“Pirms trijām minūtēm, Didjēr,” klusu nočukstēja Amunds un turpināja lūkoties ārā.
“Es, protams, nezinu, kā tev, bet man “pirms” nozīmē laikam ko pavisam citu,” vēl nepaspējis pateikt zobgalīgo piezīmi, Didjērs apklusa. “Amund… Garām?” “Garām.”
“Mums kaut kā jāpadod viņiem ziņa! Viņiem ir jāizlabo orbīta!” Didjērs nobālējis iebilda, pats neapzinoties, ko saka. Šķita, ka vajag ar ieskrējienu triekties kuģa malās, lai to izkustinātu, bet tā vietā viņš apklusis lūkojās ārā kopā ar Amundu.
5.
412 dienas. Kā bija aprēķinājis Amunds, tieši tik ilgam laikam pietiks pārtikas, ūdens un gaisa. Tieši tik daudz, lai varētu atgriezties mājās, un vēl nedaudz rezervē neparedzētiem gadījumiem. Neparedzētais gadījums bija noticis. Kuģis nebija apmetis loku ap Jupiteru, nekas nebija noticis tā, kā plānots. Nebija ņemti vērā visu Jupitera pavadoņu gravitācijas lauki, un to dēļ kuģis bija ieņēmis pārāk plašu trajektoriju. Jupiters to nebija savācis, lai aizmestu uz Zemi, bet tikai palaidis sev garām un tad devis grūdienu lidojumam atvērtā kosmosā. Vēl pāris dienu Didjērs aktīvi mēģināja izsaukt centrāli, kamēr Amunds visu šo laiku neteica neko. Bija pagājušas jau vairākas dienas, līdz Amunds ierunājās: “Didjēr, liecies mierā.” “Likties mierā? Un ko tad iesāksim? Sēdēsim un gaidīsim, kad atsūtīs kādu palīdzēt, vai?”
“Viņi tevi nedzird, Didjēr. Mēs esam aiz Jupitera. Pēc maniem aprēķiniem, mēs visu laiku atradīsimies tieši aiz Jupitera un mums nebūs iespējas ne ko saņemt, ne nosūtīt,” pilnīgi auksti noteica Amunds, galvā veicis visus nepieciešamos aprēķinus.
“Bet viņi taču sazinājās… Viņi apsveica… Viņi apsveica ar misijas izdošanos…” Didjērs, pilnīgi atteicies saprast notiekošo, ķērās pie pults: “Tu pats dzirdēji!”
“Tas bija ieraksts, laicīgi sagatavots. Lai mums nebūtu jāgaida 40 minūtes.”
6 .
Nav zināms, cik dienu jau bija pagājis. Didjērs un Amunds bija pārstājuši gulēt. Eksperimenti kuģī vairs netika veikti; abi klusu lidinājās virs kuģa grīdas un lūkojās milzīgajā tumsā, kas pletās viņu priekšā. Visā kuģī bija izslēgtas gaismas, un nebija dzirdami pat ierakstu atskaņojumi. Klusums bija tāds, ka, atverot muti, šķita, ka to var sagaršot. Tāds, kurš iestrēgst kaklā, kad mēģini to pārtraukt.
Bija jau pārgājis šoks un izmisums; samierināšanās fāze bija iestājusies agrāk, nekā gaidīts. Neviens uz to neuzstāja un nepavēlēja. Tikai apkārtējais miers un neesamība pati ielauzās sirdī. Visaptverošā bezspēcībā tevi ieskauj klusums. Neviens no abiem nebija pārtraucis ēst, bet ēda tikai pēc nepieciešamības. Ne tādēļ, lai sargātu pārtikas krājumus, bet gan tāpēc, ka apetīte bija palikusi uz Zemes.
“Zini, Amund… Es nebiju līdz galam patiess pret tevi… Atminies, kad runājām par Fēliksa svarīgo citātu? “Dažreiz vajag nokļūt ļoti augstu, lai patiesi redzētu, cik mazs drīz atkal būsi?” Tie nebija viņa paši pēdējie vārdi pirms lēkšanas. Paši pēdējie vārdi īstenībā bija: “Nu es dodos mājās.””
“Kad es prasīju par pēdējiem Čērčila vārdiem, atzīšu, ka zināju, ko tu teiksi. Visi vienmēr citē šo teicienu, jo tas ir visskaistākais. Patiesībā, tieši pirms Čērčils aizvēra acis, viņš teica pavisam ko citu.” Tad, aizverot acis, Amunds noteica: “Ak, kā esmu noguris no tā visa.”
ZILIE JŪRAS VĒRŠI
Redaktore Bārbala Sitnsone
Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010. Red. nr. L-3467.
A/s “Poligrāfists”,
K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010.
[1] džons Do ASV par Džonu Do vai Džeinu Do tiek saukti neatpazīti nelaiķi. (Aut. piez.)