- Labāk strādāsim un vispirms tiksim galā ar šo. - Tad viņš pievērsās tēvam Hieronimam. - Gatavs?
Raidels pamāja.
- Gatavs.
- Uz priekšu!
- Mēs dzīvojam salauztā pasaulē, - tēvs Hieronims paziņoja. - Pirms manis ir bijuši citi. Svētīti ar atklāsmēm, iedvesmu. Ar viedām un cildenām domām, ko viņi mēģināja izskaidrot arī citiem. Lai palīdzētu cilvēcei. Lai dotu mums vielu pārdomām. Taču panākts vien tas, ka cilvēks ir nostājies pret cilvēku. Viņu viedie un cildenie vārdi un nesavtīgie darbi pār- . prasti, sagrozīti, izmantoti ļaunprātīgos nolūkos… tos piesavinājušies citi, lai vairotu savu slavu. Viņu vārdā dibinātas institūcijas… uzcelti milzīgi neiecietības tempļi, un katrā no tiem apgalvots, ka tieši tur mīt vienīgā un īstā ticība, un atkal tiek nostādīts cilvēks pret cilvēku. Viņu vārdi pārvērsti par kontroles instrumentiem. Naida instrumentiem. Kara instrumentiem.
- Uz brīdi apklusis, viņš strauji un saraustīti elpoja. Viņš juta, ka pūlis sāk justies neomulīgi. Saraukdams pieri, viņš pūlējās koncentrēties, aizgainīja pretrunīgās domas un teica: - Mums jāmēģina to labot.
Taru mirklī gaismas lode izpletās, palielinājās apmēros un izauga tik milzīga, ka teju klāja visu laukumu. Skatītājiem aizrāvās elpa, un tie izbrīnīti raudzījās uz zīmi, kas pulsēja un dzīvi ņirbēja, bet pēc tam pārtapa ģeometriskās figūrās, kādas bija parādījušās arī iepriekš. Tikai šoreiz figūru rinda beidzās ar kādu neredzētu tēlu. Tas bija krusts. Debesīs virs Hermanna parka spīdēja milzīgs, mirguļojošs krusts.
Pūli pāršalca skaļa prieka vilnis un izsaucieni "lai slavēts Dievs" un "āmen". Taču viņu sajūsma pārtrūka, kad zīme atkal mainīja formu. Noelsušies cilvēki vēroja, kā zīme sāk ņirbēt, tad izplešas un pārtop par kādu citu zirni. Tikai šoreiz tas nebija krusts. Tā bija zvaigzne. Dāvida zvaigzne. Pārsteigtie skatītāji sarāvās, sāka jau dusmoties par tādām izmaiņām, mulsa, bijās un zaudēja mieru, taču zīme turpināja pārveidoties. Formām nebija gala. Tā pēc kārtas pārtapa dažādos simbolos, kas tika saistīti ar reliģijām - islāmu, hinduismu, budismu, bahāismu - un veda klātesošos arvien tālāk vēsturē, atgādinot par visdažādākajām reliģiskajām kustībām, gan par zirnekļu kuldem Peru, gan par Senās Ēģiptes un Mezopotāmijas saules dieviem, pamazām nonākot līdz pat civilizācijas pirmsākumiem.
Tēli mainijās arvien ātrāk, simboli pārtapa no vienas formas otrā, aizvien straujāk un straujāk, pilnīgi nejaušā secībā - tas bija reibinošs gaismas šovs. Beigu beigās simbolus vairs nevarēja izšķirt, un spozme nežēlīgi žilbināja. Un tad - pēkšņi - zīme pazuda. Izdzisa. Vienā acumirklī, bez brīdinājuma. Noslāpa, un viss.
Pūlis kļuva mēms - šķita, ka laukumā sanākuši roboti, kam nospiesta klusuma podziņa. Pārsteigtie skatītāji neizpratnē vērās cits uz citu un nezināja, ko domāt. Un zīme atkal parādījās savā iepriekšējā godībā - ierastajā formā, kādu to pasaule redzēja pirmo reizi virs šelfa ledāja. Tā vairs nepiedzīvoja nevienu pārtapšanu un spoži mirdzēja priesterim virs galvas.
- Ļoti interesants gaismas šovs, - aiz muguras kāds teica.
Pagriezušies Denijs un Raidels ieraudzīja tuvojamies Medok- su. Plecā viņš nesa garu, melnu somu un kreisajā, veselajā, rokā turēja ieroci. Noguruma izmocītajā sejā vidēja savāds dusmu un apmulsuma sajaukums.
Medokss nostājās apmēram desmit pēdu attālumā no viņiem un palūkojās pāri viņu galvām uz milzīgo zīmi, kas karājās debesīs apmēram pārsimts jardu no tās vietas, pie monumentālās arkas.
Viņus atrast nemaz nebija tik grūti. īpaši tad, ja cilvēks zina, ko meklē. Proti, viņam bija vajadzīgs novērošanas punkts ar noteiktu redzamības rādiusu, vieta, kur strādāt un vērot, pašiem paliekot nemanītiem. Daudz tādu iespēju nebija. Pareizā izrādījās jau trešā vieta, kuru viņš pārbaudīja.
- Es jūtos tik aizkustināts! - Medokss nosprauslājās un ar mājienu lika gūstekņiem pacelt rokas. - Mīlestība, miers, labvēlība visiem cilvēkiem. Vai to jūs gribat viņiem iestāstīt?
- Mums izdodas, - Raidels atcirta, palūkojies uz Deniju, un nolika blakus neizslēgto mobilo tālruni. Tad viņš pacēla rokas. - Viņi ieklausās.
- Un tev šķiet, ka tas kaut ko mainīs? - Medoksa balsī ieskanējās dusmas. - Tu domā, ka arī mūsu ienaidnieki uzķersies uz šī muļķību āķa? Pie velna, Lerij, mosties! Viņi varbūt arī ieklausās, taču tas neko nemainīs.
- Bet varētu. Paklau, es nezinu, kas ir prātā tev un Kinenam, taču negribu, ka cilvēki pārstāj ticēt Dievam, - Raidels sacīja mazliet skaļākā balsī, atbildēdams Medoksa dusmām. - Es tikai gribu panākt, lai viņi kaut mazliet iedziļinās. Uzklausa tēvu Hieronimu. Ieklausās viņa vārdos.
- Slavējama doma, - Medokss zobgalīgi attrauca. - Mēs esam pasaule, mēs esam bērni, vai ne? Lieliski. Viss, ko viņš tur melš, ir lieliski, bet… vai tu zini, ar ko tas beigsies? - Viņš nolika savu neš- ļavu zemē un izņēma snaipera šauteni. - Viņu nošaus.
Greisija sastinga, tiklīdz šie vārdi nonāca viņas mobilā tālruņa austiņās.
Medokss bija dzīvs - un šeit. Un, kā likās, sagādājis viņiem pārsteigumu.
Pār muguru pārskrēja panikas izraisīti šermuļi. Viņa sabijusies pagriezās pret Doltonu un sacīja:
- Jāpiezvana Metam! Mums ir problēmas.
84
Hjūstona, Teksasas štats
Kad zīme ieguva savu ierasto izskatu, pūlis izplūda trokšņainās ovācijās. Tad tēvs Hieronims pacēla rokas, lai nomierinātu saviļņotos cilvēkus.
- Daudzi no mums ir sludinājuši vienu un to pašu, un tā ir vissvarīgākā vēsts, - viņš iesāka, kad pūlis pamazām pieklusa, lai ieklausītos. - Tā ir vēsts par pazemību. Par žēlsirdību. Par laipnību un līdzjūtību. Tas ir pats svarīgākais mūsu dzīvē, taču nav sasniegts. Simtiem un tūkstošiem gadu laikā mēs esam radījuši daudzas reliģijas, tomēr pasaule šobrīd ir sašķēlusies un vēl nepieredzēta niknuma pilna. Mums kaut kas ir jādara.
- Met! - austiņā atskanēja Greisijas balss. - Medokss atradis Deniju un Raidelu.
Uz mirkli Mets jutās kā sastindzis, aizkavēja vienu soli, tad otru - un pēkšņi jau lauzās cauri pūlim uz Millera Brīvdabas teātra pusi, gara acīm vērojot visšausmīgākās ainas.
Medokss pavērsa šauteni pret Raidelu un Deniju.
- Tiklīdz viņš beigs runāt, viņam tiks sašķaidīta galva. Viss izskatīsies pēc kāda jukuša dvieļugalvas atriebības. Mums ir zināmi vairāki. Tāds gals taču sagaida visus praviešus, vai ne? Viņiem jāmirst savas ticības vārdā.
Raidels jau grasījās kaut ko teikt, bet Medokss asi viņu pārtrauca un sāka skaļi ņirgāties.
- Izbeidz! Tādas lietas nedrīkst pārtraukt pusceļā. Viss jāizdara kā nākas. Līdz galam. Ja tu tiešām gribi, lai cilvēki notic viņa vārdiem, ja gribi, lai viņa vārdi noteikti iesēžas miljoniem cilvēku prātos, viņam ir jāmirst. Obligāti. Lai kļūtu par mocekli. Jo mocekļi… Viņus ir daudz grūtāk ignorēt, vai ne?
Kādu bridi Denijs pētīja Medoksu un tad sacīja:
- Un, kad viņš būs miris…
-Jā. - Medokss liedšķi palocija galvu. - Kad jūs abi būsiet novākti no ceļa, viss bus tīrs un skaidrs. Jūs neviens neatradis. Bet atradis kādu jukušu irāni, kurš nošāvis Hieronimu. Pilntiesīgu fanātiķi ar lielisku CV. Vienu tādu puisi mēs kādu laiku jau esam uzmanījuši. Viņam, protams, galva būs nost. Izdarīs pašnāvību. Viens visas komandas vārdā.
- Jūs taču negribējāt atmaskot tēvu Hieronimu, - Raidels iebilda.