Viņš bija uzstājis, ka pietiks ar vietējo anestēziju, jo nosprieda, ka vienai naktij negaidītu pārsteigumu pietiks un turklāt nešaubījās par savu spēju iztikt vispār bez atsāpināšanas. Roka tiešām bija glābta, taču vēl krietnu laiku nebūs izmantojama darbā. Ārsti pat brīdināja, ka varbūt visu atlikušo mūžu tai būs ierobežotas kustības. Lāpstiņas bija ieurbušās muskuļu audos un cīpslās. Kad operācija bija galā, roka drīzāk atgādināja dekoratīvu elementu, nevis lietojamu locekli. Viņa labā roka! Vārīdamies dusmās, Medokss juta kārdinājumu pieprasīt, lai tā tiek amputēta līdz pat elkonim, bet tad aizgainīja šo domu, jo negribēja padarīt savu izskatu vēl groteskāku. Viņam pietiks ar vienu roku, tikai jāiemācās to likt lietā.
Pat novārdzināts un zāļu apdullināts, Medokss manīja slimnīcā valdošo kņadu - visi apsprieda zīmes parādīšanos virs Dārbija savrupmājas. Ziņas šķita biedējošas, jo viņš zināja, ka tāds pasākums nebija plānots. Un tas nozīmēja kāda izstāšanos no spēles. Medokss prātoja, vai Drakers ir šīs idejas autors un ko viņš ar to gribējis panākt. Viņš secināja, ka plāns jūk un brūk, taču uzņēma to stoiski un nemocījās prātojumos par to, kas nogājis greizi. Galvenais bija koncentrēties nākamajam solim - paša izvirzītajam uzdevumam un, ja paveiksies, brīvības izcīnīšanai un dzīvības saglabāšanai. Viņš zināja, kad ir īstais laiks pielikt punktu zaudējumu straumei un izvēlēties citu laivu, nevis smelt ūdeni no grimstoša kuģa. Kamēr apkārt rosījās Raidels, Šērvudu brālīši un tā žurnāliste, šis kuģis ne tikai grima, bet arī cieta no nepārtrauktiem torpēdu uzbrukumiem.
Medokss zināja, kas darāms - jāiet uz priekšu, jāpasteidzas un, ļaunākajā gadījumā, jānodzīvo līdz dienai, kad varēs celties nākamajai cīņai. Tieši to viņš bija mācījies. Viņš iedomājās par Džeksonu Drakeru un pārējiem saviem vīriem, iedomājās par viņu saplosītajiem ķermeņiem, kas mētājas rēgainā Irākas pilsēta, iedomājās par to, kā viņš nodevis šos cilvēkus. Taču viņš bija izdzīvojis un turpināja cīņu. Un tādēļ vairs ne minūti nedrīkstēja izšķiest tajā slimnīcas palātā. Un tādēļ tikai stundu pēc operācijas viņš jau bija arā no slimnīcas un devas uz Hjustonas centru.
81
Hjūstona, Teksasas štats
Kad pār Hjūstonas nomali beidzot ausa saule, viņi - Mets, Greisija, Raidels, Denijs un Doltons - joprojām iztaujaja tēvu Hieronimu, palīdzēdami cits citam grūtajā uzdevumā un stāstīdami vecajam vārgajam vīram, ka šie divpadsmit mēneši viņa mūžā bijuši vienu vienīgu melu pilni.
Viņi izskaidroja priesterim sākotnējo Raidela plānu. Izstāstīja par gudrajiem putekļiem un starta iekārtām, par planētas tuvošanos izšķirošā pagrieziena punktam. Par Drakeru, kurš pārņēmis plāna vadību un pielāgojis to savām interesēm. Tad viņi ķērās klāt daudz jutīgākam tematam - ko Drakera rokaspuiši nodarījuši pašam priesterim. Par ietekmēšanu. Par zālēm. Par akusdsko iekārtu, kas runājusi ar viņu kalna virsotnē. Līdz ar katru jaunu atklāsmi, līdz ar katru papildinājumu priestera trauslie pleci saguma arvien vairāk un grumbas sejā kļuva vēl dziļākas.
Beigu beigās viņš izskatījās pagalam apjucis, taču turējās daudz labāk, nekā Greisija bija gaidījusi. Viņa uztraucās par to, kā priesteris uzņems šaušalīgo stāstu, taču viņš nebūt nesabruka. "Vecais vīrs daudz redzējis savā dzīvē," viņa sev atgādināja. "Daudz slikta. Daudz vairāk, nekā cilvēki spēj iedomāties. Ārēji, trausls, šis cilvēks ir apveltīts ar milzīgu iekšējo spēku. Un tomēr… tas noteikti bijis briesmīgi," viņa sprieda. Tad Greisija atcerējās komentāru, ko priesteris bija izteicis lidmašīnā, un prātoja, ko visu laiku viņam teikusi iekšējā balss.
- Tā balss kalnos, - viņš beidzot ierunājās, raudzīdamies kaut kur tālumā, - tā bija tik apbrīnojama! Lai arī nešķita ticami, ka tas tiešām notiek ar mani, tā likās… īsta. It kā atrastos man galvā. It kā zinātu, ko es padesībā domāju.
- Tas tādēļ, ka viņi vispirms bija jums iedvesuši šīs domas, - Greisija paskaidroja rūpju pilnā un maigā balsī.
Tēvs Hieronims pamāja, tumši pietvīkdams, tad smagi nopūtās un pēc brīža palūkojās uz Raidelu.
- Un jūs grasāties paziņot, ka tā bija jūsu ideja?
Raidels palocīja galvu.
Saraucis pieri, tēvs Hieronims šaubīdamies paraustīja plecus.
Greisija to manīja un aši paskatījās uz Metu. Ari viņš, liekas, bija kaut ko sajutis. Tad Greisija atkal pievērsās priesterim.
- Kas noticis?
Vecais vīrs neatbildēja. Šķita, ka viņš atrodas savā pasaulē un apsver visu, ko tikko dzirdējis.
- Esmu noguris, - viņš beidzot ierunājās. - Gribu atpūsties.
Greisija un Doltons devās uz savu istabu. Raidels - uz savējo. Ceturtajā istabā savās gultās izstiepās Denijs un Mets. Abi vērās griestos un kādu brīdi ļāvās mierīgai apcerei. Viņi bija noskatījušies rīta ziņas. Tur galvenais - kā jau varēja gaidīt - bija sižets par zīmes parādīšanos virs Dārbija savrupmājas un tai sekojošo neprātu, taču par tēva Hieronima pazušanu netika minēts ne vārda. Tātad pagaidām viņi klusēja.
Pēc kāda laika Denijs jautāja:
- Par ko tu domā?
- Par to pašu domā arī tu, - Mets atbildēja.
- Par Drakeru? - Atbildes vietā Mets klusi norūca, tādēļ Denijs turpināja: - Mani tas tiešām kaitina, saproti? Ka viņš var izlocīties un tikt sveikā cauri.
- Paklau, tas puisis tiešām ir nelietis, par to nav šaubu. Taču mes neko daudz nevaram izdarīt. Ja nu vienīgi ielaist viņam lodi pakausī.
Denijs neatbildēja.
Tad Mets visnotaļ lietišķa tonī pajautāja:
- Tu gribi ielaist viņam lodi pakausī?
Pieliecis galvu, Denijs veltīja brālim varbūtības pilnu skatienu un tad atkal pievērsās griestiem.
- Tas nav mans stils.
- Diez vai.
- Ja Raidels neparūpēsies par viņu, tad es varu arī pārdomāt.
- Atriebjoties mēs varētu nogrābt viņu un uz pāris gadiem ieslēgt manā pagrabā, - Mets piedāvāja. - Dot tikai suņu barību un tualetes ūdeni.
Denijs saknieba lūpas un palocīja galvu, tēlodams iedziļināšanos šajā priekšlikumā.
- Patīkami zināt, ka mums ir iespējas izvēlēties, - viņš smaidīdams sacīja.
Mets pielieca galvu.
- Priecājos, ka esi atgriezies, brāli!
Sirsnīgi pamājis, Denijs atkal sāka skatīties griestos.
- Ari es par to priecājos.
Raidels savā istabā griestos neskatījās. Viņš soļoja šurpu un turpu, pūlēdamies izdomāt kādu citu izeju. Jāpiezvana Rebekai. Gribējās dzirdēt viņas balsi. Viņš palūkojās mobilā tālruņa pulkstenī. Rietumu krastā vēl bija nakts. īpaši Rebekai šis laiks vēl bija krietni par agru. To iedomājies, Raidels pasmaidīja. Un pār vaigu noritēja asara.
Viņš to notrausa ar piedurkni un apsēdās uz gultas malas. "Tās tik ir beigas!" viņš domās secināja. "Savā dzīvē es tik daudz esmu sasniedzis! Esmu kļuvis par īstu visuma meistaru, turklāt sācis tukšā vietā. Un tad tas viss tiks nolaists podā."
Jāaprunājas ar Rebeku. Viņš nospieda taustiņu "R" savā tālrunī un sameklēja viņas numuru. Pieskārās zvana taustiņam. Taču nespēja. Ne jau dažādo laika joslu dēļ. Viņš gluži vienkārši nezināja, ko lai meitai saka.
Nolicis tālruni sev blakus, viņš juta skatienu aizmiglojamies un nolūkojās, kā viņam dreb rokas.
Bija jau gandrīz pēcpusdiena, kad Mets iznāca no savas istabas, lai dotos pie sīkpreču automāta. Arī Greisija bija ārā un ar vēsu kolas kārbu roka stāvēja, atslīgusi pret automobili. Iemetis automātā dažas monētas, Mets saņēma savu dzēriena kārbu, atrāva vāciņu un iemalkoja kolu.