- Jūs aizmirstat, ka šodien viss notika gaišā dienas laikā, - Greisija sacīja.
Simonss, paleoklimatologs ar binokli, šaubīdamies palocīja galvu.
- Ja tas ir kāds triks, man gribētos satikt un iztaujāt puišus, kas to uztaisījuši, jo es to noteikti nespēju izskaidrot.
Greisija palūkojās apkārt. Acis pievērsās glaciologam Masgrei- vam, kas sadusmojās jau uz klāja, un viņa sievai. Abi sēdēja klusi, diskusijās neiesaistījās un apmulsuši klausījās sarunā, laiku * pa laikam saskatīdamies viens ar otru. Masgreivs šķita pamatīgi aizkaitināts un beidzot piecēlās kājās.
- Dieva dēļ, cilvēki! Būsim nopietni, - viņš aicināja. - Jūs to redzējāt. Mēs visi to redzējām. Jūs tiešām domājat, ka brīnišķīgais… kaut kas tik… cēls… jūs tiešām ticat, ka tas bijis prasts triks?
- Un ko domājat jūs? - vaicāja Simonss.
- Vai tad tas nav acīmredzami? Tā ir zīme!
- Zīme?
- Tieši tā, - glaciologs apstiprināja. - Dieva sūtīta zīme.
Iestājās smagnējs klusums.
- Kāpēc Dieva? Kāpēc ne citplanētiešu? - beidzot ierunājās Doltons. Masgreivs veltīja viņam ledaini niknu skatienu, bet Doltons pat aci nepamirkšķināja. - Nopietni. Tas bija pirmais, kas ienāca man prātā.
- Nekļūstiet smieklīgs! - Masgreivs pat nemēģināja slēpt savu nicinājumu.
- Kāpēc tas ir smiekligi? - Doltons neatlaidās. - Jūs taču ari apgalvojat, ka tas ir pārdabisks, vai ne? Jūs labprāt pieņemat, ka zīmi sūtījis "Dievs"… - Doltons ar pirkstiem atdarināja pēdiņas. - …lai ko tas ari nozīmētu, bet negribat pat domās pieļaut, ka parādība nākusi no kādas saprātīgas ārpuszemes būtnes? Kādēļ mans priekšlikums ir smieklīgāks par jūsējo?
- Varbūt tas ir brīdinājums, - ieminējās Masgreiva sieva.
- Ko? - neticīgi iesaucās Simonss.
- Varbūt tas ir brīdinājums. Tas parādījās šeit un tagad, virs šelfa ledāja un sairšanas brīdī. Tā nevar būt nejaušība. Tādai parādībai noteikti ir iemesls. Varbūt tā liek mums kaut ko saprast.
- Tūdaļ es pateikšu, kas ir skaidrs man. Es saprotu, ka mums jātaisās no šejienes prom, kamēr tas nav parādījies vēlreiz. Tās ir sliktas ziņas, - sacīja Doltons.
- Nolādēts! - Masgreivs izgrūda. - Vai nu runājiet nopietni, vai ari…
- Labi, nomierinieties, - Greisija pārtrauca Masgreivu un tad veltīja savam operatoram nosodošu skatienu. - Mēs visi esam uztraukušies.
Doltons palocīja galvu un atslīga krēslā, dziļi ievilkdams elpu.
- Jāteic, ka es piekrītu viņam, - Simonss piebilda, norādījis uz Doltonu. - Redziet, mēs visi esam zinātnieki. Lai arī lāzeri, hologrammas vai sazin vēl kādas ellišķīgas parādības nav mūsu kompetencē, mēs tomēr visnotaļ skaidri apjaušam, ka redzētais noteikti pārsniedz mums zināmās tehnoloģiskās iespējas. Un tas, ko es nespēju izskaidrot, mani gan satrauc, gan biedē vienlaikus. Jo… ja tas nav lāzeršovs, ja tas nenāk no Aizsardzības ministrijas Perspektīvo pētījumu projektu aģentūras, kādas japāņu laboratorijas vai Silīcija ielejas, ja tas nav radies uz šīs planētas… tad tas ir vai nu dievišķs, kā norāda Gregs, vai ari no citas planētas, kā min mūsu draugs. Godīgi sakot, abi varianti ir neparasti, un es šobrīd nedomāju, ka mums būtu jāstrīdas par atšķirībām starp tiem.
- Jūs nesaskatāt atšķirību? - nikni noprasīja Masgreivs.
- Es negribētu ieslīgt dziļās teoloģiskās debatēs ar jums, Greg, bet…
- …bet jūs acīmredzot neticat Dievam, lai gan redzējāt brīnumu, tātad debates ir bezjēdzīgas.
- Nē, tā es negribētu teikt, - Simonss rāmi atbildēja. - Jūs apgalvojat, ka Dievs, mūsu Radītājs, kaut kādā nolūkā ir izvēlējies šo dienu, šo vietu un šo metodi, lai parādītos mums. Šeit un šodien…
Viņu pārtrauca Greisija ar vārdiem:
- Vai mums ir zināms, ka līdzīgi notikumi risinājušies vēl kaut kur? Vai kāds ir pārbaudījis ziņas?
- Es tikko sazvanījos ar mūsējiem, - atbildēja Finčs. - Par līdzīgiem novērojumiem netiek ziņots.
- Labi. Ja Viņš vēlējies parādīties šeit un tagad, - turpināja Simonss, - tad man jādomā, ka Viņam ir sasodīti labs iemesls.
- Puse Rietumantarktīdas šelfa ledāja grimst jūrā. Vai vajadzīgs vēl kāds iemesls? - aizkaitināta jautāja Masgreiva sieva.
- Kāpēc, jūsuprāt, mēs esam šeit? - piebilda Masgreivs. - Kāpēc mēs visi esam šeit? - Viņš drudžaini palūkojās apkārt un tad pievērsās britu zinātniekam. - Džastin, - viņš turpināja, - kāpēc jus esat šeit?
- Anglija ar Aļasku atrodas vienā ģeogrāfiskajā platumā, - britu zinātnieks atbildēja, - un tā ir apdzīvojama tikai tāpēc, ka garām plūst Golfa straume. Ja tā pazūd, un tā var pazust, ja izkūst ledus, tad Londona ir Manhetenas vietā tajā filmā, kur pilsētu pārklāja ledus un sniegs. Tāpat kā lielākā daļa Eiropas, starp citu.
- Tieši tā, - Masgreivs neatlaidās. - Mēs visi atrodamies šeit, jo esam uztraukušies. Visas zimes apliecina, ka mums ir viena liela problēma. Un varbūt šis… šis brīnums mums parāda, ka beidzot jāsāk rīkoties.
Greisija un Finčs apmainījās šaubu pilniem skatieniem.
- Labi, - Simonss piekāpās, - es gribu pateikt tikai vienu, proti, ja nolūks bija brīdinājums, tad… kādēļ tas nevarēja nākt no daudz attīstītāka saprāta būtnes?
- Es piekritu jaunajam cilvēkam, - atbruņojoši smaidīdams un rādīdams uz Doltonu, ierunājās Diniks. - Tas tiešām ir smieklīgi.
Masgreiva sieva bija acīmredzami nikna.
- Ar jums ir bezjēdzīgi diskutēt. Jūs neesat atvērti jaunai iespējai.
- Gluži pretēji, es esmu atvērts visām iespējām, - Diniks iebilda. -Ja mēs spriežam, ka ar mums sazinājusies kāda entitija… - Viņš ar galvu pamāja uz Simonsa pusi. - …lai mūs brīdinātu, un tādējādi būtu skaidrs, kādēļ izvēlēta šī vieta un laiks… Ja jūs pieņemat Radītāja un kreacionisma jēdzienu, apzinātās radīšanas teoriju… kādēļ šis apzinātās radīšanas izpildītājs nevarētu būt kādas attīstītākas rases pārstāvis?
- Dievu nevar atrast zinātniskās fantastikas grāmatā, - aizkaitināts sacīja Masgreivs. - Jūs nemaz nesaprotat, kas ir ticība, vai ne?
- Vienalga. Mums pagaidām pietrūkst zināšanu, lai to izskaidrotu, vai ne? - Diniks jautāja.
- Manis pēc. Es vairs nepiedalos. - To pateicis, glaciologs izsteidzās no telpas.
Viņa sieva piecēlās un paskatījās uz visiem pēc kārtas. Acīs vidēja dusmu, nicinājuma un nožēlas sajaukums.
- Domāju, ka mēs visi zinām, ko tur redzējām, - viņa sacīja un tad sekoja savam vīram.
Telpā iestājās neomulīgs klusums.
- Ei, tas puisis nekad nav dzirdējis par scientoloģiju! - iesaucās Doltons, un daži par viņa asprātību nervozi pasmējās.
- Kamēr es biju ārā, - beidzot ierunājās britu zinātnieks, - un skatījos uz to… man tas šķita… dievišķs. - Viņš palūkojās apkārt, it kā meklēdams apstiprinājumu. Daži kolēģi palocija galvu.
Pēkšņi Greisija atskārta šo vienkāršo vārdu patieso, dziļo jēgu, un augumu pārņēma tik negantas trīsas, kādas neizraisītu pat visstiprākais vējš. Klausīdamās argumentos, viņa aizklīda semantikas un pārējo jēdzienu labirintā un aizmirsa padomāt par strīda objekta īsto nozīmi. Par to, kas patiesībā notika un ko viņi redzēja… Kaut kas neizskaidrojams. Nesaprotams. Neticams, ja nav redzēts pašas acīm.
Bet viņa redzēja.
Domas pievērsās dažādajām versijām. "Vai tas būtu iespējams?" viņa prātoja. "Vai tiešām mēs bijām liecinieki būtiskam pavērsienam cilvēces vēsturē un pēc tam par to varēsim runāt kategorijās "pirms" un "pēc"?" Iedzimtais nelokāmas reālistes skepticisms mudināja ar skanīgu "nē" izrauties no sapņainu pie- ņēmumu virpuļa.