- Šo glabāju diezgan ilgi, bet laikam jau nav īsti jēgas pie tā turēties. Ņem! Viņas izstieptajā rokā karājas visparastākais brūnā papīrā ietīts sainis. Bez nodevīgajām krāsainajām lentēm. Paskatos uz Anniju, gaidot paskaidrojumu, taču tas neseko, un es tik vien kā paņemu saini un dodos tālāk. Rauj viņ’ velis tās sievietes! Tikpat mainīgas kā jūra.
* * *
Esmu jūrā, kad saule jau aizslēpusies aiz horizonta. Lielo spīdekli nomainījis tās nakts brālis. Pilnmēness ir tik spožs, ka laivas priekšgalā pieslietais lākturis nevajadzīgi kairina manas vecās acis, metot šaubīgu ēnu uz nu jau sadrūmušo jūru. Citu pēc citas cilāju sakrautās kastes. Vieglākajām piesienu pa pamatīgam akmenim, apjožu ar ķēdi un sviežu dzelmē. Lai nemaz nedomā celties augšā un rēgoties. Klusumā troksnis atskan svešāds un vientulīgs. Cik gan vakaru es tā neesmu sēdējis un klausījies svešu domu klankšķēšanā? Cik gan pilnmēnešu nav redzēts? Nu skaisti tie pilnmēneši, bet ne tādi kā saule. Atceros par Anniju un viņas gaišo galvu manā zvejnieka idilles ainā. Maiga sieviete. Brīnumaina sieviete. Kas gan notiek viņas prātā?
Vēl tikai četri saiņi, un darbs būs galā. Laivas apakšā mētājas arī Annijas paka. Ietīta ļoti rūpīgi, ne stūrīša nav vaļā, kur paskatīties. Un es jau nedrīkstu. Ja vien neuznāk vētra vai kādi neparedzēti apstākļi, kad domas sadumpojušās izlaužas no papes cietokšņiem. Šīs to nedara. Saiņi guļ manās rokās klusi un truli. Mazliet pašķielēju pāri laivas malai vai negadīsies kāda vētra. Tomēr arī jūra ir nodevīgi mēma.
- Klank, klank, klank, noskan pirmais sainītis, tad otrais un trešais. Visi, izņemot vienu, jau ir ceļā uz aizmirstību.
Papīra čaukstēšana nomierina. Tinu Annijas saini vaļā kārtu pa kārtai. Es paskatīšos tikai nedaudz, tikai gar maliņu. Turēšu stingri un neļaušu izmukt. Kur tad aizbēgs, līdz saimniecei tikpat netiks. Mana Annija ir stundām tālu. Nē, drīzāk mēnešiem, gadiem tālu. Vēl viena kārta, tad vēl viena. Tas ir teju kā mizot sīpolu ar katru kārtu acīs kāpj miklums. Tas viss no uguns, tas sasodītais lākturis par spožu. Esmu vecs, acis slimas.
- Tuk, tuk, pulsē ar katru bridi atkailinātais sainis. Laikam jau spēcīga, enerģiska doma. Varbūt pat ideja. Tāda diezgan karsta, sasilda rokas. Bet pukst gan līdzīgi kā sirds. Arvien ātrāk un izmisīgāk, laikam baidās. Man ari kļūst bail.
Nokrīt pēdējais papīrs, un skatienam paveras doma. Nemaz ne tāda kā pelēkie šaubu vilki, ko dzenāju pa jūrmalu ar savu tīklu. Spoža kā mana apaļā saule, dzeltena kā Annijas mati un karsta, ak vai, cik karsta, tā izsprūk man no rokām un traucas tieši krūtīs. Ai, kā sāp un silda vienlaikus.
Ai, cik grūti un labi tagad būt.
Anna Kalna. SIA Hārons
The grass was greener The light was brighter With friends surrounded The nights of wonder -Pink Floyd
Bija gluži parasta piektdiena. Alma Dukste stāvēja autobusa pieturā, kā jebkurā citā rītā būtu stāvējusi jebkura cita gandrīz pusmūža sieviete ar Mērijas Popinsas cienīgu rokassomu un mitrumā saplakušiem matiem. Lai gan digitālā rokas pulksteņa ciparnīca rādīja nīsti agro sešnieku, daži blakus esošo privātmāju skursteņi jau sparīgi dūmoja, izrādot vāras, tomēr dzīvības pazīmes. Alma Dūkste cerīgi pārlaida skatienu vienādi necilajām mājelēm. Varbūt viņa kaut kur manīs sakustamies aizkarus? Varbūt kaut kur atskanēs suņa rejas, varbūt automašīnas riepu čerkstoņa? Varbūt pat izdosies saklausīt soļus tuvojamies autobusa pieturai?
Alma brīdi apsvēra šādu notikumu pavērsienu. Cilvēciskā vēlme sastapt citu cilvēcisku būtni tik necilvēciska lēmuma pieņemšanas priekšvakarā (Almas gadījumā gan priekšritā) šķita visnotaļ adekvāta. Lai gan Alma lieliski apzinājās, ka visā pilsētā ar uguni, visticamāk, nebūtu sameklējams neviens personāžs, kuru viņas pieņemtie
lēmumi uztrauktu augstāk par pēcpuses reģionu, jaunā sieviete tomēr nespēja sevī nogalināt pēdējo kvēlojošo cerību, ka pēkšņi no krūmiem izjās princis baltā zirgā (Almas fantāzijā gan lielākoties bija iesaistīts motocikls) un aizvedīs viņu prom no nenovēršamā.
Diemžēl princis, kas izlēktu no krūmiem šajā rajonā, visticamāk, būtu visai apšaubāmas kvalitātes. Nu gluži kā automobilis, kas pēc brīža šķērsoja tukšo brauktuvi, klabēdams visā savā godībā. Tas bija aprūsējis, reiz baltos toņos iecerēts fords ar izsprukušu gumijas pīli uz piekabes āķa. Varētu jau domāt, ka, gadiem ejot, pasaule kļūst skaistāka. Taču Alma aizvien vairāk pārliecinājās, ka šī doma ir tikai idejiska švamme, ar ko optimistiski noskaņoti mediji mēdza aizbāzt godīgo pilsoņu arvien augošos depresijas caurumus. Vēl būdama maza meitene, Alma bija skatījusies vectēva fotogrāfijas ar, viņasprāt, tik primitīvajiem cilvēkiem, kas vadīja savas mini dzīvītes labi ieeļļotajā ikdienas mehānismā, un priecājusies, ka viņas pašas nākotne jau nu gan izskatās krietni cerīgāka. Informācijas laikmets! Inteliģentas tehnoloģijas! Zāles pret vēzi! Lidojošas mašīnas (šeit gan Alma bija nedaudz pārrēķinājusies)! Un tomēr allaž pagadījās kāds idiots, kas uz savas mašīnas āķa labprāt uzstutēja gumijas dzīvnieciņu. Alma vairs nešaubījās, ka nabadzība un slikta gaume ir universālas un laikizturīgas parādības.
Autobuss kavējās, un Alma juta kaklā sakāpjam rītiem raksturīgo īgnumu, kas omulīgi iekārtojās līdzās visām pārējām viņas dzīves grēmām. Apmēram starp neapmierinātību ar savu darbu un kaimiņiem, kas klausās sliktu un skaļu elektronisko mūziku. Par īstajiem iemesliem, kas Almu rīta agrumā bija atveduši uz šo liktenīgo autobusa pieturu, sieviete nemaz negribēja domāt. Tie visi prātā bija pārlikti neskaitāmas reizes, bet atrisinājums allaž bija viens un tas pats Harons.
Šim pasākumam Alma bija gatavojusies jau kopš brīža, kad ieraudzīja savā e-pastā kompānijas neuzkrītoši noformēto skrejlapu. Alma piederēja pie cilvēkiem, kuriem labs produkta PR nozīmēja gandrīz tikpat daudz, cik pats produkts. Un SIA Harons piedāvājums acumirklī viesa Almā uzticību. Vēstule bija pieklājīga, korekta un noformēta askētiski pelēkos toņos Almas mīļajā Helvetica šriftā (viņai allaž bija šķitis, ka tam piemīt patīkama retro noskaņa vectēva jaunībā to esot lietojuši uz velna paraušanu). Piedāvājums, tāpat kā lielākā daļa elektronisko mēslu, ko Alma ik dienas saņēma savā pastkastītē, bija personalizēts. Kompānijas jau labi sen bija iemanījušās uzminēt savu esošo un topošo klientu vēlmes, balstoties uz informāciju par kaķu skaitu dzīvoklī, iecienītākajām košļeņu gāršām vai mīlestību uz erotiskiem zombiju romāniem ar eņģeļu piedalīšanos. Patiesībā jau Alma nebija īpaši centusies slēpt savus virtuālos pēdu nospiedumus visuvarenajā tīmeklī, un dienā, kad pie e-pastkastes durvīm beidzot pieklauvēja Harona piedāvājums, viņa nebija īpaši pārsteigta. Iespējams, ka kāds cits SIA Harons vēstuli noturētu par aizvainojošu, taču Alma sevi uzskatīja ne tikai par bezcerīgu gadījumu, kam šāds kompānijas piedāvājums liktos pašsaprotams, bet arī par ļoti praktisku cilvēku. Tā kā SIA Harons solīja 20 % atlaidi, ja Alma atbildēs nedēļas laikā, lēmuma pieņemšana sievietei prasīja tikai trīs dienas.
Beidzot Almas īgno salšanu pārtrauca paša vaininieka aprises. Tur jau tas brauca. Harons visā savā autobusa godībā! Noapaļotiem stūriem, milzīgiem, diožu izraibinātiem lukturiem un apkalts ar matēta metāla plāksnēm tas Almai mazliet atgādināja vecās amerikāņu filmās redzētos transporta līdzekļus. Vai tik to nosaukumā nebija minēta kāda specifiska suņu šķirne? Alma lāgā neatcerējās. Senas filmas viņa parasti skatījās kopā ar vectēvu. Un tas laiks tagad šķita vēl tālāks par Marsu, kura kolonizācija, kā jau Bredberijs bija tik daiļrunīgi paredzējis, norisinājās pilnā sparā un līdzībās. Vispār jau Almu neinteresēja kosmosa izpēte. Planētas mainījās, problēmas palika.