Plāns ir gluži vienkāršs: par galveno enerģijas avotu izmantot nevis uz Zemes atrodamos materiālus, bet pašu Jupiteru. Mums atliek tikai uz Jupiteru notēmēt (precīzāk, jānotēmē tieši gar Jupiteru, citādi tas beigtos pavisam nelāgi) un izšaut kuģi, kamēr pārējo izdarīs pats Jupiters. Tajā pašā mirklī mūsu milzīgajam draugam tas neprasīs pilnīgi nekādu piepūli, un rezultātā ar minimālu resursu izmantošanu būsim apskatījuši ne tikai Jupiteru, bet arī tā pavadoņus.
Tā dzima ideja par jaunāko misiju ar nosaukumu “Cilpa”. Tās mērķis nav izpētīt ko jaunu vai iegūt labākus attēlus no Jupitera, jo to pašu var izdarīt, nosūtot vienkāršu kosmisko zondi. Nē, šīs misijas mērķis ir radīt jaunu un mūsdienīgu vidi kosmosa ceļojumiem. Katru nedēļu kuģī tiek veidots raidījums, kas tiek translēts uz Zemi un raidīts visos lielākajos televīzijas kanālos piektdienas vakarā tieši pēc ziņām. Tieši finansējums no šiem raidījumiem sedz visas kuģa palaišanas un aprēķinu izmaksas. Katru nedēļu ir plānoti vairāki eksperimenti bezgaisa telpā. Tie nav zinātniski pārāk svarīgi, bet vairāk tieši vizuāli skaisti, lai vidusmēra skatītājam būtu interese skatīties. Cilvēki uz Zemes varēs vērot, kā kosmosā notiek šautriņu mešanas sacensības, žonglēšana, spēles ar ūdens burbuļiem un citas interesantas darbības. Pēc tam kad šī 26 mēnešu misija beigsies, būs radīta pietiekama interese par kosmosa ceļojumiem, lai raidījumus vairs nevajadzētu. Skaidrs, ka otrais vai trešais lidojums vairs nepiesaistīs cilvēku uzmanību tik ļoti kā pats pirmais, bet jau šobrīd ceļojumam pieteikušies neskaitāmi Zemes bagātnieki, kuri ari paši vēlētos to izbaudīt. Neviens zinātnieks nevarētu vēlēties labāku situāciju. Apmēram pēc desmit vai piecpadsmit gadiem Saules sistēma būs piepildīta ar “kosmosa taksometriem”, kuri apceļos visu, kas ir apceļojams, un tajā pašā laikā iegūs nepieciešamos tehniskos datus. Un tas viss uz privātā sektora rēķina. Tāpēc tīri simboliski pirmais eksperiments ir šampanieša pudeles atvēršana bezgaisa telpā.
Pirmo “kosmosa taksometra” pasažieru izvēle bija ļoti pārsteidzoša. Tie nebija “eksperti savā jomā”, turklāt pirms tam ne reizi nebija devušies kosmosā. Bet nebija nepieciešamības misija bija pilnībā kontrolēta no Zemes, un nebija ne mazākās vajadzības, lai uz klāja būtu ļoti izglītots inženieris vai pieredzes bagāti ceļotāji. Izvēlēja tieši tādu cilvēku, kuru nekad neviens nebūtu gaidījis ieraudzīt, smalkas tehnoloģijas ieskautu. Perfekts veids, kā parādīt ceļot kosmosā spēj pilnīgi visi -, bija uzaicināt ceļojumā Didjēru Bellardu.
Didjērs Bellards. Slavenība un televīzijas raidījumu vadītājs, kurš ieguvis slavu tieši ar savu šarmu, asprātību un neparedzamību. Nekad netika teikts, ko viņš plāno darīt savā nākamajā raidījumā. Iespēja, ka viņš rādīs bildes ar citām slavenībām un skaitīs, cik katram ir dzimumzīmju, izvēloties uzvarētāju, ir tikpat liela, ka viņš būs pavadījis nedēļu kādās Dienvidamerikas raktuvēs un rādīs viņu smago darbu. Tāpat ari viņa piedalīšanās šajā projektā tika slēpta, cik vien ilgi tas bija iespējams. Tikai nedēļu pirms došanās kosmosā, piektdienas vakarā, parādījās Didjēra raidījums par to, kā tieši notiek gatavošanās kosmosa ceļojumiem un kādi ir viņa fiziskās pārbaudes rezultāti. Tie, var pavisam droši apgalvot, nebija spīdoši, bet tāds ari bija programmas veidotāju mērķis. Ceļot var pilnīgi visi. Didjēra darbs un pienākums nu bija pasniegt skatītājiem kosmosa ceļošanu tā, lai tie to iemīlētu.
Amunds Vinters? Ļoti sarežģīta izvēle. Galvenais mērķis bija parādīt, ka kosmosā var doties ari īpaši nesagatavoti cilvēki bez padziļinātām zināšanām par inženieriju vai kosmosu. Tajā pašā laikā tomēr ir nepieciešams kāds, kurš varētu pirmajā lidojumā fiksēt visus nepieciešamos rādījumus un spētu sekot līdzi veiktajiem eksperimentiem. Tāpat ir ari nepieciešams cilvēks, kurš ar savu personību neradis konkurenci Didjēram. Tātad vislabāk der kluss un mierīgs cilvēks, kurš ir pietiekami sagatavojies, bet ne mirkli nav ticis gatavots. Tāpēc tika izvēlēts Amunds vairāk entuziasts nekā profesionālis, ilgu laiku sadarbojies ar kosmosa pētniekiem, atklājot jaunas zvaigznes un citus kosmosa objektus. Tas nav pārāk sarežģīts, bet ir diezgan laikietilpīgs process, kam nepieciešama liela pacietība. Tieši šādam bija jābūt otram kosmosa ceļotājam.
3.
Bija pagājuši apmēram četri mēneši lidojumā uz Jupiteru. Abiem ceļotājiem bija skaidra sava misija un mērķi. Didjērs katru nedēļu veica visādus eksperimentus tādus kā burbuļu pūšana un gleznošana ar ūdenskrāsām -, bet Amunds sekoja līdzi visiem rādītājiem un nodeva lasījumus centrālajai bāzei. Varētu teikt, ka viņi viens otram netraucēja, bet tas radītu nepareizu priekšstatu par abu attiecībām. Precīzāk būtu teikt, ka viņi klusi un neitrāli sadarbojās.
“Tā, es esmu apmēram izdomājis, kas būs mans pirmais vēsturiskais izteiciens,” domīgi un skaļi prātoja Didjērs, bezmērķīgi peldot bezgaisa telpā, “bet, kad tieši man tas ir jāsaka, to gan nevaru saprast. Tad, kad mēs pazudīsim “aiz” Jupitera, tā sakot, vai arī tad, kad no jauna ieraudzīsim Zemi?”
“Kad nonāksim Jupitera otrā pusē, nemaz nebūs iespējams neko pārraidīt,” Amunds norādīja, pētot nenozīmīgus ceļojuma grafikus. “Jupiters bloķēs visus radiosignālus, kas nāks no Zemes. Nāksies vien pagaidīt, līdz mēs vairs neesam Jupitera ēnā. Pēc tam kad atgriezīsimies zonā, kur varēs veikt pārraides, paies apmēram 40 minūtes, līdz mūsu ziņa sasniegs Zemi.”
Didjērs plānoja, ka, iespējams, vajadzētu jau iepriekš ierakstīt runu, to pārraidīt centrālei, un lai viņi tad skatītājiem saliek visu kopā, it kā tas notiktu tiešraidē. Tomēr izlēma, ka tā darīt nebūtu īsti godīgi un tas sabojātu visu burvību.
4.
Notika sagatavošanās ieiešanai Jupitera gravitācijas ietekmes zonā. Visvairāk vajadzēja gatavoties morāli, ne tehniski, jo, pateicoties jaunajiem mehānismiem, nekas nebija pašam jāvada vai jāpārslēdz. Jupiters jau bija pilnībā izzudis no priekšējā iluminatora, jo tam jau tūlīt bija jādodas garām. Pirms tam tas bija aizklājis visu iluminatoru, un tā maldīgi klusā viesuļvētras acs raudzījās garām Zemei dziļā tukšumā. Tagad šis tukšums bija pavēries arī Didjēram un Amundam. Abi lūkojās telpā aiz Jupitera un, ne vārda nepārmijot, apzinājās, cik baismīgs gan ir šis tukšums. Kuģis lēnām devās aiz Jupitera, un to varēja labi noteikt pēc sakaru traucējumiem. Izzuda visas skaņas, un iestājās pilnīgs, melns klusums. Kā sarunājuši, abi klusēja. Radās iespaids, ka abi baidās iztraucēt šo klusumu, it kā kaut ko varētu saplēst vien runājot. Abi sastinguši raudzījās iluminatorā, gaidot, kad atkal parādīsies planētas gaisma un piepildīs kuģi.
Klusums ieilga. Didjērs nezināja, cik ilgi šis klusums turpināsies, bet tas vienā mirklī kļuva spiedīgs un traucējošs. Minūtes ritēja, un klusēt kļuva arvien grūtāk.
“Amund, vai mēs…” Viņa runu pārtrauca skaņa, kas nāca no kontroles paneļa: “Labdien, Didjēr Bellard un Amund Vinter! Man ir neaprakstāms gods apsveikt jūs kā pirmos, kuri veikuši šo neticamo ceļojumu. Izsaku vislielāko pateicību zinātnes pionieriem! Esat pierādījuši, ka kosmosa durvis ir atvērtas visiem! Un nu atgriezieties uz Zemes, mēs jūs jau gaidām!” ar neveiklu joku beidzās radiopārraide. Ar pāris gaisa lēcieniem Didjērs nonāca pie mikrofona un sagatavojās. ““Cilpa” kontrolei, atkārtoju, “Cilpa” kontrolei.” Pilnībā aizmirsis, ka nepieciešamas apmēram 40 minūtes, lai centrāle šo ziņu saņemtu, Didjērs pieplacis gaidīja pie kontrolpaneļa. Atkal iestājās pilnīgais klusums, kas šajā brīdī bija spriedzes pilns. Didjērs ar vienu lēcienu nonāca pie Amunda, kurš vēl nebija novērsies no iluminatora. “Amund, kad mēs atkal redzēsim Jupiteru? Te ir tumšs kā peklē…” viņa vārdi piepildīja kuģi un tāpat arī izzuda nekurienē bez atbildes. “Amund…?”