Autobuss līgani nobremzēja un atvēra durvis. Iesēdināts starp aplī izvietotiem mirguļojošiem paneļiem, kas darītu godu jebkuram kosmosa kuģim, Almu sveicināja visai interesants tipāžs, kurš acīmredzot bija arī šī lielā metāla suņa vadītājs. Lai gan šofera klātbūtne transporta līdzekļos nebija obligāti nepieciešama jau vairākus gadus, kopš autopilota programma sasniedza ari patērētāju aprindas (un kaut cik apmierinošu negadījumu statistiku), tomēr bija patīkami apzināties, ka tik svarīgā dzīves brīdī kā šis līdzās atrodas vēl kāds cilvēks. SIA Harons bija iejūtīga kompānija.
Almu līksmi sveicināja vecs, ģindenim līdzīgs vīrs ar dzelteniem smaidiņiem rotātu naģeni, kas absolūti nesaderēja ar vecmodīgi šūdināto asfalta krāsas uzvalku, ko šoferis bija uzstīvējis uz saviem kaulainajiem pleciem. Sirsnīgajā sveicienā viņš iekļāva tik profesionālu smaidu, par kādu sapņot varēja vien augstākās klases stjuartes, diemžēl iznākums bija gauži pretējs. Veča platā mute un plānās, papīram līdzīgās lūpas dabiski novecojušajā sejā kontrastēja ar neparasti baltiem un taisniem zobiem, piešķirot viņa ārienei teju vai grotesku iespaidu. Mūsdienās tik neglīti novecoja tikai nabagi vai tehnoloģijas nīstoši hipiji. Vai abi kopā. Alma acumirklī izjuta pret šoferi simpātijas, kas robežojās ar antipātijām. Viņš bija gandrīz kā savējais. Taču sasodīti neglīts savējais.
- Labsrīts, mana daiļā! Mans vārds ir Arons, un es šodien būšu jūsu šoferis. Vai varu lūgt jūsu ID? viņš noskaitīja pārsteidzoši vijīgā balsī. Varbūt Alma bija pārsteigusies, varbūt vecais sakārnis tomēr bija modificējies?
Alma paklausīgi pastiepa roku, lai Arons noskenētu zem ādas paslēpto mikročipu. Šo čipu Alma nēsāja jau sen kopš pusaudzes gadiem. Taču ilgais kopīgi pavadītais laiks nebūt nemazināja Almas sajūtu, ka viņa ir tikai viena no daudzajām dzimtenes uzpasējamām govīm.
Priekšējā vadības centra panelī parādījās Almas maksājumu informācija. Elektronisko biļeti viņa bija iegādājusies pirms divām nedēļām, cenā bija iekļauta visparastākā pamata pakete, taču izrādījās, ka par laicīgu pieteikšanos pienācās ne tikai atlaide, bet arī 15 bonusa punkti, kurus izmantot ceļojuma laikā.
- Kādus papildu pakalpojumus jūsu sirds šodien kāros? Arons dzīvespriecīgi vaicāja, neatraudamies no paneļa, kurā šobrīd zibinājās Almai nesaprotamas skaitļu virknes. Iekšējā kārtība.
- Ēm, es īsti nezinu. Vai varu mazliet padomāt? Alma nedaudz pietvīka. Viņai nepatika nezināt. īpaši šodien, kad it visam bija jānorit pēc labi pārdomāta plāna.
- Protams, protams, jūs tā varat darīt. Ejiet, izvēlieties savu vietu un atsūtiet man pieprasījumu, kad esat gatava, Arons lietišķi noteica, it kā neizlēmīgi klienti būtu neatņemama viņa darba sastāvdaļa. Un, ja tā labi padomā, visticamāk, tā arī bija.
Alma tik tikko dzirdēja šofera atbildi. Viņas uzmanību bija piesaistījusi aiz veča muguras iespundētā glezna. Digitālajā foto rāmī plūdeni līgojās tumši zila marīna. Tajā attēlotais vīrs pārsteidzoši līdzinājās pašam Aronam. Tie paši izspūrušie sirmie mati, tā pati izkāmējusī seja un tas pats asfalta krāsas uzvalks. Tomēr gleznotais Arons sēdēja jūras krastā gluži vecmodīgā koka laivelē, pāri pleciem pārmetis divus daudzcietuša paskata airus. Arī veča skatiens bija citāds. Tumšs un caururbjošs, tas pāri attēla malām raudzījās tieši uz Almu. Laikam būs bijis talantīgs gleznotājs.
- Vajadzētu arī parakstīt līgumiņu. Formalitātes, jūs jau zināt, sievieti no pārdomām izrāva īstā Ārona allaž žirgtā balss.
Alma sparīgi pamāja. Vismaz ar šo procedūras daļu viņa bija iepazinusies. Tagad viņa ieņems savu vietu kaut kur autobusa aizmugurē (vectēvs gan bija mācījis, ka tā nevajagot darīt, jo tur parasti sēžot tikai dzērāji un miera traucētāji, taču Alma šodien jutās gana dumpinieciska), mierīgi parakstīs līgumu, izvēlēsies, kā iztērēt bonusa punktus, un viņas dzīves svarīgākais ceļojums varēs sākties.
Autobusa salons bija gandrīz tukšs. Almu tas iepriecināja, jo brauciens bija paredzēts vismaz sešu stundu garumā. Un šādā situācijā pārpildīts salons nudien būtu pats pēdējais, ko Alma vēlētos piedzīvot. Šofera pusē, pāris rindu viņai priekšā, drūmi saliecies, sēdēja visai nošļukuša paskata kiborgs. Puisis atgādināja vienu no tiem modernajiem ielu bērniem, kādi allaž bija manāmi metropolēs. No dredainā pakauša laukā spraucās sīkas, daudzkrāsainas caurulītes, kas priekšpusē savienojās ar neona zaļām acenēm. Tām šobrīd trūka viena stikla. Bija grūti pateikt nesens kautiņš vai vienkārši nepietiekamas finanses. Alma novērsa skatienu tieši laikā, lai jaunietis nepamanītu viņas blenšanu. Patiesībā jau Alma sen vairs nebrīnījās par pretimnācējiem ar pakausī augošiem dzelžiem. Plaša spektra tehnoloģiskie implanti bija kļuvuši par visai ikdienišķu parādību gan jauno un stilīgo, gan veco un slimo vidū. Viens gribēja labāk redzēt vai dzirdēt, cits savā galvā klausīties radio. Alma instinktīvi juta, ka nav tiesīga šo izvēli nosodīt, jo viņa taču bija piedzimusi ar labu redzi un dzirdi. Un arī par veselā saprāta trūkumu viņa īsti nevarēja sūdzēties. Pat vājuma brīžos tam nepiemita tendence brīvprātīgi pieteikties uz skrūvēm galvaskausa pamatnē. Tiesa, Alma apzinājās, ka ari viņa nav ideāla. Piemēram, fakts, ka viņas priekšā sēž kārtējais pārcilvēka idejas upuris un viņu tas nevis skumdina, bet gan iepriecina, it nemaz neliecināja par labu viņas personībai. Bet šodien Alma ar to varēja sadzīvot. Vismaz šodien viņa nebija vienīgā, kuras dzīve savā bezjēdzībā lēnām gāja pa skuju taku. Cilvēciskas sajūtas, vai ziniet.
Virzoties pa autobusa šauro eju, Alma nopētīja ari otru pasažieri. Kreisās puses pirmajās sēdvietās klusi šņākuļoja kāda kundzīte. Izskatījās, ka šī dāma savu garderobi nav mainījusi kopš pagājušā gadsimta. Raibā vilnas hūte ar violetajām putna spalvām bija nošķiebusies uz sāniem, un garās spalvas kutināja večas degunu, taču viņa nelikās to manām. Blakus viņai sēdēja sniegbalts kaķis, kas ik pa brīdim izrādīja vēlmi paķeksēt pūkaino parādību saimnieces cepurē, taču acīmredzot bija pārāk labi audzināts, jo ķepu tā arī nepacēla un sekoja parādībai tikai ar acīm. Vecās dāmas mētelis bija pašūdināts no paklājam līdzīga auduma un izskatījās visnotaļ dārgs. Tāpat kā neskaitāmās pērļu virtenes, ko vecā bija apkārusi ap krunkaino kaklu. Šī lēdija acīmredzot bija izlēmusi savu mūža nozīmīgāko ceļojumu veikt, ietinusies vērtībās, kas savā antīkumā varēja sacensties ar viņu pašu. Sieviete no vecās pasaules. Ar katru brīdi Almu aizvien vairāk pārņēma sajūta, ka, iegādājoties Harona biļeti, ir izdarījusi pareizo izvēli. Citādi pēc pārdesmit gadiem vecās kundzes vietā varētu būt Alma pati. Nu, varbūt izņemot to koši sarkano lūpu krāsu…
Pagājusi garām seniorei, Alma ieņēma vietu autobusa aizmugurē. Lai gan sieviete bieži brauca ar sabiedrisko transportu, Harons bija visādā ziņā pārāks par ikdienas kilometru lauzējiem. Šis eksemplārs varēja lepoties ar atsevišķu klimata kontroli, privātuma aizslietni, mūzikas staciju ar labas kvalitātes austiņām un gandrīz vai lieki jaudīgu datoru, kas ceļojuma laikā ļāva pieslēgties internētam. Viss bija tieši tā, kā Harona reklāmas materiāli bija solījuši. Iekārtojusies krēslā, Alma pieskārās skārienjutīgajam ekrānam un vēlreiz pārlapoja piedāvājumu, meklējot Arona pieminēto līgumu. Pirms ielaist Almu sistēmā, ierīce vēl paguva pateicīgi nozibināt Harona nepersonalizēto reklāmas tekstu: