* * *
Pelēkais Caurums tuvojās. To jau varēja saskatīt ar neapbruņotu aci. Milzīgs, pelēks, mākoni atgādinošs veidojums, kas baisi peldēja pretim. Likās, ka tam nav ne gala, ne malas. Kuģa komanda ik pa brīdim pieplaka pie stikliem, lai pašausminātos par tuvojošos spēku. Kad līdz liktenīgajam sastapšanās brīdim bija atlikušas aptuveni divas stundas, Einšteins ziņoja kapteinim par rakstītāju brigādes gatavību atbildīgajam uzdevumam. Vecais savāca ekipāžu, deva pēdējos norādījumus, piekodināja visiem apmeklēt labierīcības un atlaida visus pa vietām. Komandtelpā palika tikai kapteinis, Kāmis un pieci rakstītpratēji.
- Brīnišķīgi. Ceru, ka esat gatavi nozīmīgākajam sacerējumam savā mūžā, ironiski iesāka Vecais. Tad, kad viss būs galā, varēsiet paturēt un ierāmēt. Varbūt sveces gaismā un kosmosā ar roku pierakstītais kods kļūs par mākslas šedevru un maksās bargu naudu. Tik jāizdomā stindzinošs nosaukums, lai publika būtu spējīga to atcerēties. Briesmu mākoņa ēnā. Pie pēdējās sveces. Kaut kā tā.
- Ar zīmuli Pelēkajā Caurumā, iespurdzās Magelāns, bet apklusa, jo kapteinis drūmi paskatījās.
- Es esmu izlēmusi, kurš kuru rindu pierakstīs, ierunājās Einšteins. Buzz pieraksta pirmo un otro, Olī trešo, Birste ceturto. Magelānam ir piektā, man sestā rinda. Pasākuma secība ir šāda: sēžam apkārt vadības ekrānam. Tad, pirms Kāmis izslēdz visus slēdžus, iededzam sveces.
Kad parādās kods, sākam rakstīt. Kāmis pārbauda Buzz un 011 pierakstus, kapteinis pārējos. Parādās pelēkā migla. Sēžam, gaidām. Izlidojam cauri. Kāmis ieslēdz vadības sistēmu un ievada pierakstīto kodu. Kuģa sistēmas ieslēdzas, mēs gāzi grīdā un prom.
Visi piekrītoši pamāja.
- Ceru, ka pa to laiku, kamēr sēdēsim tumsā, neviens neko nepazaudēs. Piemēram, otru roku. Kapteinis zīmīgi palūrēja uz komandas biedru, kam trūka vienas rokas.
- Nē, kaptein, sargāšu to kā vēl nekad, jautri attrauca Buzz.
- Lai tā būtu, norūca kapteinis. Kāmi, kas notiek ar robotiem? Tie mums ari jāizslēdz?
- Nē, kaptein. Roboti beigs funkcionēt paši, tikko iekļūsim Pelēkajā Caurumā. Es nezinu, vai viņi automātiski ieslēgsies, kad viss beigsies. Skatīsimies. Varbūt tas mums būs jādara pašiem.
- Skaisti. Tas ir skaisti, Vecais atbildēja un paskatījās pulkstenī. Pēc divdesmit minūtēm visi esam šeit un gatavībā, jo atslēdzamies pēc trīsdesmit četrām ar pusi.
* * *
- Vai visiem ir papīrs un zīmuļi? Sēdieties apkārt ekrānam! Nē, tur nē, Magelān, tur sēdēšu es, tava vieta ir blakus! Kāmi, nes sveces! Un sērkociņus! Mums ir četras minūtes! Kaptein, mēs iededzinām sveces! Einšteins savās komandās bija ļoti sistemātiska un precīza. Vecais pamāja ar galvu. Sveces spoži iedegās. Einšteins rīkojās precīzi pēc instrukcijas, kurā bija teikts, ka pirmās vaska piles ir jāuzpilina uz galda vai citas pamatnes, lai būtu, kur sveces piestiprināt. Drīz komandtelpa izskatījās kā pasaku valstība, jo mirgojošās liesmiņas radīja neredzētu vizuālo iespaidu, kas nekādi nesaistījās ar kosmosa ceļojumiem.
Kapteinis saskatījās ar Kāmi un noteica: Aiziet! Lai mums veicas!
- Lai veicas! Lai veicas! visi cits citu uzmundrināja.
Kāmis sāka izslēgt vadības sviras un pogas, līdz palika
pēdējais slēdzis, kuru pagrieza kapteinis ar savu personīgo atslēgu. Brīdi visi sēdēja sveču gaismā, un tad iedegās lielais ekrāns, kurā bija redzams kods. Sešas rindas ar cipariem un burtiem. Bija dzirdama tikai un vienīgi zīmuļu klusi čīkstošā skaņa.
- Ir! Pirmā bija Olī.
- Gatavs! Ir! Nākamie bija Birste un Magelāns.
Kapteinis ar Kāmi metās salīdzināt uzrakstīto.
- Man ari viss, Einšteins pavēstīja.
Pēc brīža ari Buzz bija pabeidzis savu rakstīto un iedeva to Kāmim pārbaudei.
- Brīnišķīgi. Izskatās, ka viss sakrīt, kapteinis pabeidza savu pārbaudi.
- Man arī, Kāmis ziņoja.
Pagāja vēl aptuveni desmit sekundes. Tad izdzisa ekrāns.
Valdīja klusums.
Tad Magelāns sāka jautri smieties, jo apkārtējo sejas tumšajā telpā un sveču gaismā izskatījās pēc vecas gleznas, kurā attēlota burvju un raganu sanāksme kādā ļoti bīstamā un nepatīkamā vietā. Pārējie to ātri uzķēra, un drīz visu komandtelpu piepildīja īsta jautrības atmosfēra.
Pelēkais Caurums apēda kosmosa kuģi. Pat iluminatoros nekas nebija novērojams. Tikai pelēks tukšums. Pelēks Nekas.
- Kas man ienāca prātā! Sveces taču apēd skābekli! iesaucās Einšteins.
- Tiešām? pabrīnījās Vecais. Šito es nebūtu izdomājis. Tad jādzēš laukā, tikai nolieciet gan sērkociņus, gan sveces tur, kur pratīsiet tos atkal atrast, kad vajadzēs!
Pēc neilga mirkļa gaismas vairs nebija.
- Brīnišķīgi. Šāds lidojums man ir pirmo reizi. Ar to arī sevi apsveicu. Un jūs visus arī. Tumsā, bez skābekļa un sakariem, kapteinis turpināja. Iziešu apgaitā pa kuģi. Ja nu kāds gudrinieks vēl ir iedomājies ko saslēgt, lai varētu lasīt vai spēlēt kārtis. Kāmi, iedod man vienu sveci!
- Aizdegtu?
- Nē, es staigāšu apkārt pilnīgā tumsā, un svece man būs vajadzīga, lai dauzītu pa sienām. Nu, protams, aizdegtu! Domāt vajag!
Kapteinis izgāja no telpas ar aizdegtu sveci. Kā kambarsulainis vecos laikos, kurš dodas apgaitā pa sava valdnieka pili.
- Vecajam vēl vajadzēja iedot zobenu, iespurdzās Magelāns.
Pēc kāda mirkļa vēlreiz pavērās durvis. Kāmi, kur tagad varētu atrasties mediķrobots?
- Es nevaru pateikt, kaptein. Iespējams, tas ir atslēdzies ambulances telpā, ja vien nekur citur nebija aizklīdis, kad ielidojām pelēkajā mākonī.
Kad durvis aizvērās, atkal iestājās tumsa.
- Einštein, tu kaut ko zini par to Pelēko Caurumu? Cik noprotu, kādam jau ir bijusi saskarsme ar to, ja ir instrukcija, kā rīkoties, iejautājās Birste.
- Tā ir. Palasīju Lielo Visuma apguves guglopēdiju. Ar Pelēko Caurumu līdz šim brīdim bija saskārušies divi kosmosa kuģi. Pirmajā reizē pirms gadiem astoņdesmit ar to satikās viens armijas izlūklaineris. Kad lidoja cauri, atslēdzās pilnīgi viss. Nekas vairs nestrādāja. Neko nevarēja ieslēgt. Palaimējās, jo armijnieki parasti lido divatā. Otrs kuģis bija blakus un, kad saprata, ka kaut kas ir noticis jo pārinieks neatbildēja -, pielidoja klāt un izglāba pusi komandas. Skābekļa praktiski vairs nebija. Nabaga puiši. Tad tas mākonis bija baisi liels, aptuveni deviņpadsmit stundu lidojumā. Mums tādā ziņā ir paveicies ar divām trim stundām. Tāds neliels mākonītis.
- Un kas notika otrajā reizē? Buzz taujāja.
- Ari militāristi. Jau rīkojās pēc instrukcijas. Viss izdevās teicami. Cik noprotu, tieši to pašlaik darām arī mēs.
- Un cik sen tas bija?
- Pirms trīsdesmit trim gadiem. Kopš tās reizes pilnīgi visu kosmosa kuģu noliktavās atrodas kaste D147, kurā ir instrukcijas, kā rīkoties šādos gadījumos. Un vēl ir obligāta prasība, lai viens no komandas locekļiem būtu ar prasmi MT44, respektīvi, mācētu rakstīt. Tas, kas notika ar mums, ir ārpus jebkādas sapratnes, jo satikties ar Pelēko Caurumu ir iespējamība viens pret septiņsimt miljoniem, bet saskrieties ar Pelēko Caurumu, kad komandas loceklim ar prasmi MT44 nav rokas, ar ko pierakstīt kodu, ir nereāla situācija. Es veicu aprēķinus. Viens pret septiņsimt divdesmit astoņiem miljardiem. Tādi, lūk, skaitļi!