- Viņš dks pasargāts, - Doltons neatlaidās. - To mēs varam nokārtot. Pirms uzstāšanās dešajā ēterā aizvedīsim viņu uz kadu drošu vietu.
- Un pēc tam? - Greisija iesaucās emociju piesātinātā balsi. - Uz kurieni viņš dosies? Viņa dzīve bus sagrauta, un to būsim izdarījuši mēs. - Viņa paraudzījās uz Metu. - To mēs nedrīkstam pieļaut, - viņa turpināja jau daudz bargākā tonī. - Vismaz vajag viņam izskaidrot, kas notiks. Ari viņam jāpiedalās lēmuma pieņemšanā. Mēs nedrīkstam laist to visu viņam pār galvu, iepriekš nesagatavojot. Man ar viņu jāsatiekas. Jāaprunājas.
- Tu redzēji ziņas. Viņš aizvests uz Dārbija namu, - Raidels atgādināja. - Ja spersi savu kāju tur, Drakers parūpēsies, ka ārā tu vairs netiksi.
- Varbūt vari paziņot, ka gribi intervēt viņu viens pret vienu? - Denijs ierosināja.
- Pārāk bīstami, - Raidels attrauca. - Turklāt patlaban priesteris ir pats apsargātākais cilvēks pasaulē.
Greisija paskatījās uz Metu, kurš šķita kaut ko apsveram.
- Ko domā? - viņa jautāja.
Mets pievērsās Denijam.
- Cik daudz aprīkojuma ir tajā furgonā? - Mets jautāja, ar īkšķi norādījis moteļa stāvlaukuma virzienā.
- Ko tu ar to gribi teikt?
- Cik daudz aprīkojuma tur ir?
- Pilnīgi viss komplekts, - Denijs atbildēja.
- Un lāzera raidītājs? Tas taču atradās stadionā, vai ne?
- Viens no tiem. Bet mums bija ari otrs. Brīdim, kad zīme pacēlās virs stadiona jumta.
Acīmredzami kaut ko pārlikdams prātā, Mets palocīja galvu.
- Un cik daudz gudro putekļu tev palicis? - Mets pamanīja Greisijas sejas izteiksmi un viņas apņēmīgo izsliešanos.
- īsti nezinu. Kas ir?
- Mums tie būs vajadzīgi. Mēs nedrīkstam izbarot tēvu Hieronimu vilkiem. - Mets palūkojās apkārt. - Viņš tika ievilkts šai lietā, tāpat kā Denijs. Un viņš taču ir krietns vīrs, vai ne? Krietnāks vairs nevar būt, vai ne tā tu reiz teici? - viņš jautāja Greisijai. - Mēs nedrīkstam pieļaut, ka Drakers izposta priesterim dzīvi. Vispirms jādod viņam iespēja izteikties. - Viņš apklusa, lai novērtētu savu biedru reakciju, un tad pagriezās pret Greisiju. - Kāds ir tas Dārbija savrupnams?
79
Riveroksa, Hjūstona, Teksasas štats
Haosu, kas valdīja pie Dārbija iežogotā īpašuma vārtiem, diez vai varēja nosaukt par normālu, taču tas vismaz neradīja pārlieku troksni. Bija gandrīz pieci no rīta, un pūlis devies pie miera. Cilvēki gulēja automobiļos, guļammaisos ceļa malā, it visur, kur vien varēja. Citi joprojām bija nomodā, spiedās ap steigā sakurtiem ugunskuriem, pļāpāja un gaidīja. Daži nenogurdināmie vēl stāvēja pie vārtu namiņa - cerībā, ka mesija atkal parādīsies. Vieni sāpīgā izmisumā raudāja, citi dziedāja dažādas izcelsmes garīgas dziesmas. Neatlaidīgākie mēģināja provocēt apsardzes vi- rus un policistus, kas stāvēja aiz barikādēm. Reportieri mierīgi patvērās pie saviem furgoniem un satelītu šķīvjiem, pēc kārtas uzņemoties dežuranta pienākumus, lai neko nepalaistu garām. Cauri mūžzaļajiem kokiem, kas ieskāva piebraucamos ceļus, skanēja klusas lūgšanas, sajaucoties ar pirmslēkta miglu, kuras dēļ apkārtne šķita brīnumaina un neparastu gaidu pilna.
Visu mainīja zīmes parādīšanās.
Tā pārsteidza klātesošos, pēkšņi uzplaukdama naksnīgajās debesīs, noslēpumaini pulsēdama un neizskaidrojami dzīvi mirguļodama tieši virs koku galotnēm.
Tā karājās virs galvām - tik tuva un milzīga.
Tieši virs Dārbija nama.
Pūlis tūdaļ pievērsās neparastajai parādībai. Ticīgie, reportieri, policisti, apsardze. Tā šķita atstājusi iespaidu pat uz suņiem. Dažu sekunžu laikā visi ļaudis bija pamodušies, rādīja debesīs un satraukti klaigāja. Dedzīgākie spiedās pie barikādēm un izmisīgi centās tikt tuvāk zīmei. Policisti tikai ar grūtībām noturēja pēkšņo ļaužu straumi. Ziņu dienestu kameras jau bija ieslēgtas, reportieri izberzēja miegu no acīm un meklēja savus mikrofonus.
Tad zīme sāka slīdēt uz priekšu.
Lēni, klusi peldēja debesīs. Dreifēja uz sāniem, prom no Dārbija ipašuma. Planēja virs kokiem austrumu virzienā, pāri kaimiņu mājai uz atpūtas kluba pusi.
Atverot elles trokšņa slūžas.
Pūlis izlauzās un skrēja pakaļ zīmei. Pēkšņā kustība pārsteidza policistus, un viņi vairs nespēja aizturēt šo masu. Barikādes sagāzās zem histēriski noskaņoto ticīgo gūzmas, kas plūda cauri koku audzei un centās panākt dīvaino parādību. Policistu rācijas sprakšķēja, soļi smagi dunēja, kad viņi kopā ar apsardzes vīriem metas uz priekšu, lai aizturētu uzbrūkošo ordu.
To redzēja ari policisti, kas patrulēja fērveju malās uz īpašu- ma rietumu robežas. Rācijas atdzīvojās jau pēc dažām sekundēm, atnesot nesakarīgus sarunu fragmentus. Tie seši, kas bija strādājuši atsevišķi pa diviem, vienlaikus metās uz Dārbija tenisa kortu, lai noskaidrotu, kas īsti noticis. Bija dzirdams pārdabiski haotisks troksnis, kas iztraucēja nakts klusumu un šķita attālināmies no mājas. Aiz īpašuma, kur viņi patrulēja uz golfa laukuma robežām, viss vēl bija mierīgi.
Un tad viens no viņiem kaut ko ieraudzīja. Kādu kustību, ēnu, kas slīdēja starp kokiem fērveja malā. Patruļnieks uzmanīgi nopētīja aizdomigo vietu un mudināja pārējos darīt to pašu, taču tumsā kaut ko saskatīt bija ļoti grūti. Gaisma spīdēja viņiem aiz muguras - no lampām ap Dārbija dārzu un baseinu un mazliet tālāk no zīmes debesīs. Viņi nostājās ierindā dažu jardu attāluma cits no cita, saspringuši ciešāk satvēra savus ieročus un modri vēroja apkārtni. Tad kaut ko samanīja otrs. Tie izskatījās pēc diviem cilvēku siluetiem, kas lien gar tenisa korta tālāko malu mājas virzienā.
- Tur, - nošņāca patruļnieks, izvilkdams pistoli un mērķēdams uz noradīto pusi. Un tad viņš sajuta. Visi sajuta. Pēkšņu neizturama trokšņa eksploziju, elles dzīļu kliedzienu. Tas pārņēma visas maņas, gluži kā smags kalēja āmurs triecās pret bungādiņām un pārbiedēja līdz nāvei. Vairāki pieslapināja bikses vēl pirms nokrišanas bezsamaņā.
Mets vērās tumsā sev aiz muguras. Viņus nevarēja redzēt, taču viņš jutās pateicīgs, ka Denijs, Doltons un Raidels ir tur, vada tāla rādiusa darbības akustisko iekārtu, slēpjoties kokos līdzās septītajam grīnam un piesedzot viņu no aizmugures. Līdz šim diversija bija uzskatāma par izdevušos, taču ilgi tā vairs nebūs. Iekļūšanai un tikšanai ārā bija atvēlētas ne vairāk kā piecpadsmit minūtes.
Dažas sekundes nogaidījis, viņš pārliecinājās, ka sargi paliek uz vietas, tad pamāja Greisijai un ar rokas vēzienu mudināja doties uz priekšu - vārdus dzirdēt viņa nevarētu, jo ausīs bija aizbāžņi, lai pasargātu bungādiņas.
Viņi aizskrēja pāri pļavai un pielīda klāt mājas pagalma fasādei. Mets pamanīja divus sargus, kas gāja garām viesu namam, un pamāja Greisijai, lai viņa nogaida. Abi klusēdami gulēja zemē, kamēr sargi bija drošā attālumā, un tad aizslīdēja līdz platām, stiklotām divvērtņu durvim. Mets izņēma ausu aizbāžņus, un Greisija sekoja viņa piemēram.
- Šeit? - Mets čukstus jautāja.
Viņa apstiprinoši pamāja.
- Kāpnes ir pa labi. Viņa istaba augšstāvā, pirmās durvis pa kreisi.
- Un mūks ir pirmajā stāvā, aiz kāpnēm?
Greisija palocīja galvu.
Asi pamājis, Mets izņēma savu ieroci - automātisko pistoli ar skaņas slāpētāju, ko bija paķēris līdzi tikai ārkārtēja izmisuma brīdim, lai gan padesībā neplānoja to izmantot. Aizstāvēties no Medoksa rokaspuišiem bija viena lieta, ar to Metam problēmu tiešām nebija. Bet šis gadījums bija pilnīgi citāds. Greisija bija stāstījusi, ka tēvu Hieronimu apsargā policisti un privāta apsardzes dienesta darbinieki. Cilvēki, kas pilda savu pienākumu, tādēļ Mets ne- grasījās nodarīt viņiem nenovēršamu ļaunumu.