REIMONDS KHURI
ZĪME
Prologs
I
Skeletu krasts, Namībija - pirms diviem gadiem
Kad Denijs Šērvuds tuvojās aizas dibenam, izkaltusi, klinšainā ainava brīnumainā kārtā pēkšņi vairs nebrāzās garām ar tādu ātrumu. Papildu laiks viņam gan nebija vajadzīgs, taču deva iespēju vēl un vēlreiz aptvert visu notikušo. Plosošās iekšējās sāpēs un mokās bez šaubu ēnas aptvert, ka pēc dažām sekundēm viņš jau būs miris.
Un tomēr - diena bija sākusies tik daudzsološi!
Gandrīz trīs gadus ilgušais viņa un pārējās komandas darbs beidzot bija galā. Klusībā priecādamies, viņš sprieda, ka drīz varēs izbaudīt šī darba augļus.
Tas bija smags darbs. No zinātniskā viedokļa raugoties, projekts šķita biedējošs. Apstākļi - stingrs termiņš, skarbi drošības* noteikumi, virtuālā atšķirtība no ģimenes un draugiem daudzu intensīvas stradāšanas un vientulības pilnu mēnešu garumā - bija liels izaicinājums. Bet todien, kad viņš paskatījās šī Dieva aizmirsta nostūra skaidrajās, zilajās debesīs un ieelpoja sauso, smilšaino gaisu, viss šķita pārciesto grūtību vērts.
Sākotnējā publiskā piedāvājuma nebūs - tas bija skaidrs jau no paša sākuma. Tāpat bija skaidrs, ka ne Microsoft, ne Google nemaksās milzu naudu par šīs tehnoloģijas iegūšanu. Viņam tika pateikts, ka projekts izstrādāts militārām vajadzībām. Un sekmīga iznākuma gadījumā katram komandas loceklim apsolīta ievērojama prēmija. Tā dotu pietiekamu finansiālu drošību viņam, vecākiem un ikvienai ne pārāk izšķērdīgai sievai, kuru viņš galu galā apprecētu, un visiem iespējamiem bērniem - ja tiktāl vispār tiktu. Viņš tādu varbūtību pieļāva - pēc gadiem, kad būs iztrakojies un izbaudījis sava darba augļus. Bet tolaik viņš domāja par kaut ko citu, jo bija tikai divdesmit deviņus gadus vecs.
Jā, nodrošināta nākotne, kas pamazām materializējās acu priekšā, ļoti atšķīrās no askētiskajām Vusterā, Masačūsetsas štatā, pavadītajām bērnības dienām. Garām noliktavas teltij un nolaišanās laukumam, kur aizlidošanai tika gatavots helikopters, pa izkaltušo tuksnesi veikdams ceļu līdz projekta direktora teltij, viņš aizdomājās par savu pieredzi - sācis kā laboratorijas darbinieks dažādos izbraukumos un nonācis līdz karjeras kulminācijai šajā zudušajā nekurzemē.
Dalīt šo prieku Denijs alka tikai ar dažiem cilvēkiem ārpus projekta. Pirmām kārtām, ar vecākiem. Viņš iztēlojās, cik pārsteigti un lepni būtu tēvs un māte. Denijam jau kopš dzimšanas allaž izdevās attaisnot visas viņu cerības. Tad domas pievērsās vecākajam brālim Metam. 'Tas dabūjis pamatīgu spērienu. Varbūt mēģinās pierunāt mani, lai atbalstu viņu kādā veiklā, vieglprātīgā, gandrīz likumīgā shēmā. Bet, pie velna, naudas pietiks visam!" Bija vēl daži iedomīgi biznesmeņi, kam Denijs labprāt izlielītos, ja vien būtu tāda iespeja. Taču viņš zināja, ka ārpus komandas runas par projektu ir strikti - strikti - aizliegtas. Tas tika stingri pateikts jau pašā sākumā. Jo šis bija slepens projekts. Valsts drošības jautājums. Tika minēts vārds "nodevība". Tādēļ viņš turēja mēli aiz zobiem, un tas nemaz nebija tik grūti. Pieradums. Viņš strādāja nozarē, kur valda skarba konkurence un dziļi iesakņojusies pagrīdes kultūra. Uz spēles likti simtiem miljonu dolāru. Tādos apstākļos nebija sarežģīti izvēlēties starp astoņciparu summu bankas kontā un tumšu kameru superstingra režīma labošanas iestādē.
Denijs jau grasījās pieklauvēt pie biezajām durvīm - tā bija milzīga telts ar vidēji stingrām sienām, stikla logiem un gaisa kondicionētāju -, bet tad saklausīja paceltas balsis. Ne tikai paceltas, bet pat dusmīgas.
Niknas.
Viņš pieliecās tuvāk durvīm.
- Vajadzēja pateikt man! Tas ir mans projekts, nolādēts! - kliedza kāds vīrs. - Jau pašā sākumā vajadzēja visu izstāstīt man!
Šo viru Denijs pazina ļoti labi. Tas bija Dominiks Rīss - viņa mentors, projekta vadošais zinātnieks un GP jeb galvenais pētnieks, elektrotehnikas un datorzinātņu profesors Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā. Denija dzīvē šim cilvēkam bija ierādīta svēta vieta. Viņš bija pasniedzis vairākus būtiskus priekšmetus, sekojis Denija sekmēm doktora disertācijās rakstīšanas laikā un pirms vairākiem mēnešiem uzaicinājis piedalīties šajā projektā. Tā bija lielā iespēja - un gods -, ko Denijs nespēja neizmantot. Gan zinādams, ka profesors mēdz izteikties spēcīgi un skaļi, šoreiz Denijs viņa balsī nojauta kaut ko savādu. Tās bija agrāk nedzirdētas sāpes un sašutums.
- Un kāda būtu tava reakcija? - jautāja otrs, kuru Denijs nepazina, bet kurš izklausījās tikpat saniknots kā profesors.
- Tāda pati, - Rīss uzsvērti noskaldīja.
- Izbeidz muļķoties un padomā! Padomā, ko mēs kopā varētu izdarīt. Ko varētu sasniegt.
Rīsa dusmas nenorima.
- Es tev nevaru palīdzēt. Nevaru tajā piedalīties.
- Dom, lūdzu…
-Nē.
- Padomā par to, ko mēs…
- Nē, - Rīss attrauca. - Aizmirsti! Tas nav iespējams. - Vārdos bija jaušams nepārprotams atteikums.
Uz mirkli aiz durvīm iestājās svina smags klusums. Tad Denijs dzirdēja otro viru sakām:
- Kaut tu nebūtu tā teicis!
- Pie velna, ko tas nozīmē? - Rīss noprasīja.
Atbildes nebija.
Tad atkal ierunājās Rīss - balsī nez kādēļ jautās spriedze.
- Un pārējie? Arī viņiem tu neko neesi teicis, vai ne? - Tas drīzāk bija apgalvojums, nevis jautājums.
- Neesmu.
- Kad grasījies pastāstīt viņiem par izmaiņām misijas formulējumā?
- īsti nezinu. Vispirms gribēju dzirdēt tavu atbildi. Cerēju, ka tu palīdzēsi pierunāt pārējos. Pārliecināt viņus.
- Kā redzi, tas nenotiks, - Rīss nikni atcirta. - Patiesību sakot, es gribētu dabūt viņus prom no šejienes, cik ātri vien iespējams.
- To es nevaru pieļaut, Dom.
Šķita, ka šie vardi teju paralizē Rīsu.
- Ko tu ar to gribi teikt? - viņš izaicinoši noprasīja.
Iestājās nomācošs klusums. Denijs iztēlojās, kā Rīss to izmanto.
- Tātad? Vai tiešām tu… - Rīsa balss izplēnēja, bet jau nākamajā mirklī tajā ieskanējās pēkšņa, šausmu pilna atskārta. - Jē- ziņ! Tu prātu esi zaudējis, vai? - Niknums vecā vīra tonī šķita stindzinošs. - Kuņas dēls!
Tanī brīdī Denijs dzirdēja smagus soļus, kas tuvojās durvīm. Otrais vīrs uzsauca Rīsam:
- Dom, nevajag!
Pēc tam ierunājās kāds trešais:
- Tiešām nevajag, Rīs.
Šī skarbā balss Denijam bija pazīstama un biedēja viņu jau kopš paša sākuma. Tas bija Medokss - projekta drošības dienesta priekšnieks ar skūto galvu un akmenscietajiem vaibstiem. Viņam trūka vienas auss, un rēta tajā vietā atgādināja zvaigzni. Padotie viņu dēvēja par Šāviņu.
Tad Rīss sacīja:
- Ej ellē!
Durvis atsprāga vaļā, un pēkšņi Denija priekšā nostājās pārsteigtais Rīss. Denijs saklausīja nepārprotamo metālisko klikšķi, kāds bija dzirdēts simtos filmu, bet nekad reālajā dzīvē. Šo skaņu varēja atšķirt no daudzām citām. Otrais vīrs, kurš bija strīdējies ar Rīsu un kuru Denijs pazina tikai tagad, pagriezās pret Šāviņu un iekliedzās:
-Nē!
Jau nākamajā mirklī Rīsam aiz muguras atbalsojās apslāpēts, spalgs paukšķis, tad vēl viens. Pēc tam zinātnieks sagrīļojās uz priekšu, viņa seja savilkās sāpēs un kājas saļodzījās. Viņš uzkrita virsū Denijam.