Zināmā mērā ari Alma jutās sociāli atbildīga un līdzvainīga. Galu galā arī viņa vienu reizi bija devusies uz vēlēšanām un savu balsi atdevusi par tolaik populāro transhumānistu partiju, cerot uz skaistāku nākotni mūžam jaunā, veselā un zinātkārā sabiedrībā.
Ar pāris klikšķiem noslēgusi ceļojumu pa atmiņu taku, Alma visbeidzot pievērsās pašam līgumam. Tas bija jau paredzami garš un garlaicīgs. Patiesībā tik garlaicīgs, ka Almas iedzimto piesardzību ātri vien nomainīja iedzimtais slinkums, un sieviete, daudz nedomājot, uzšķīra līguma pēdējo lappusi:
Saskaņā ar likuma “Par izvēles tiesībām un indivīda brīvību” 13. panta. 7. punktu pakalpojuma ņēmējs ir tiesīgs atteikties no SIA Harons sniegtajiem pakalpojumiem objektīvu iemeslu gadījumā. Par objektīviem iemesliem uzskatāmas situācijas, kurās:
klients ir laimējis loterijā un laimests nav ticis iepriekš paredzēts;
klientu ir piemeklējusi dzīves jēgas epifanija;
klients cieš no panikas lēkmes, kas izraisa jiziskas grūtības atrasties autobusa sēdvietā.
SIA Harons administrācija patur tiesības izskatīt katras situācijas individuālos apstākļus un piemērot naudas sodu par līguma laušanu apmērā līdz 12 minimālajām mēnešalgām.
Tā kā Alma nebija piedalījusies nevienā loterijā, necerēta laimesta iespēja viņu nebiedēja. Arī dzīves jēgas epifanijām viņa jau sen bija atmetusi ar roku. Panikas lēkme gan izklausījās visai ticama, taču Alma nevēlējās par to domāt priekšlaicīgi. Tas pats nelaimīgais likums “Par izvēles tiesībām un indivīda brīvību" bija noteicis obligāto nāves brauciena ilgumu sešas stundas katram pasažierim. Almai šis pārdomām atvēlētais laiks šķita drīzāk kā cinisks joks no augšas. Par savu dzīvi viņa bija domājusi visu mūžu. Dažas autobusā pavadītas stundas vairs neko nevarēja mainīt.
Nosūtījusi Āronam aizpildīto anketu un līgumu, Alma atviegloti nopūtās. Bija laiks pievērsties patīkamākām nodarbēm. Viņa izmantoja savus bonusa punktus, lai iegādātos īpaši personalizētās hologrammas un nomainītu ierasti pelēko ainavu aiz loga. Jau pēc brīža Harons vairs neatradās uz putekļaina, neizteiksmīgiem krūmiem apauguša lielceļa, bet gan slīdēja pa līkumainu kalnu serpentīnu. Lejā stiepās dziļa aiza. Alma šo vietu nepazina. Bildi viņa bija atradusi intemetā, un programma paveica pārējo. Šis šķietamais bezpersoniskums pagaidām Almu nebiedēja.
Savam nāves brīdim gan viņa bija pietaupījusi īpašu ainavu. Pēc norādītajām sešām stundām Alma mirs Ņujorkā. Pilsētā, kas iemiesoja visu, ko Almas mazā, provinciālā sirds tā ari netika sasniegusi savas dzīves laikā, jo gluži vienkārši baidījās iekāpt lidmašīnā. Fonā klusi dūks vectēva mīļākās sintpopa grupas VNV Nation 2013. gada albums Transnational, un pie vārdiem “so we tuned ourselves away to the lonely songs of satellites" Alma beidzot iedzers savu tableti. Klasiski, skaisti, mazliet smeldzīgi. Jā, bija labi visu izplānot.
Arī Aronam patika visu izplānot. Tieši tobrīd, atiezis baltos zobus stjuartes cienīgajā smaidā, viņš spēcīgi parāva lielā spēkrata stūri. Pelēkais greihaunds pacēlās savos metāla spārnos, un Alma pirmo reizi mūžā izbaudīja īstu lidojumu.
Anna Kalna. Skārda mūza Melānija
Es esmu lietus, ar ko kopā pasaule noraud nost savu pagātni. Es sitos pret skārda palodzēm aukstās naktīs, vaicājot pēc atvērtiem logiem un durvīm. Bet jūs turat tās ciet. Turat, tāpat kā to reiz darīja viņš.
Mans pēdējais klients bija Andris. Visādā ziņā diezgan tipisks gadījums. Skaists, jauns, ar gandrīz vai meitenīgi eņģelisku seju, brūniem, cirtainiem matiem kā tādam 19. gadsimta lordam no kāda gotiskā romāna. Kad es viņu pirmo reizi atradu, viņš vēl neapzinājās, ko viņa bērnišķīgi zilās acis spēj nodarīt sievietēm, viņš pilnīgi noteikti neapzinājās, kāds izskatās pilsētas māksliniecisko skaistuļu acīs, atslējies pret savas vecās mājas aprakstīto sienu, laiski kūpinot smēķi. Meitenes piekārtoja savas raibās šalles, atmeta matus, smējās un dejojošiem soļiem gāja viņam garām, cerot, ka tas viņas ievēros. Varbūt pat uzrunās un uzaicinās uz tēju savā nolaistajā, bet, viņuprāt, tik bohēmiski pievilcīgajā dzīvoklī piektajā stāvā. Andris tobrīd vēl neapzinājās, ka viņa izsalusī pažobele vienā no lielpilsētas graustiem, kas tik tikko turējās kopā, mēdza padarīt vienkāršos cilvēkus zaļus no skaudības, ka viņiem neizdodas panest vientulību un nabadzību ar tādu poētiskumu kā tiem, kurus daba apveltījusi ar pārāk lielu jūtelību.
Kā jau sacīju, Andris bija diezgan tipisks eksemplārs. Viņu nodeva ne tikai nestabili biklā, taču valdzinošā āriene, bet ari instinkti. Ar laiku viņš gluži kā dzinējsuns spēja sajust manu tuvošanos. Šajos brīžos visa viņa būtne sāka klusi vibrēt. Ja es spētu redzēt auras, esmu pārliecināta, ka Andra ķermeni pārņemtu violetie toņi, sākot no maigas lavandas un beidzot ar indigo intensitāti. Tiesa, gadu gaitā esmu strādājusi ar daudziem Andriem, un nevarētu sacīt, ka šis Andris būtu izcēlies ar pārlieku lielu oriģinalitāti. Vismaz ne sākotnēji. Katrs piektais viņa pants aprakstīja sūro ikdienu. Bezdarbs ir smags, jā nudien. Arī smēķēšana nepalīdz, lai gan katru dienu šajā bezpalīdzīgajā nodarbē aiziet teju paciņa. Nauda? Nauda ir sīkums, tā nestāv pāri mākslai. Savu mākslu Andris nespēja atrast diezgan ilgi. Bet ari šajā ziņā viņš nebija oriģinālāks par saviem ciltsbrāļiem.
Ikkatru no saviem lietainajiem bezdarbnieka rītiem Andris uzsāka ar dienišķo smēķi turpat uz satrunējušā balkona, virs kura es allaž sēdēju un švitināju kājas viņam gar degunu tik tuvu, ka pašai nācās brīnīties, kā gan viņš nesaož manu kurpju brūnās, biezās pazoles. Kaut ko jau acīmredzami sajuta, jo ik pa brīdim viņu pārņēma lielā un nepārvaramā vēlme uzrakstīt kādu rindu par lietus un lielpilsētas smārdu, kas jaucas ar viņa paša poētiskajiem cigarešu dūmiem. Es neuzkrītoši, bet žigli pārliecināju viņu, ka tā nav oriģināla ideja, jo visi, pie kuriem es līdz šim biju dzīvojusi, to jau bija izdarījuši. Toreiz gan mēs vēl nebijām tā pa īstam iepazinušies. Es vairāk kalpoju kā nojausma vēja dvesma, kas šad un tad nošalc garām viņa trīs dienas neskūtajam vaigam. Bet viņš tik un tā ieklausījās. Un tā bija laba zīme.
Jau toreiz sapratu, ka pie Andra būs vērts palikt. Redziet, man parasti neklājas pārāk ātri kļūt pamanītai, sadzirdētai un iemīļotai. Mans darbs pieprasa īpašu piesardzību un smalkjūtību, lai pāragri neaizskartu ģenialitātes aizmetņus, kas kā pirmie nedrošie sniegpulksteņi spraucas no zemes agros pavasaros. Ir ļoti svarīgi nesasteigt šos pavasarus dzejnieki slikti pārdzīvo salnas.
Jā, Andris bija jūtīgs. Taču nedz apķērīgāks, nedz interesantāks par pārējiem. Līdz ar to mūsu attiecību iesākums nebija viegls. Ilgu laiku viņš nespēja tikt galā ar savu pāri plūstošo sirdi. Taču šis jaunais talants ātri vien nosprieda, ka rakstīt par acīmredzamo ir garlaicīgi, tādēļ dzejoļos, kurus viņš apņēmās atrādīt saviem draugiem, lielākoties figurēja tieši viņa neeksistējošā sapņu meitene. Sauciet to par iedomību, tomēr es atļaušos uzskatīt, ka cikls Mūza Melānija bija veltīts tieši man. Šajos dzejoļos manai skaistajai būtībai pārsvarā tika piemērotas pārpasaulīgi cildinošas īpašības, par kurām sapņoja ja ne visi pasaules vīrieši, tad sievietes jau nu pavisam noteikti.