandtelpas. Kad aizvērās durvis, varēja dzirdēt skaņas, kādas izraisa izmisīgi bēgošs robots, kad to vajā satracināts kosmosa kuģa kapteinis.
- Buzz, mēģinām vēl, samierinoši noteica Einšteins un izvilka no kastes D147 vienu papīra lapu, tad ieslēdza programmu, kas vadības ekrānā izmeta sešrindi ar simboliem. Buzz ķērās pie rakstīšanas. Tā pagāja nepilnas divdesmit minūtes.
- Kādi rezultāti? durvīs parādījās kapteinis.
- Nekas spīdošs, kaptein! Sešdesmit septiņi, sešdesmit četri un septiņdesmit astoņi pēdējā reizē. Piedevām labākajā mēģinājumā tika pieļauta viena kļūda, izslējies kā parādē, raportēja Kāmis.
- Brīnišķīgi. Saucam šurp visu komandu. Rīkojamies pēc tava plāna, Einštein.
- Jā, kaptein, noteica īsmatainā sieviete, sākdama darboties ap vadības pulti.
* * *
Kapteinis caur uzacīm blenza uz Buzz, kas savukārt centās neskatīties uz Vecā pusi, acīmredzami baidoties robota likteņa. Kāmis paņēma D147 kasti un nolika to telpas centrā uz lielā galda, ap kuru drīz sāka drūzmēties zili baltos formas tērpos ģērbušos cilvēku bariņš, kas skaļi sarunājās.
- Kaptein, visi ir ldāt, svinīgi noteica Kāmis. Vecais pamāja un, savilcis drūmu seju, apsēdās uz galvenās vadības pults. Neviens nereaģēja. Kapteinis iekremšļojās. Visi turpināja nereaģēt.
- Absolūti nekādas disciplīnas. Nekādas. Un man vēl jāstrādā kopā ar visu šo zooparku, pie sevis murminādams, Vecais mēģināja uzrausties uz vadības pults, lai runas teikšanas brīdis būtu iespaidīgāks, taču paslīdēja, nenoturējās un nozvēlās zemē ar lielu blākšķi. Vienā mirklī telpā iestājās klusums. Zili balti ģērbusies komanda ar ziņkāri aplūkoja zemē vāļājošos stāvu. Piesteidzās Kāmis un palīdzēja kapteinim piecelties. Aizmugurē kāds ieķiķinājās, bet uz īsu brīdi.
- Brīnišķīgi. Redz, arī šādi var pievērst uzmanību, iesāka Vecais, pataustot sāpošo sānu, tad apsēdās uz krēsla un turpināja: Mums ir problēma. Liela. Principā mums ir divas lielas problēmas, kurām nepieciešams ātrs risinājums.
Divdesmit septiņi acu pāri vērās kapteinī.
Vecais turpināja: Tātad. Mūsu kuģim tuvojas tāda ārkārtīgi nepatīkama lieta kā kursējošais Pelēkais Caurums. Izvairīties no tā nav iespējams. Būs jālido cauri. Kad lido cauri, nestrādā neviena sistēma. Neviena. Viss atslēdzas. Pilnīgi viss. Gan skābekļa padeve, gan ogļskābās gāzes izvade, gan gaisma, gan siltums, gan viss pārējais. Būsim pilnīgā tumsā. Pēc aprēķiniem tas ilgs aptuveni divas divarpus stundas. Nestrādās pat sūda kabatas lukturītis, par nevienu citu ierīci pat nerunājot. Jebkāda enerģija izzudīs. Arī roboti nestrādās.
Komanda klusēja. Neviens nekad neko nebija dzirdējis par kursējošo Pelēko Caurumu. Izklausījās pārāk baisīgi un nopietni, lai mēģinātu palaist kādu dzēlīgu piezīmi. Pat kuģa galvenais joku plēsējs, kravas nodaļas speciālists nr. 2 ar iesauku Magelāns, stāvēja mierīgs kā sasalusi zvaigzne.
- Kakāt arī nedrīkstēs, kapteinis centās pajokot.
Visi gaidīja turpinājumu.
- Tagad man būs viens jautājums. Ļoti vienkāršs. Vecais, liekas, nedaudz izbaudīja šo vispārējo klusuma mirkli, tad turpināja: Vai ir šeit kāds gudrinieks, kas prot rakstīt?
Zili baltā cilvēku grupa sakustējās.
- Rakstīt? Visi prot rakstīt, kāds noteica.
- To es pats zinu, ka mākat drukāt, attrauca kapteinis. Mani interesē, vai kādam no jums ir tāda prasme kā veikt pierakstus ar roku. Kā agrākos laikos. Pierakstīt uz papīra, pergamenta, papirusa, uz sienas vai grīdas galu galā. Sev uz pieres vai dibena. Man vienalga. Vai ir kāds?
Komanda atkal klusēja.
- Brīnišķīgi. Redziet, mani draudziņi analfabētiķīši, šī jau ir mūsu otrā problēma!
Gaisā virmoja jautājumu smārds, taču neviens nebilda ne vārda, mēģinot salikt galvā sakarības vienādojumu starp rakstītprasmi un mistisko caurumu, kas it kā gatavojās apēst visu kosmosa kuģa enerģiju. Bija tik kluss, ka varēja dzirdēt, kā pa galveno gaiteni kustas kāds robots, kam pilnīgi noteikti bija problēmas ar pārvietošanos par to liecināja asā, griezīgā skaņa, kas ik pa brīdim visiem iesitās ausīs. Kāmis sērīgi nopūtās, jo bija atbildīgs par robotu nodaļas nevainojamu darbību, bet nepakustējās no savas vietas. Čīkstoņa pamazām attālinājās.
Kapteinis piegāja pie durvīm, kas veda uz galveno gaiteni, pavēra tās un brīdi vēroja ārpus telpas notiekošo, pasmīnēja, tad aizvēra durvis un pievērsās komandai.
- Tātad. Gribat zināt, kas notiek? Apgaismošu. Pirms iekļūšanas Pelēkajā Caurumā mums pašiem ir jāatslēdz pilnīgi visas sistēmas, citādi tās tiks neatgriezeniski sabojātas. Kad būsim otrā pusē, sistēmas ieslēgsim un turpināsim ceļu. It kā vienkārši, tikai ar mazu niansi.
Kuģa drošības sistēma paredz, ka, atslēdzot visu, galvenajā vadības ekrānā parādās kods, kas ir jāpieraksta. Un jāpieraksta piecu minūšu laikā, jo tieši trīssimt pirmajā sekundē šis kods pazudīs un ekrāns nodzisīs! Kāpēc to vajag pierakstīt? Tāpēc, ka, ja mums gadījumā sagribēsies siltumu, paelpot svaigu gaisu un apmeklēt labierīcības, šo kombināciju vajadzēs ievadīt, lai iedarbinātu kuģi no jauna! Lūk! Tikai nospiežam sarkano pogu, gaidām, līdz izgaismojas ekrāns, ievadām kodu un lidojam! Tik tālu ir skaidrs?
Apkalpe piekrītoši iedūcās.
- Brīnišķīgi. Tagad sāpīgā lieta. Kods ir jāpieraksta arhaiskā stilā ar roku, jo mums nestrādās neviena ierīce. Un vienīgais rakstītpratējs uz mūsu kuģa ir Buzz, kas ir palicis pusrakstītpratējs, jo, redziet, rakstītprotošā roka atrodas saldētavā! Ja kāds grib, protams, var tai aiziet pakaļ, tikai man ir klusas aizdomas, ka šī roka nepakustinās ne pirkstu, jo nav pievienota pie mūsu kopējā drauga ķermeņa. Tā, lūk.
Vecais piegāja pie lielas, caurspīdīgas bumbas, kurā skalojās balts šķidrums, paņēma no nelielas nišas sienā garenu sarkana materiāla caurulīti, alkatīgi iedūra to bumbā un kāri padzērās, skaļi sūcot bālgano dziru.
- Kaptein, kas tas ir par kodu? Vai mēs to nevaram pierakstīt tagad? iejautājās patukls vīrietis ar bārdu, kuras dēļ viņš bija ieguvis iesauku Birste.
- Nevaram neviens nezina, kāds tas kods būs. la ir neloģiski virknēta ciparu un burtu rinda, ko kuģa vadības galvenais procesors izmet ekrānā, Einšteins atbildēja kapteiņa vietā.
- Un kas notiek, ja kods tiek pierakstīts nepareizi? painteresējās Buzz.
- Tad tas tiks ari ievadīts nepareizi. Kuģa vadības sistēmas var neieslēgties vispār vai daļēji piemēram, strādā skābekļa padeve, bet mēs nevaram aizlidot, jo dzinēji nedarbojas vai otrādi, dzinēji strādā, bet mēs pamazām apsprāgstam, jo izbeidzas elpošanai derīgais gaiss. Paliks tikai roboti, kas sagatavos mūsu līķus izvadīšanai kosmosā, attrauca kapteinis.