Viņš satvēra rokturi. Durvis izrādījās vaļā. Viņš ieslīdēja iekšā. Greisija sekoja. Notupušies pie stiklotajām durvīm, viņi gaidi- ja un ieklausījās. Mājā neatskanēja ne troksnīša. Mets palūkojās apkārt. Viņi atradās viesu nama plašajā dzīvojamā istabā, kur gar sienām bija izvietoti grāmatu plaukti, bet centrā pretī lielajam akmens kamīnam vīdēja milzīgs dīvāns. Telpā valdīja tumsa, un dkai no gaiteņa iespīdēja vārs gaismas stariņš.
Nervozēdami viņi šķērsoja istabu un uzslīdēja augšā pa kāpnēm. Atrada pirmās durvis pa kreisi. Mets paraustīja rokturi. Durvis nebija aizslēgtas. Viņš tās pavēra un iezagās iekšā, Greisija turējās viņam pa pēdām. Tad Mets aizvēra durvis, sataustīja slēdzenes pogu un nospieda to.
Viņi devās pie gultas. Tēvs Hieronims bija ieslīdzis miegā un klusi šņākuļoja. Greisija notupās līdzās, vilcinādamās palūkojās uz Metu un tad pieskārās priestera plecam. Viņš pamodās, pagriezās un atvēra acis. Ieraudzīja Greisiju, spēji ievilka elpu un piecēlās sēdus.
- Kas… Ļoganas jaunkundz… - Viņš paskatījās apkārt un ieraudzīja pie loga Metu, kurš vērās ārā pa aizkaru spraudziņu. - Kas noticis?
Greisija ieslēdza nelielu lampiņu uz naktsgaldiņa.
- Mums jāpasteidzas. Jūs nāksiet mums līdzi. Jūsu dzīvībai draud briesmas, - viņa skaidroja stingrā, taču satraukuma iekrāsotā balsī.
- Briesmas? Kādas?
- Lūdzu, tēvs! Nav laika. Uzticieties man! Mums nekavējoties jāiet prom no šejienes.
Tēvs Hieronims raudzījās uz viņu, un grumbainajā sejā vidēja šaubas. Pēc brīža viņš lēni palocīja galvu un izkāpa no gultas. Mugurā viņam bija tumša pidžama.
- Man jāapģērbjas, - viņš paziņoja.
- Nav laika. Uzaujiet tikai kurpes, - Greisija mudināja.
Atkal palocījis galvu, tēvs Hieronims uzāva zeķes un šņorējamas kurpes. Pienāca Mets un draudzīgi uzlika roku vecajam vīram uz pleca.
- Mans vārds ir Mets Šērvuds, tēvs. Viss būs kārtībā. Turieties kopā ar Greisiju un mēģiniet netrokšņot, labi?
Vecais priesteris ar galvas mājienu apstiprināja, ka ir gatavs. Dzijās rievas piere apliecināja, ka viņš ir nobažījies. Mets palūkojās uz Greisiju. Viņi apmainījās skopiem mājieniem, tad Mets atvēra durvis un izgāja no istabas.
Viņš to nemanīja. Sitiens nāca no labās puses, uzbrucējs slēpās aiz stūra. Tas trāpīja viņam tieši aiz labās auss tik stipri, ka dūre šķita sažņaugusi kādu priekšmetu. Mets ar smagu būkšķi nokrita uz grīdas, un jau nākamajā mirkli iekliedzās Greisija, kas bija ieraudzījusi brāli Emīnu iznākam no tumsas aizsega un spēcīgi iesperam Metam pa vēderu.
Salēcies uz vēsajām grīdas flīzēm, Mets skarbi nolamājās. Viņš atspiedās ar muguru pret sienu un neziņā gaidīja, kur trāpīs nākamais sitiens. Acu priekšā valdīja neskaidra migla. Viņš asi ievilka elpu un nostājās četrrāpus. Vēl viens spēriens tika raidīts viņam pa ribām, un viņš atkal atsitās pret sienu. Tad mūks nostājās tieši blakus un ar devajām, sasprindzinātajām rokām, kas atgādināja tērauda troses, sāka žņaugt savu upuri. Mets cīnījās pēc gaisa, taču mūka tvēriens neatslāba ne par collu. Viņš strauji zaudēja spēkus, bet mēģināja atspiesties uz elkoņiem, taču velti. Viņš pūlējās nezaudēt samaņu un, sakopojis pēdējās enerģijas rezerves, izpildīt sitienu ar galvu. Mūks to jau bija paredzējis, tādēļ parāva savu galvu sānis un no sitiena izvairījās. Pēc tam uzbrucējs vēl stingrāk sagrāba upura kaklu. Metam šķita, ka tūdaļ tiks saspiests ikviens skrimslītis un plaušās vairs neieplūdīs gaiss. Viņš cīnījās pretī, likās, ka acis tūdaļ tiks izspiestas no dobuļiem…
Pēkšņi viņš saklausīja skaļu kliedzienu un dobju būkšķi. Mūks palaida viņa kaklu vaļīgāk. Pēc kārtīga elpas vilciena Mets parāpās atmuguriski, pagrūda mūku un pagriezās. Tanī brīdī brālis Emīns jau atguva līdzsvaru un sapurināja galvu. Līdzās stāvēja Greisija - pārsteigta un pārbijusies, plaukstā cieši satvērusi lampu no priestera naktsgaldiņa. Abažūrs bija zaudējis formu. Viņa to turēja gluži kā beisbola nūju - gatava nākamajam sitienam, sa- springusi, pieliekusies un uzmetusi kūkumu kā plēsoņa, kas metas virsū laupījumam. Taču mūks nebija iebiedējams un nedeva viņai otru iespēju. Viņš zibenīgi pastiepa roku un izrāva lampu Greisijai no plaukstām, tad izšāva roku vēlreiz un ar pirkstu kauliņiem trāpīja sievietei pa kreisajiem deniņiem. Atskanēja griezīgs krakšķis. Žurnāliste lidojumā iekrita istabā un smagi atsitās pret grīdu.
Sapurinājis galvu, Mets atguva mazliet skaidrības un lēca virsū mūkam, kas tobrīd griezās pret viņu. Mets bija daudz plecīgāks un lielāks, bet Emīnam bija trenētāki muskuļi un zināšanas sitienu izpildē. Viņi cīnījās un kāvās, par ringu izmantojot visu gaiteni, bet tad mūks uztaustīja Meta ievainoto sānu. To pāršķēla sāpes, izraisot pēkšņu apziņas zudumu, liedzot spēju aizsargāties un atklājot visu ķermeni trāpīgiem belzieniem. Mets noraustījās pēc katra sitiena, it kā viņa miesā urbtos neskaitāmas lodes. Viņš jau atradās kāpņu laukumiņa malā, kad pēkšņi atskanēja Greisijas kliedziens. Prāta aptumsumā pavērās gaismas stars, un viņš ieraudzīja mūka dūri, kas bija gatava dot izšķirošo triecienu. Mets nedomādams parāvās sānis, sasprindzināja ikvienu muskuli, sagrāba mūka roku, neganti to sašūpoja un sagrieza gluži kā liela riteņa spieķi. Tāds uzbrukums pārsteidza muku. Viņš saliecās uz priekšu un zaudēja līdzsvaru, negribētā kustībā izmežģījot plecu. Mets nelaida viņu vaļā un, izmantojot inerces spēku, parāva mūka roku vēl spēcīgāk uz augšu. Muks sagrīļojās un atmuguriski pārkrita pāri margām, ar smagu, skaļu būkšķi piezemējoties kāpņu pakājē.
Izslējies Mets palūkojās pāri margām. Mūks izstiepies gulēja uz grīdas un nekustējās. Tad Mets pameta skatienu uz Greisiju. Viņa piegāja pie Meta, un viņai pa pēdām šļūca panikas pārņemtais tēvs Hieronims. Greisija paraudzījās lejup. Sarauca pieri. Tad palocīja galvu.
- Nāc, - Mets nočukstēja aizsmakušā balsī. - Laika vairs nav daudz.
Viņi nolavījās lejā pa kāpnēm un garām horvāta līķim. Pulsu meklēt vairs nebija nozīmes, jo viņa galva bija saliekta pārāk nedabiskā leņķī. Viņi izzagās ārā no dzīvojamās istabas, paslīdēja garām baseinam un tenisa kortam un tad aizlīda gar fērveja malu. Tanī mirklī zīme apdzisa, un apkārtne ieslīga tumsā.
Kad viņi nonāca pie Lincoln Navigator, aparatūra jau bija sakrauta bagāžniekā. Visi sasēdās automobilī un aizbrauca, bezgalīgā klusumā prātojot, kā pilsēta - un visa pasaule - uztvers nākamo Ziemassvētku brīnumu.
80
Hjūstona, Teksasas štats
Medokss nelikās manām sāpes, vērojot, kā neatliekamās medicīniskās palīdzības komanda tiek galā ar viņam sagādāto Ziemassvētku pārsteigumu. Uzņemšanas nodaļas medmāsai viņš paskaidroja, ka remontējis zāles pļāvēju un noticis nelaimes gadījums. Par pārējo parūpējās derīga kredītkarte, no kuras varēja pārskaitīt pamatīgu summu. Ķirurgi strādāja vairāk nekā trīs stundas - grieza, urba, skrūvēja un šuva viņa sakropļoto roku. Vairākas caurulītes apgādāja viņu ar asinīm, jo daudz dzīvības sulas viņš bija zaudējis pie kokiem stadionā.