Vismaz pagaidām.
Vai vispār jebkad.
7
Vašingtona, Kolumbijas apgabals
Valsts galvaspilsētā sijāja sīks lietutiņš. Melns, šofera vadīts Lexus izslīdēja no apakšzemes garāžas, izbrauca Konektikutas avēnijā un iekļāvās nelielajā vēla vakara satiksmes straumē. Ki- nens Drakers bija atlaidies ērtajā un apsildāmajā aizmugures sēdeklī, skatījās ārā pa logu un, iegrimis garāmbraucošo automobiļu starmešu radītajā šovā, apsvēra tik nozīmīgo dienu.
Tālrunis sāka zvanīt pirms stundas, un turpmākajās dienās tādu zvanu būs vēl daudz - par to viņš bija pilnīgi pārliecināts.
Tas bija tikai sākums.
Viņš aizvēra acis, atgāza galvu pret biezi polsterēto balstu un prātoja par savu plānu, vēl un vēlreiz pārlikdams katru punktu un mēģinādams saskatīt vissīkāko trūkumu, ko varbūt palaidis garām nepamanītu. Arī vairākos iepriekšējos pārdomu brīžos netika atrasts nekas, par ko vajadzētu uztraukties. "Protams, ir daudz nezināmo - tādiem jābūt, pēc definīcijas." Taču tas viņu neuztrauca. "Neuzmanība un pārrēķināšanās - pavisam cita lieta. Ar to es nekad nesamierināšos, jo pārak daudz pūļu ieguldīts, lai nekādu kļūdu nebūtu. Taču nezināmie ir nezināmie." Mūžu pavadījis, slēdzot apšaubāmus darījumus piesmēķētās telpās, viņš atzina, ka par nezināmajiem nav vērts uztraukties līdz brīdim, kad tie materializējas. Kad tas notiks, prāts un pieredze apliecinās - "Ja tāda būs Dieva griba," viņš domās pasmīnēja par tādu joku - ar šiem nezināmajiem viegli tikt galā.
No sapņiem viņu pamodināja BlackBern/. Zvana tonis jau pateica priekšā, ar ko būs jaruna, un to apstiprināja arī vārds ekrānā.
Šāviņš uzreiz ķērās pie lietas, kā vienmēr. Tovakar viņi bija runājuši jau divas reizes.
- Man piezvanīja draugs no Mīda forta.
-Un?
- Ir rezultāts. Viens no mūsu novērojamo saraksta perifērijas ir zvanījis otram.
Drakers brīdi apsvēra jaunumus. Šāviņš, īstajā vārdā Breds Medokss, sākumā bija piedāvājis izmantot viņa paziņu Nacionālās drošības pārvaldē, lai slepus uzmanītu, vai nerodas negaidītas problēmas. Lai gan Drakers uzskatīja, ka risks tikt atklātam ir lielāks nekā iespējamais labums, tobrīd likās, ka Medoksam izrādījusies taisnība. Galu galā tieši tādēļ Medokss bija projekta drošības dienesta priekšnieks.
- Noklausījies ierakstu? - Drakers jautāja.
-Jā.
- Vai ir vērts uztraukties?
- Domāju, ka jā. Zvans bija pārāk īss, lai kaut ko saprastu, taču laiks mudina aizdomāties.
- Kas ir šie cilvēki? - saviebies pajautāja Drakers.
- Pirmais ir spečuks, inženieris no Bostonas. Vinss Belindžers. Denija Šervuda istabiņas biedrs koledžā. Bija labākie draugi. Otrs ir Šērvuda brālis Mets.
- Un vairāk neko mēs nezinām? - Drakera acīs pavīdēja bažas.
- Pēdējoreiz viņi bija sazinājušies pirms diviem gadiem. Drakers zināja, ka toreiz abiem bijis iemesls sarunai, bet šis
zvans var radīt problēmas.
- Pieņemu, ka tu visu kontrolē.
Medoksa balsī nebija ne miņas no satraukuma.
- Vien gribēju tevi informēt.
- Lieliski. Cerēsim, ka tā ir tikai sagadīšanās.
- Tam gan es neticu, - Medokss iebilda.
- Diemžēl es arī ne, - Drakers sacīja un pēc brīža pajautāja:
- Un meiča?
- Gaida savu kārtu.
- Šis darbiņš būs jāpaveic vēl diskrētāk, - Drakers brīdināja.
- Viņa ir atslēga visam.
- Ar viņu problēmu nebūs, - Šāviņš mierināja. - Mani puiši ir gatavi, dod tik pavēli!
- Drīz. Ziņo man par to istabiņas biedru, - Drakers piebilda un beidza sarunu.
Brīdi viņš vērās uz savu tālruni, tad paraustīja plecus un iebāza aparātu žaketes krūšu iekškabatā. Tad viņš pievērsās sarkan-' balto starmeša gaismu straumei aiz slapjā loga un apsvēra nākamos soļus.
Sākums neapšaubāmi bija labs. Taču smagākais posms vēl priekšā.
8
Amundsena jūra, Antarktīda
Greisija vēroja, kā ekrāns pamazām kļūst blāvi pelēcīgs, un papurināja galvu. Adrenalīna skrējiens asinīs palēninājās, un viņa
pēkšņi sajutās nogurusi, izvārguši pēc tadas emociju, apmulsuma un nepatīkamu pārdzīvojumu pārpilnības. Taču to varēja labot ar vēl vienu tasi pārsteidzoši labās kafijas, kas bija pieejama uz kuģa.
- Paskatīsimies vēlreiz, - viens no zinātniekiem sacīja Dolto- nam.
Operators palūkojās uz Greisiju, kas paraustīja plecus, piecēlās un devās pie bāra stūrī, lai saņemtu savu kofeīna devu. Kakls šķita izkaltis un aizsmacis, viņa jutās zaudējusi laika izjūtu. Ilgstošā, teju nebeidzamā dienas gaisma nepalīdzēja atgūties.
Vēl stundu pēc parādības izgaišanas viņi bija palikuši uz klāja, lai pētītu debesis, un tikai tad devās siltumā. Daži apkalpes locekļi palika ārā novērošanas posteņos - ja nu savādais objekts atkal parādās -, savukārt Greisija un pārejie sapulcējas virsnieku un zinātnieku atpūtas telpā, kuras nosaukums bija lepnāks par realitāti. Tur viņi lielā plazmas ekrānā noskatījās materiālu, ko Doltons bija uzfilmējis ar abām kamerām. Diemžēl pat pēc vairākkārtējas kadru izpētes un neskaitāmām kafijas tasēm viņi nebija ne soli tuvāk tam, lai izskaidrotu, ko visi redzējuši.
Visvieglāk butu parādību norakstīt uz iespaidīga dabas fenomena rēķina, taču šis variants ātri tika atmests. Acīmredzamie kandidāti - polārblāzma dienvidu puslodē, baltā varavīksne, zaļie stari - nederēja. Nelielas debates izraisīja minējums, ka tie varētu būt ta sauktie dimanta putekļi. Greisija par tiem dzirdēja pirmo reizi. Simonss paskaidroja, ka tas ir dabas fenomens - ledus kristāli, kas veidojas no atmosfēras ūdens tvaika kondensāta, krītot zemē, īpašā leņķī uztver saules gaismu un rada spožu, dzirkstījošu efektu, dažkārt oreola formā. Tā varētu izskaidrot pirmo parādības daļu, taču nekādi nebija izskaidrojama objekta pārvēršanās par žilbinošu simbolu.
Paskatījusies apkārt, Greisija atskarta, ka diskusija ir visnotaļ zinātniska. Lai arī argumentu un kaismīgu strīdu netrūka, viņi ķērās pie salmiņiem un vairījās no acīmredzamā. Saspringtās sejas, šaubu pilnās balsis un satraukums acīs apliecināja - neviens no klātesošajiem netic, ka tas bijis dabas fenomens. Un šie nebija prasti laji no laukiem, kam piemīt tieksme ļauties iztēles māņiem.
'mc bija augsti kvalificēti zinātnieki, eksperti savā jomā, kuri prot novērtēt unikālus apstākļus. Un visus neparastā lode bija nopietni satricinājusi. Secinājums bija viens: ja tas nav dabisks objekts, lad tas ir vai nu cilvēka radīts, vai ari pārdabisks.
Pirmo variantu pieņemt bija visvieglāk.
Aizgriezies no ekrāna, Doltons sarauca pieri.
- Ja tas nav dabas jociņš, tad varbūt tas ir kāda nelgas izdomāts triks.
- Tu domā, ka tas ir blefs? - Greisija jautāja.
- Jā gan. Atceries tos NLO pirms dažiem gadiem Ņujorkā? - Doltons turpināja. - Puse pilsētas noticēja! Bet izrādījās, ka daži puiši tikai izmēģinājuši ultravieglu lidaparātu.
- No otras puses, neviens tā arī nespēja izskaidrot savādās gaismas virs Fīniksas tūkstoš deviņsimt deviņdesmit septītajā gadā, - iebilda ģeofiziķis Teo Diniks, kam bija bieza kazbārdiņa. Tiešām, parādību Fīniksā, ko novēroja simtiem neatkarīgu un visnotaļ uzticamu cilvēku, joprojām neviens nebija izskaidrojis.