Kīnens Drakers stāvēja viesnīcas istabā, pavēris muti, lūkojās televizora ekrānā un prātoja, kas īsd notiek.
Kopš brīža, kad tika paziņots par tēva Hieronima pazušanu no mācītāja Dārbija savrupmājas, viņš jutās satraukts un gaidīja, kad Raidels ar saviem jaunajiem draugiem visu izklāstīs medijiem. Tā kā nekas tāds nenotika, viņš satraucās vēl vairāk un spriedelēja, kādēļ viņi neko neziņo atklātībai un kas Raidelam prātā. Un tagad televīzija pārraidīja sižetu par tēvu
Hieronimu, kas pastaigājas pa parku, kur viņam seko arvien lielāks pūlis.
Sadzirdējis zvanu pie apartamentu dūnām, viņš devās atvērt, domās joprojām pārcilādams notikumus jūdzi attālajā parkā. Ieskatījies actiņā, viņš sastinga, tad saņēmās un atslēdza durvis.
- Jēziņ! - Drakers iesaucās, ieraudzījis Medoksu ar sasaitēto roku un nosvīdušo seju. - Tu neteici, ka ir tik traki.
Nelikdamies ne zinis par šo piezīmi, Medokss iegāja istabā.
- Foajē valda neticama kņada. Vai esi redzējis, kas notiek? - Tik tikko pabeidzis teikumu, Medokss ieraudzīja ziņu sižetu televīzijā. Viņš piegāja tuvāk televizoram, tad pagriezās pret Drake- ru un, aizdomu pilns, sarauca pieri. - Ko tas nozīmē?
- Es neko nezinu, - Drakers iebilda. - Es nezinu, kas notiek.
Šaubu pārņemts, Medokss nopētīja viņu.
- Tas nav tavu roku darbs?
- Ka es tev saku, esmu bez vainas, - Drakers skaidroja. - Tas droši vien ir Raidels. Tagad visu vada viņš. Vakarnakt viņi nozaga priesteri.
- Biju iedomājies, - Medokss atzinās, - ka tā zīme ietilpst tavos plānos. Mēģināju piezvanīt Dario, bet klausuli pacēla kāds policists. Tad es sapratu, ka te kaut kas nav kārtībā.
- Dario ir miris, - Drakers apstiprināja.
Medokss pamāja. Notikumi risinājās vēl ļaunāk, nekā viņš bija iztēlojies. Viņš pievērsās ekrānam un domās aplēsa visu, ko redzēja.
- Tātad, ko viņš grib panākt? Ko viņi dara?
- Nezinu. Varbūt Raidels pārliecinājis pārējos, ka vēsts par globālo sasilšanu ir pārāk svarīga, lai to nokautu saknē.
- Bet Raidels taču zina, ka tu vari pazudināt viņu, - Medokss iebilda.
- Un viņš var paraut mani līdzi, - Drakers atgādināja un tad piebilda: - Un tevi arī, ja esi aizmirsis. Viņš bija grēkāzis, atceries? Bez viņa mums nav izredžu. - Tad Drakera sejā parādījās atvieglojums un kādas atskārtas blāzma. - Viņi neatmaskos to priesteri. Viņi to nevar. Vismaz pagaidām. Vispirms viņiem jāizdomā, uz kura pleciem novelt vainu. - Drakers atplauka. - Un līdz ar to mēs iegūstam laiku, lai apdomātos, kā varam atmaskot viņu un vienlaikus neparādīt, ka esam viņa aukliņu raustītāji. Laiku jauna risinājuma atrašanai.
Bridi pētījis Drakeru, Medokss veikli pieņēma lēmumu. Ja viņš gribēja nozust-ja gribēja izdzīvot, lai celtos cīņai kādā citā dienā, - vajadzēja pārliecināties, ka nepaliek neviens, kurš varētu visu sabojāt. Viņš jutās kā politiķis, kurš nevilcinādamies pārdos priesteri, lai glābtu savu ādu.
Bet vienlaikus atdzima arī kāda daudz pievilcīgāka iespēja. Vēl pirms mirkļa viņš bija domājis, ka tā sen izdzēsta no viņa reģistriem.
Viņš izvilka automādsko pistoli, iekams Drakers paguva pat aci pamirkšķināt, un nomērķēja viņam tieši pierē.
- Es jau visu esmu izdomājis. Apsēdies.
Licis Drakeram atmuguriski kāpties līdz atpūtas krēslam pretī televizoram, Medokss vienā veiklā kustībā pieliecās, sagrāba drebošo Drakera roku un pacēla to, lai skaņas slāpētāja stobrs atrastos viņam mutē.
Pārbijies un apjucis, Drakers skatījās uz drošības dienesta priekšnieku.
- Redzi, es nekad neesmu uzskatījis, ka Hieronima atmaskošana ir pareizs solis, - Medokss sacīja. - Šādi viņš ir daudz noderīgāks. Un, patiesību sakot, mums vēl ir dažas iespējas, Kīnen. Bet tev vairs nav. - Un viņš nospieda ieroča mēlīti.
Lode izšāvās ārā no Drakera pakauša, izraisot pelēcīgu un tumšsārtu straumi, kas nošļāca sienu viņam aiz muguras. Medokss ielika pistoli Drakera ļenganajā rokā, saspieda pirkstus ap spalu un mēlīti un tad ļāva rokai brivi krist, it kā ši būtu pašnāvība.
"Spēji, klusi, nāvējoši." Tas dešām bija sasodīti labs moto.
Tad viņš izņēma no kabatas savu mobilo tālruni un nospieda bieži lietoto ātrā zvana tausdņu.
- Domāju, ka varam turpināt darbu. Kā klājas mūsu zēnam? - viņš jautāja.
- Joprojām pa māju, - atbildēja Nacionālās drošības pārvaldes darbinieks. - Skatās tiešraidi no parka.
- Lieliski. Dod ziņu, ja viņš kaut kur iet. Man vajag, lai viņš sēž mājās. - Nikni paraudzījies ekrānā, Medokss izslīdēja no istabas un jau apsvēra tuvāko ceļu līdz Hermanna parkam.
83
Hjūstona, Teksasas štats
Tēvs Hieronims raudzījās uz pūli un vilcinājās. Lūpas notrīsēja, pirksti nodrebēja. Piere nosvida. Prātā drūzmējās neskaitāmas domas, kuras pūlējās pievērst priestera uzmanību. Skatiens gluži kā noklīdis šaudījās pa labi un pa kreisi, apliecinādams viņa šaubas. Tad ausīs atskanēja pazīstamā balss.
-Jums lieliski izdodas, - Greisija sacīja. - Tā tik turpināt! Atcerieties visu, par ko mēs runājām. Padomājiet, ko jūs patiešām vēlaties pateikt cilvēkiem. Pārējo izslēdziet no prāta un atveriet sirdi viņiem, tēvs. Mēs esam kopā ar jums.
Viņa sejā atplauka savāds smaids. Sajutis mostamies jaunu apņēmību, viņš nolūkojās uz pūli, pašūpoja galvu un tad turpināja.
Notupusies furgona kravas nodalījumā, Greisija nolika binokli un pāri palielajai tāla rādiusa darbības akustiskajai iekārtai paskatījās uz Metu.
- Šī ir apbrīnojama lieta. - Viņa plati pasmaidīja, uzsitusi pa iekārtu. - Es gribu tādu.
- Kāpēc ne? Ir taču Ziemassvētku laiks, vai ne? - Mets attrauca un pasmējās. Tad viņš atkal kļuva nopietns un sacīja: - Pasaki viņiem, ka es eju. Un nenovērs acu no tēva Hieronima. Ja nu viņš atkal sāk svārstīties. - Un tad Mets atrāva vaļā furgona durvis.
- Lai veicas! - Greisija pasmaidīja.
Atbildējis smaidam, Mets teica:
- Tiksimies pēc brīža. - Tad viņš sakārtoja mobilā tālruņa austiņu un palūkojās uz Doltonu, kas sēdēja pie stūres. Abi pamāja viens otram, tad Mets izslīdēja ārā no furgona un devās uz laukuma pusi.
Iekārtojies aiz Millera Brīvdabas teātra, Denijs binoklī vēroja laukumā notiekošo, savukārt Raidels nemitīgi sarunājās ar Grei- siju pa tālruni. Navigator bija novietots netālu, dienesta automobiļu stāvvietā aiz teātra ēkas. Aizmugures durvis bija vaļā. Līdzās Raidelam atradās starta iekārtas, kuru sprauslas piepildītas ar pēdējiem gudro putekļu krājumiem.
- Mets jau ir ceļā, - Raidels paziņoja Denijam.
Denijs palocīja galvu un jautāja:
- Vai iekārtas ir gatavībā?
- Viss kartībā, - Raidels apstiprināja. - Vai esi pārliecināts, ka tev piedka laika, lai uzrakstītu jaunas programmas?
- Bez šaubām, - Denijs stingri noteica.
Abi saskatījās. Denija acīs joprojām vīdēja vārdos neizteikts niknums. Raidels savilka seju grimasē un sacija:
- Es visu atlīdzināšu. Apsolu.
Paraustījis plecus, Denijs attrauca: