Kad Draganflyer ietriecās atvērtajās furgona durvīs, Mets jau bija kustībā - un iebelza ar elkoni šāvējam, kas stāvēja viņam aiz muguras, tad uzsauca Raidelam, kurš pagriezās, atgrūda sava sa- gūstītāja roku un atvēzējies iesita viņam pa žokli tik stipri, ka puisis nogāzās zemē.
Mets cīnījās ar savu pretinieku, lai iegūtu ieroci, taču puisis bija stingri ieķēries automātiskās pistoles spalā. Viņi plēsās gluži kā izsalkuši, satrakojušies suņi ap kaulu, līdz atskanēja šāviens un lode trāpīja Meta pretiniekam vēderā. Puisis sāka raustīties agonijā.
Raidels - lēnīgāks un ne tik prasmīgs - bija saķēries ar savu šāvēju, cieši turēdams nelieša delnas locītavu un mēģinādams atņemt pistoli. Pretinieks izrādījās veiklāks un trieca ar ieroča spalu Raidelam pa galvu, trāpīdams pa virsdeguni. Miljonāram saļo- . dzijās kājas, un viņš saļima gluži kā lupatu lelle. Mets pietrausās kājās brīdī, kad šāvējs pagriezās, pacēla ieroci, notēmēja uz Metu…
…tad šāvējs noraustījās un sagrīļojās, divu apslāpētu šāvienu ķerts. Mets samirkšķināja acis un tikai pēc mirkļa atskārta, kas noticis - Denijs bija pagrābis Medo"ksa pistoli, kam no stobra tagad vijās sīka dūmu strūkliņa. Denijs kādu brītiņu raudzījās uz nekustīgo puisi un tad pagriezās pret Metu. Sejas izteiksme apliecināja, ka viņš netic tam, ko pats izdarījis…
Denijs pavēra lūpas, lai kaut ko teiktu…
Mets iepleta acis…
- Uzmanies! - viņš iesaucās, bet…
Par vēlu - Medokss jau bija pielēcis kājās un nostājies Denijam aiz muguras, lai dotos uzbrukumā. Mets lēcienā paķēra pistoli, kas bija izslīdējusi viņa pretiniekam no pirkstiem, - paguva ātrāk nekā Medokss, kurš sniedzās pēc ieroča, ko Denijs bija aizmetis. Diemžēl Denijs traucēja Metam precīzi nomērķēt. Medoksa un Meta skatieni uz mirkli sastapās, tad Medokss pastūma Deniju virsū Metam un aizskrēja, paslēpdamies aiz furgona.
- Kusties! - Mets uzsauca Denijam, pagrūda viņu malā un steidzās pa pēdām Medoksam. Ticis apkārt furgonam, viņš iebrāzās koku audzē, kas ieskāva stāvlaukumu, taču tumsa šķita aprijusi viņa upuri. Pāris reižu Mets vīlies izšāva, taču saprata, ka velti. Medokss bija aizbēdzis.
Laukumā iestājās spocīgs klusums. Mets pagriezās, nopētīja apkārtni, tad apgāja apkārt Raidelam un nostājās līdzās Denijam. Tad cieši apskāva brāli, atkal atrāvās un pabužināja viņa matus.
- Priecīgus Ziemassvētkus! - Mets sacīja.
- Šie ir labākie manā mūžā, - Denijs atbildēja, degdams priecīgi satrauktā atvieglojumā.
Arī Raidels pievienojās viņiem. Denijs veltīja viņam ciešu, niknu skatienu, tad savilka pirkstus dūrēs, pacēla joprojām savažo- tās rokas plašā vēzienā un trāpīja Raidelam pa vaigu. Tas nokrita, izspļāva asinis un mirkli palika guļam. Pēc tam viņš palūkojās uz Deniju, kurš stāvēja blakus.
Mets ziņkārīgi vēroja brāli.
- Bez viņa palīdzības es šeit nebūtu nokļuvis, - viņš paskaidroja Denijam.
Vēl pāris sekundes pētījis Raidelu, Denijs aizgriezās un šaubīdamies paraustīja plecus.
- Tas ir dkai sākums, - viņš norūca.
- Varbūt iesim? - Mets jautāja, palīdzēdams Raidelam piecelties.
Raidels palūkojās uz Deniju.
- Piedod, - viņš novilka, pauzdams īstu nožēlu.
- Kā jau teicu, - Denijs atcirta, iedams prom, - tas ir tikai sākums.
Jau pēc minūtes viņi sēdēja furgonā un traucās prom no viesnīcas stāvlaukuma - garām nebeidzamajām automobiļu rindām abās ceļa pusēs.
78
Hjūstona, Teksasas štats
Drošības labad viņi nomainīja viesnīcu, pārcēlās uz citu pilsētas malu - lai gan Medokss bija smagi ievainots, daudzi viņa vīri miruši un šķita, ka ieroča tēmēklis par kādu collu pavirzījies sānis.
Denijs un Mets likās ieslīguši paši savā pasaulē. Abiem bija daudz pārrunājama, un viņi pārmaiņus stāstīja viens otram par mokpilno ceļu līdz satikšanās brīdim.
- Es gribu piezvanīt mammai un tētim, lai pateiktu, ka ar mani viss ir kārtībā, - Denijs sacīja aizrautības pilnā balsī, joprojām priecādamies par izglābšanos.
Mets bija rūpīgi izvairījies no sarunas par vecākiem, bet ilgāk vilcināties vairs nevarēja. Skatīdamies Denijam acīs, viņš mēģināja atrast īstos vārdus, lai pateiktu, kas noticis. Denijs visu saprata uzreiz.
- Kas? Mamma? - viņš pajautāja.
Lai arī Mets palocīja galvu, sāpes viņa sejā apliecināja, ka jārunā ne tikai par vienu no vecākiem.
- Nē… abi? - neticības pārņemts, Denijs bez skaņas izgrūda vārdus pār lūpām.
Mets atkal palocīja galvu.
Sakodis zobus, Denijs iegrima mulsās pārdomās un tad sagu- ma dziļās sērās. Mets viņam jau bija izstāstījis par Belindžera nāvi. Trīskāršais zaudējums viņam bija pamatīgs trieciens. Viņš saļima uz grīdas un iespieda galvu plaukstās. Šķita, ka dzīslās plūst nevis asinis, bet lava.
Vēl skumjāka gaisotne istabā kļuva pēc tam, kad Denijs izstāstīja Metam par savu izmisumu šo divu gadu laikā. Kā viņš mēģinājis slepus nosūtīt kādu elektroniskā pasta vēstuli un pieķerts. Kā domājis par pašnāvibu. Kā viņam draudēts un kā viņš pēc tam sazāļots.
- Tagad tu esi šeit, - Mets mierināja brāli. - Prom no viņiem un drošībā. - Mets pasmaidīja. - Un tas ir daudz vairak nekā viss, kas mums bija pirms pāris dienām.
- Pastāsti man vēl kaut ko! Par mammu un tēti. Par visu, kas noticis, - Denijs mudināja.
Blakus istabā viens pats sēdēja Raidels. Viņš secināja, ka jūtas neomulīgi Denija klātbūtnē - un gluži tāpat jūtas ari Denijs. Turklāt vajadzēja šo un to pārdomāt.
Viss beidzies, tas nu viņam bija skaidrs. Tiklīdz Greisija atgriezīsies, patiesība parādīsies atklātībā. Un tad - lai no kuras puses skatītos - beigas būs pienākušas arī viņam. Jo tieši viņam šajā stāstā būs atvēlēta liela loma. No tā viņu neviens nevarēs pasargāt. Ne Greisija, ne Mets, ne Denijs, ne Drakers. Pat tad, ja viņi gribētu, tas tomēr nebūtu iespējams. Ne šajā tīmekļa dienasgrāmatu laikmetā. Un bēgt viņš arī nebija gatavs. Nē, viņš apņēmās palikt un raudzīties patiesībai acīs.
Visgrūtāk bija domāt par to, kādu iespaidu notikušais atstās uz Rebeku. Tas būs milzu posts un lāsts, kas var sekot viņai visu mūžu. Viņš nemitīgi prātoja par to un izmisīgi pūlējās rast kādu risinājumu, lai pasargātu meitu, taču neko nespēja izgudrot.
Kad pēc pāris stundām viņiem beidzot pievienojās Greisija un Doltons, brāļu atkalapvienošanās jau bija izvērtusies par saldeni rūgtām, ne pārak trokšņainām svinībām. Jā, visi bija drošībā. Jā, Denijs bija dzīvs - un brīvs. Un Greisija ar Doltonu drīz kļūs par superzvaigznēm. Taču gaidāmajai mediju trakošanai bija arī kāda ēnas puse. Krietni vien tumšāka par Raidela publisko krišanu nežēlastība. Šī šķita daudz biedējošāka, nekā ikvienam no viņiem gribējās atzīt.
Fonā skanēja televizors, atstāstot vakara notikumus un neizlaižot gandrīz neko, un aicinot studijā neskaitāmus komentētājus.
- Kā būs ar tiem cilvēkiem, kas šovakar ieradās uz pasākumu? - bažīgi jautāja Greisija, rādīdama uz ekrānu. - Un ne tikai viņiem, bet ar katru šīs valsts iedzīvotāju? Ar visiem uz pasaules, kas noticējuši Drakera blēdībai! Kas notiks ar viņiem? Kā viņi to uzņems?