- Nevarēji gulēt? - viņš jautāja.
- Nevarēju gan. - Greisija pasmaidīja. - Mans bioloģiskais pulkstenis ir tā samaitājies, ka es pat nezinu, kas šodien par dienu.
- Otrie Ziemassvētki, - Mets sacīja, sazvērnieciski pasmaidīdams.
- Tiešām? - Greisija atplauka platā smaidā. - Šogad tie nemaz nav balti, ko?
Mets palocīja galvu, tad iedzēra kolu un teica:
- Tev vajadzētu atpūsties. Priekšā ir vissaspringtākie mēneši tavā dzīvē. Ikviena cilvēka dzīvē.
- Ko? Tie būs vēl briesmīgāki nekā iepriekšējās dienas? - Greisija pajokoja.
-Jā gan. - Mets paraustīja plecus. - Tie bija tikai ziediņi.
- Tad nu gan ziediņi, - viņa domīgi attrauca. Uztvērusi Meta skatienu, viņa novērsās un palūkojās apkārt.
- Kas notika? - Mets jautāja.
Greisija paraustīja plecus un pēc brīža noteica:
- Tas viss bija velti, vai ne?
- Kas?
- Tie cilvēki stadionā. Un visā pasaulē. Viņi kāri tvēra katru priestera vārdu. Dziedāja. Lūdzās. Vai tu savā mūžā esi kaut ko tādu dzirdējis? - Tā kā Mets neatbildēja, Greisija turpināja: - Viņiem tas patika. Viņiem patika ticēt šim cilvēkam. Viņi jutās pacilāti. Es zinu, ka tas ir primitīvi, ož pēc kulta un muļķībām, bet no otras puses es domāju, ka tas tomēr bija skaisti. Vismaz uz brīdi tie cilvēki bija laimīgi. Aizmirsa par savām problēmām, darbu, hipotēkām un visu pārējo, kas sabojājis viņu dzīvi. Viņi bija laimīgi un ļāvās cerībām. Viņš deva šiem cilvēkiem cerību.
- Viltus cerību, - Mets palaboja.
- Un tad? - Greisija pajautāja vairāk sev nekā Metam. - Cerība jau pēc definīcijas nav reāla, vai ne? Tas ir tikai apziņas stāvoklis, ja? - Viņa paraustīja plecus, nonākdama atpakaļ uz zemes. -Ja viņu neizmantotu tās savtīgās dēles… kas steidz sasniegt tikai paši savus mērķus… Ka var izmantot kaut ko tik skaistu un iedvesmojošu, lai piebāztu savas kabatas un sagrābtu vairāk varas! - Viņa gauži nelaimīga palūkojās uz Metu. - Tādēļ tas viss bijis velti, saproti?
- Tā ir vecum veca dziesma. - Mets paraustīja plecus. - Tā iekārtota pasaule.
Greisija skumji pamāja, kādu bridi stāvēja klusēdama un tad jautāja:
- Tātad, ko iesāksi? Tagad arī tu esi šī sižeta varonis. Cilvēki gribēs dzirdēt arī tavu versiju.
Viņš apmierināts pielieca galvu un sacīja:
- Labi.
- Kā to saprast?
- Es domāju, ka varētu dabūt kādu, kas uzraksta manā vietā, - viņš smiedamies attrauca. - Izdot kādu grāmatu par to visu. Kaut ko pastulbu. Līdzīgu tam, ko raksta tas "Absolūtās vētras" autors. Varbūt varētu kādai studijai par miljonu pārdot filmēšanas tiesības. - Viņš plati pasmaidīja.
- Jā, vecīt, tad tik stājies rindā! - Greisija atsaucās.
Mets iesmējās un paskatījās uz Greisiju. Pēkšņi viņš atskārta, ka viņa priekšā stāv ļod pievilcīga sieviete. Pievilcīga un apveltīta ar raksturu, par kādu vīrietis varētu vien sapņot. Līdz šim Mets bija kaismīgi vēlējies, lai beidzas pēdējās nedēļas laikā piedzīvotais murgs, bet tagad virsroku guva doma par to, ka varētu vēl kaut mirkli ilgāk pabūt kopā ar šo sievied.
Taču vispirms bija jātiek pāri grūtākajam.
- Kad tu nospiedīsi podziņu? - viņš jautāja Greisijai.
Nepatīkamo domu pārņemta, viņa saspringa.
- Nezinu. Varbūt ļausim pārējiem izbaudīt vēl kādu bridi miera? Vakar bija Ziemassvētki…
- Rīt? - Mets jautāja.
- Rīt, - viņa piekrita.
Abi iemeta tukšās dzērienu kārbas atkritumu urnā un devās atpakaļ uz istabām. Kad viņi nonāca pie tēva Hieronima istabas durvīm, tās atvērās. Parādījās vecais priesteris, kam pierē bija iegūlusi dziļa rūpju rieva.
- Piedodiet, vai mēs pamodinājām jūs? - Greisija jautāja.
- Nē, - tēvs Hieronims atbildēja. Neizskatījās, ka viņš vispār būtu gulējis. Drīzāk vecais vīrs šķita iegrimis domās. Nopētījis nācējus, viņš teica: - Vai varat sapulcināt visus? Esmu pārcilājis prātā visu, kas noticis, un… Mums jāaprunājas.
82
Hjūstona, Teksasas štats
Debesis joprojām bija tikpat brinišķīgi skaidras kā tajā lielajā dienā. Pilsētā bija iestājies relatīvs miers, lai gan gaisā vēl jautās gaidas. Pēdējo divdesmit četru stundu laikā par tēvu Hieronimu jaunumu nebija, un pilsēta centās vienkārši turpināt dzīvi, lai arī gaidīja nākamo atklāsmes brīdi.
Pirmie, kas redzēja pulsējošās gaismas lodi virs mirguļojošā dīķa, bija ģimenes, pārīši un lēnā skrējiena cienītāji, kuri todien atpūtās parkā. Tā bija neliela, apaļa, varbūt divdesmit pēdas diametrā un gluži vienkārši karājās pārsimt metrus virs garā, taisnstūrainā dīķa pie Celmlaužu piemiņas obeliska Hermanna parka ziemeļu galā. Ziņkārīgie traucās turp un piesardzīgi nopētīja apkārtni. Drīz vien viņi pamanīja kādu vīru melnā sutanā un bagātīgi izšūtā kapucē, kurš lēni soļoja prom no obeliska. Gaisma visu laiku turējās viņam virs galvas.
Ziņkārīgie spiedās savādniekam apkārt, sasaucās ar citiem, rādīja uz viņu. Parks bija ļoti populārs iedzīvotāju vidū, un tuvumā atradās vairākas iemīļotas vietas: Zooloģiskais dārzs, Dārzu centrs, Dabaszinātņu muzejs ar cilindrisku tauriņu oranžēriju un tradicionālais Millera Brīvdabas teātris. Tā kā bija brīvdiena un pieturējās labs laiks, apmeklētāju netrūka, un drīz vien tie sapulcējās ap trauslo veco vīru, kurš nevainīgi pastaigājās gar rāmā ūdens spoguļa malu. Viņi uzrunāja savādnieku, sveicināja viņu, izprašņāja, taču viņš neatbildēja un nevienam neskatījās acīs. Viņš tikai mīklaini palocīja galvu un turpināja pastaigu, šķietami iegrimis dziļās domās. Ziņkārīgie turējās godbijīgā dažu jardu attālumā. Tos, kas pārkāpa šīs pieklājības robežas, apsauca un norāja citi. Bet tēvs Hieronims tikai lēni soļoja uz priekšu, kamēr nonāca pie platajiem pakāpieniem un uzkāpa līdz laukumiņam, no kura pavērās skats uz dīķi.
Viņš apstājās un pagriezās, nopētīdams plašumu visapkārt, Se- ma Hjūstona statuju un monumentālo arku. Tūdaļ iesaistījās parka policija, kas centās sniegt maksimālu atbalstu un drīz vien ap laukumu izveidoja dzīvo barjeru. Piesteidzās ziņu dienestu furgoni. Nepagāja necik ilgs laiks, kad parkā jau bija sapulcējušies simtiem cilvēku, kas neatraudamies skatījās uz sīko stāvu un mirdzošo lodi viņam virs galvas. Joprojām klusēdams, virs stāvēja laukumā un raudzījās uz puli.
Tiklīdz viss bija savās vietās - pūlis, reportieri, kārtības sargi -, viņš spēra soli uz priekšu un aicinoši pacēla izplestās rokas. Cilvēki centās cits citu apvaldīt, un drīz vien iestājās absolūts klusums. Pat putni koku zaros šķita pierimuši, un ikviens troksnids apsīka, dodot vietu draudīgam mieram.
Tēvs Hieronims nesteidzīgi nopētīja ziņkārīgo pūli. Tad viņš atlieca galvu, lai paskatītos uz gaismas lodi, domīgi pamāja, apņēmīgi savilka pirkstus dūrēs un uzrunāja klātesošos.
- Draugi! - viņš iesāka. - Pēdējo dienu laikā ir noticis kaut kas brīnišķīgs. Kaut kas brīnumains, aizraujošs, savāds un pārsteidzošs, un… kaut kas tāds, ko es īsti neizprotu, - viņš atzinās. Pūli pāršalca izbrīna pilna murdoņa. - Godīgi sakot… es dešām nezinu, kas notiek. Es nezinu, kas tas ir, - viņš sacīja, norādīdams uz gaismas bumbu sev virs galvas. - Es nezinu, kāpēc ta tur karājas. Es nezinu, kāpēc izredzētais esmu es. Taču labi zinu, ka šīs parādības nozīme pagaidām paliek neizprasta. To neizprot ne citi, ne es. Vismaz lidz vakarvakaram tā bija. Bet tagad es domāju, ka visu saprotu. Es zinu, ko ta vēsta jums. Un es esmu atnācis uz šejieni, lai jums to paskaidrotu.