- Iešu apskatīt, kuģi. Ceru, ka viss funkcionē normāli. Iespējams, to mēs uzzināsim vēlāk, noteica Vecais un aizgāja. Uz savām vietām devās arī pārējie, izņemot abus palīgus.
- Bāc, atkal sadauzīs kādu robotu, noelsās Kāmis un sāka mirkšķināt.
- Kāmi, kas viņam ir ar tiem robotiem? Kāpēc viņš tos tā neieredz? Tu taču zini. Tik ilgu laiku esi kopā ar Veco, Einšteins jautāja.
- Ar robotiem?
- Ar robotiem, robotiem.
- Nekas nav.
- Kāmi, tu zini.
Pirmais palīgs palūkojās komandas biedrenē un pavīpsnāja: Tas ir noslēpums, bet tev pateikšu. Saproti, Vecais vienmēr ir tikai uz kuģa. Tās ir viņa mājas. Tad, kad esam kādā kosmoostā, viņš te paliek viens pats. Un iedzer. Rumu. Vai ko citu. Samērā iespaidīgos daudzumos. Kad Vecais šādā stāvoklī aizmieg, viņu parasti atrod mediķrobots, kas kapteini aizved uz ambulanci un atgriež normālā stāvoklī ar organismu attīrošo medikamentu palīdzību. Tā tas notiek regulāri. Tāpēc Vecais tos vajā un mēģina nedaudz salauzt, ja spēj noķert. Varētu teikt, atriebjas. Roboti šo to ir iemācījušies un kļuvuši veikli uz mukšanu. Tā viņi te dzīvo. Nav jau problēmu to visu salabot, jo kapteinim tā ir vienīgā izklaide. Tā, lūk.
- Smieklīgi, pasmīnēja Einšteins.
- Smieklīgi gan. Līdz asarām, Kāmis attrauca, nospieda trīs podziņas un parāva nelielu zilu sviru uz savu pusi. Viss kuģis nodrebēja un jūtami paātrināja gaitu.
* * *
Ja ārpusē kāds sēdētu uz garāmkursējoša meteorīta un novērotu kuģa lidojumu, tad viņam liktos, ka kosmosa lainera kreisās puses dzinējs nestrādā. Bet varbūt tas viņam tā vienkārši liktos…
Atis Gūtmanis. Cilpa
Tikai skatoties nākotne, mēs varam izjust tagadni,” ko saki?” savu variantu piedāvāja Didjērs, domīgi spēlējoties ar piezīmju grāmatu.
“Kaut kā pārāk dzejiski. Ja godīgi, es nesaprotu, ko tas nozīmē. Un kāpēc vispār vajag kaut ko teikt? Tāpat pietiekami izrunāsimies, kad būsim atgriezušies uz Zemes un mūs spiedis doties uz visām preses konferencēm, saviesīgajām vakariņām un kur tik ne… Un tev ar savu raidījumu ari nepietiek?” Tā nebija neiecietība Amunda balsī viņš patiesi nesaprata nozīmi visai šai prātošanai.
“Nu, ko tu visu laiku dzirdi, citētu visās malās? Visus vienmēr interesē, kādi ir bijuši ievērojamu cilvēku pēdējie vārdi, jo tas ir kā kopsavilkums visam, ko viņi ir darījuši. Tas visus interesē. Vai varenākie zinātnieki ir nožēlojuši to, kā pavadījuši savu dzīvi, un vai Vinstons Čērčils mirstot gadījumā neteica: “Ziniet, nacisti nemaz nebija tik ļauni.” Tas pilnībā maina visu notikušo, jo uz nāves gultas var pārtraukt visus teātrus, kas spēlēti dzīves laikā. Nenoliegšu, tas ir ļoti interesanti, jā… Es tikai saku, ka pārāk bieži tiek ignorēti tie vārdi, kurus kāds saka, kaut ko darot pirmo reizi. Tie ir vārdi, kas nevis apkopo kaut ko notikušu, bet nostāda vadlīnijas tam, kas vēl notiks. Pilnīgi visi zina Armstronga pirmos vārdus, uzkāpjot uz Mēness virsmas: “Mazs solis cilvēkam, liels solis cilvēcei.” Tāpat arī Fēliksa teicienu, pirms viņš nolēca no 40 kilometru augstuma: “Dažreiz vajag nokļūt ļoti augstu, lai patiesi redzētu, cik mazs drīz atkal būsi.” Redzi? Šie pirmie teksti, pirmie vārdi, kad cilvēks dara kaut ko pirmo reizi, ir ļoti svarīgi, bet šī māksla ir zudusi.” “Varbūt kosmosa izpēte ir vairs vienīgā vieta, kurā vispār iespējams kaut ko izdarīt pirmo reizi?”
“Nu patiesi!” izsaucās Didjērs, it kā šajā mirklī tiktu pierādīts kas ļoti svarīgs. “Patiesi! Un es uzskatu, ka tas mirklis, kad mēs metīsim cilpu ap Jupiteru, mums ir jāizmanto, lai radītu kaut ko ļoti svarīgu vēsturei. Mēs pašrocīgi atdzīvināsim “pirmo vārdu” mākslu! Galvenais ir pateikt kaut ko tik iespaidīgu kā toreiz Armstrongs.
“Viņš līdz savam galamērķim lidoja tikai trīs dienas, bet mums ir apmēram trīspadsmit mēneši līdz Jupiteram, tā ka laika tev būs pietiekami,” prātoja Amunds, īsti nemaz nezinot, cik daudz laika ir nepieciešams vēsturiska moto vai izteikuma izveidei. Šķita vienkārši pareizi ja ir apmēram simts reižu vairāk dienu, kad gatavoties, tad rezultātam jābūt apmēram simts reižu labākam. Arī Didjērs bija iegrimis domās, prātojot par to, kurš vārds iederēsies un kurš neiederēsies viņa “pirmajā izteikumā”. Tas tomēr ir sarežģīti ja nu kāds vārds noveco desmit gadu laikā un pēkšņi tavs izcilais citāts izklausās nedaudz vecmodīgs un ļoti smieklīgs? Ja nu cilvēki nevis iedvesmojas no tā, bet saka cits citam: “Tiešām, tādu vārdu senāk izmantoja pat kosmonauti!” Un ja nu kāds no tiem vārdiem uztraukumā tiek izrunāts nepareizi? Šis bija neiedomājami delikāts process.
Pēc ilgāka klusuma brīža Amunds pirmo reizi izrādīja patiesu interesi par sarunu: “Klau, Didjēr… Ko teica Čērčils pirms savas nāves?”
“Es esmu gatavs sastapt savu radītāju. Vai radītājs ir gatavs sastapt mani, tas jau ir pavisam cits jautājums.”
2 .
Parasti cilvēki par savu eksistenci pateicas Saulei, ka tā silda, Zemei, ka tā tur, un ūdenim, ka tas veldzē. Tie ir cilvēki, kas uzskata, ka dzīvība var būt gandrīz uz katras planētas, uz kuras ir ūdens. Tad ir cilvēki, kuri apzinās, cik svarīgs ir Zemes lielums, lai gravitācija dzīvību nesaspiestu, un planētas attālums no Saules, lai ūdens būtu arī šķidrā veidā, nevis tikai vaiki vai ledus. Šie cilvēki jau nedaudz šaurāk skatās uz dzīvības iespējām uz citām planētām. Viņi apzinās, ka ar ūdeni vien nepietiek, un meklē jau noteikta standarta planētas. Un trešā, galvenā grupa, ir paši zinātnieki. (Tiesa, ir vēl ceturtā grupa, kurā ir cilvēki, kurus Visums neinteresē vispār, bet tos ignorēsim. Viņi “neskaitās”.) Tieši īstie dzīvības meklētāji nekad nepievērš uzmanību tikai attiecīga izmēra planētām, bet veselām sistēmām, jo, tikai kopumā skatoties, var noteikt, vai šī otra “Zeme”, kuru meklējam, patiesi arī var uzturēt dzīvību. Ir jāņem vērā ne tikai attālums no Saules, bet arī orbītas izliekums vai nesanāk tā, ka pāris gadu ir patīkama +20 °C grādu temperatūra, bet tad ik pēc desmit gadiem “Zeme” aizlido no savas zvaigznes tik tālu, ka viss, kas būtu bijis dzīvs, nosaltu.
Tātad nu mēs noskaidrojam, ka ūdens uz planētas ir, tā atrodas nosacīti mērenā attālumā no zvaigznes un viss it kā ir kārtībā, bet cik sen tas tā jau ir? Vai sistēma jau ir stabilizējusies? Kā labu piemēru var minēt Veneru. Tur bija laba vide dzīvībai, līdz ūdens sāka izgarot vairāk, nekā Veneras iedzīvotāji to vēlētos. Jo vairāk tas izgaroja, jo vairāk krājās atmosfērā un pārstāja laist Saules siltumu ārā no planētas, to lēnām uzvārot. Līdz ar to šī labā un ērtā vide ātri vien pārauga neapdzīvojamā haosā. Šī mazā, zilā planēta īstenībā ir tuvāk ellei nekā jebkura vieta uz Zemes. Šādu faktoru ir neskaitāmi daudz, bet pamatā esam nonākuši pie galvenā cik bīstama ir pati zvaigznes sistēma? Mums ir paveicies, ka atrodamies Piena Ceļa tālā, nomaļā atzarā. Nenoliedzami, tuvāk centram būtu daudz interesantāk, tomēr nebūtu iespējams to piedzīvot, jo apkārtējo zvaigžņu radiācija, asteroīdi un sprādzieni neļautu nekam attīstīties. Līdz ar to esam nonākuši ļoti savādā situācijā. Ir jāmeklē ne tikai zeme, kas ir piemērota dzīvībai, bet arī tāda, kurai ir lielais brālis, kas to pasargā. Mums ir lielais brālis, un tas ir Jupiters. Pateicoties tā milzīgajiem apmēriem, Jupiters ir tuvākais ekvivalents vairogam, kādu Zeme vispār varētu vēlēties. Tas savāc lielāko daļu no visiem asteroīdiem, kas dodas Saules sistēmā bez mērķa, bet ar milzīgu iznīcības potenciālu. Lielu daļu no šiem draudiem Jupiters ievelk sevī un saplosa savās milzu vētrās, bet neskaitāmi objekti tiek noķerti un ar spēku mesti ārā no mūsu sistēmas. Tas ir tā sauktais lingas efekts. Asteroīds nevis tieši dodas virsū Jupiteram, bet mēģina tam tikt garām gar sāniem. Tajā mirklī tas iekļūst Jupitera gravitācijas laukā, aplido pa pusei apkārt un tiek triekts atpakaļ turp, no kurienes nācis. Tieši šis efekts ari ieinteresēja zinātniekus un potenciālos kosmosa ceļotājus.