- Bet Pelēkais Caurums? Kas tas tāds ir? Kāpēc tur pazūd visa enerģija? Kāpēc mēs izdzīvojam, lidojot tam cauri? Birste nerimās.
- Zini, Einšteins iesāka, tad ieturēja pauzi un turpināja: Vienīgais zināmais fakts ir tas, ka Pelēkie Caurumi ir mākoņveida veidojumi, kas kursē pa kosmosu pēc savas gribas un patikšanas. Vairāk, Birste, es neko nezinu. Iespējams, ka vairāk nezina neviens.
* * *
- Man liekas, ka esam tam cauri! iesaucās Kāmis.
- Skatieties! Zvaigznes!
Visi pieplaka pie stikliem un ar baudu vēroja spīdekju deju. Pelēkais mākonis bija palicis aiz muguras un devies tālāk savos sirojumos.
- Brīnišķīgi! kapteinis, kas no kuģa apgaitas bija ieradies tikai pirms nepilnas pusstundas, iesaucās. Varbūt kādam ir vēlme, lai kuģis sāk normāli darboties, nevis peld kā beigta garnele okeānā?
- Jā, kaptein, darām to. Man jau sen ir vajadzība šur tur aiziet, iesaucās Magelāns.
- Man arī, klusi nopīkstēja Olī. Varbūt varam beidzot ieslēgt gaismu?
- Gluži manas domas. Einštein. Tu esi gatava sākt koda ievadīšanu?
- Jā, kaptein, moži atbildēja otrais palīgs.
- Tad aiziet! kapteinis deva komandu.
Tumsā varēja dzirdēt, ka Einšteins pieceļas. Tad atskanēja švīkstošas skaņas, kas pierima, tad atkal švīkstēja. Nekas nenotika.
- Ko tu tur dari? Kāmis iejautājās.
- Nevaru iedarbināt sērkociņu, attrauca Einšteins un atkal švīkstināja. Gaisma iedegās citur. Sērkociņu bija uzšķīlis Magelāns, kas iededzināja savu sveci un padeva to tālāk pārējiem. Drīz komandtelpa zvaigoja kā svētkos.
- Skaidrs. Es to biju mēģinājusi iedegt ar otru galu. Einšteins bija manāmi sakaunējusies par savu neattaplbu, bet turpināja: Tagad noliekam lapiņas ar kodu sev priekšā un vēlreiz pārbaudām, lai nebūtu aizķeršanās. Strādājam pa divi. Rakstītājs nolasa pierakstīto kapteinim vai Kāmim, kas dzirdēto salīdzina ar lapiņā redzamo. Ja viss sakrīt, tad viss kārtībā. Buzz, tev pirmā un otrā rinda, tātad tu sāc! Kāmis pārbauda! Pēc tam Olī lasa trešo!
Buzz skaļi sauca ciparus un burtus, Kāmis apstiprinoši māja ar galvu. Abas rindiņas sakrita. Ar Olī pierakstu arī viss bija kārtībā. Pēc tam Birste lasīja savējo rindiņu, kas bija ceturtā no lielā koda. Šoreiz pārbaudīja kapteinis. Viss sakrita. Arī par Magelāna rakstīto nebija domstarpību.
- Tagad pārbaudām manu pierakstu, kaptein, teica Einšteins un sāka lasīt. Lielais E, trīs, mazais s, lielais M, mazais z, deviņi, mazais w, viens, lielais W, trīs, mazais n, septiņi, lielais F, mazais z, mazais a, lielais U, astoņi, mazais p, lielais U, divi, mazais x, mazais o, lielais Y, mazais d, trīs, lielais 0…
- Stop, stop, stop! iesaucās kapteinis. Tas taču ir lielais B, nevis tris! Un pirms tam ir mazais c!
Einšteins mirkli klusēja, tad pameta skatienu uz apkārtējiem. Visi sastinguši skatījās viņai acis.
- Kaptein, es nevaru apgalvot, bet man liekas, kas tas tomēr ir mazais d… man tā liekas… bet tagad, kad paskatos… nē, es nevaru pateikt…
- Einštein, man liekas, tas ir lielais B, kaut sit mani nost! iesaucās Vecais.
Einšteins, aizklājusi ar roku muti, skatījās uz savu pierakstu. Apkārt sanāca visi pārējie un ieurbās ar acīm mazajā lapiņā, no kuras pareizas iztulkošanas bija atkarīga visa viņu turpmākā dzīve.
Vismaz ar beigām problēmu nav. Ko? Lielais 0, lielais B, viens, mazais c, mazais r, vai tiesa? kapteinis jautāja.
Einšteins pamāja.
- Tad mums ir problēma ar diviem simboliem, teica kapteinis. Paskat, tas otrs lielais B, kas ir ceturtais no beigām, ir akurāt tāds pats kā sestais no beigām. Es vismaz tā redzu. Es saku, ka mazais c un lielais B.
- Man atkal liekas, ka tur ir mazais d un lielais B. Tā strīpa pa vidu ir vilkta pāri divreiz. Augšpusē tā sadalās, lapiņu pētīja Magelāns.
- Es gan piekrītu kapteinim, teica Birste, jo šinī rindā jau ir divi trijnieki. Domājat, ka tur būs vēl trešais?
- Šāda loģika te neko nedod. Kodā var būt arī četri vai pieci trijnieki. Ja jāsaka man, tad es vairāk saredzu tur trīs, nevis lielo B. Paskatieties uz to trijnieku pa vidu. Tieši tāds pats, teica Kāmis. Ko teiksi tu, Buzz?
Buzz izskatījās apjucis. Man arī šķiet, ka mazais d un trīs.
- Tu, Olī?
- Mazais c un lielais B, atbildēja zaļmate. Taču trijnieku es ari tur redzu.
Kādu brīdi neviens neko nerunāja. Visi rentgenēja abus simbolus.
- Einštein!
- Einštein! kapteinis iesaucās vēlreiz un papurināja aiz pleca apjukušo otro palīgu, kuras sejā sāka atspoguļoties neliels izmisums. Ko darām? Saki!
- Kaptein, es nevaru atcerēties, ko esmu pierakstījusi. Saku to, ko redzu. Brīžiem liekas, ka d un 3, tad c un B, brīžiem d un B. Es esmu pilnīgi apjukusi.
- Tā jau es arī sapratu. Ja godīgi, man nav skaidrs, kā agrākos laikos cilvēki rakstīja grāmatas ar roku. Neveselīga nodarbe, kā izrādās. Kad vēlāk lasi, nespēj izlasīt, ko esi pierakstījis. Vieni vienīgi uztraukumi. Kā rīkojamies?
- Es nezinu, kaptein.
- Ak tā. Komanda sēž bez skābekļa, bet mēs te agonējam pie saviem kodiem. Einštein, kas ar tevi? pēkšņi iesaucās Vecais, pielecot kājās. Otrais palīgs bija noslīdējusi uz grīdas.
- Laikam zaudēja samaņu, es skrienu pēc mediķrobota, pielēca kājās Birste.
- Nav jēgas, noteica kapteinis, pirmkārt, roboti nefunkcionē, otrkārt, mediķrobots ir nedaudz cietis. Tam nav galvas.
Pie šiem vārdiem Kāmis novaidējās, bet Vecais turpināja: Man te prātā ir efektīvāka metode, kā dabūt Einšteinu ierindā.
Kapteinis atvēra skapīti un izvilka pudeli.
- Brīnišķīgs rums. īsta Zemes manta. Kontrabanda. To teikdams, viņš atkorķēja pudeli un ielēja Einšteinam mutē nedaudz dziras. Mazliet paristījusies, otrais palīgs atvēra acis.
- Es taču teicu, ka palīdzēs, nopriecājās kapteinis un iedzēra pāris malku, tad, sajutis apkārtējo skatienus, noteica: Tas profilaksei. Pret slimībām un stresu, kas principā ir viens un tas pats. Einštein, ko darām?
- Kaptein, varbūt balsojam? ieminējās Kāmis.
- Jā, kaptein, balsojam. Visi šeit esošie, piebilda Einšteins, kas jau sajutās labāk.
- Man tas nepatīk. Paļaušanās uz veiksmi norāda uz prāta vājumu. Vecais paņēma rokā Einšteina rakstīto lapiņu un brīdi to vēroja. Man tas ārkārtīgi nepatīk, bet labi, lai tā būtu. Sliktākajā gadījumā kļūsim slaveni kā pirmie, kas nav izlidojuši sveikā cauri Pelēkajam Mākonim. Balsojam! Kāmi, saplēs septiņas mazas lapiņas. Katrs uzrakstīsim savu variantu. Ari es mēģināšu uzskricelēt savu versiju. Aiziet!
Pēc brīža uz galda atradās septiņas lapiņas. Visi vēroja Buzz, kas tās tina vaļā ar savu vienīgo roku.
- Trīs lapiņas par c un B, trīs par d un trijnieku, viena par d un B, Buzz ziņoja.
- Es taču teicu, ka man tas nepatīk, teica kapteinis. Demokrātija vienmēr noved pie bardaka.
Vecais piecēlās un pienāca pie Einšteina. Es izlēmu. Slēdzam iekšā sistēmu. Kāmis ievadīs pirmās piecas koda rindas, tu pēdējo, savējo. Iesit tos simbolus, kas tev liekas pareizie. Es tev uzticos, mīļā. Tu varēsi. Labi?
- Jā, kaptein, iedrebējās Einšteina balss.
- Brīnišķīgi. Kāmi, sākam!
Kad iedegās gaismas, komandtelpa uzgavilēja un metās cits cita apkampienos, izņemot kapteini, kurš sēdēja un klusēdams novēroja vispārējo jautrību.