Neiespējami.
Un tomēr… Viņa nespēja ignorēt apziņu, ka bijusi lieciniece kādam neparastam notikumam. Tā viņa nekad vēl nebija jutusies.
Apvaldījusi trīsas un aizgriezusies prom no citiem, Greisija nedroši paskatījās uz Finču un jautāja:
- Ko viņi saka?
- Cenšas sadabūt visus, ko vien var, lai novērtē materiālu, - I inčs atbildēja. - Un saņem zvanus no visas pasaules ziņu dienestiem, jo ikviens grib zināt, kas notiek. Ogilvijs uzstāj, lai nosūtām viņam materiāla fragmentus augstā rezolūcijā, - viņš zīmīgi piebilda, runādams par kanāla ārzemju ziņu dienesta direktoru un mātes uzņēmuma padomes locekli Helu Ogilviju.
- Labi. - Greisija palocīja galvu. - Šur un tur piezvanīsim. Noskaidrosi, vai mēs varam okupēt konferenču telpu?
Finčs pamāja.
- Jā. Iesim prom no šejienes.
- Āmen, - Doltons piebilda.
Viņam pievērsās vairāki acīmredzami uzjautrinātu cilvēku acu pāri.
Doltons savilka lūpas muļķigi greizā smaidā.
- Piedodiet, - viņš atvainojās un izgāja no atpūtas telpas.
Tālāk viņi devās klusēdami, apdomājot nopietnās diskusijas
atstāto iespaidu. Kad viņi nonāca līdz kāpnēm, Greisija pamanīja, ka Doltons šķiet aizdomājies.
- Kas ir? - viņa noprasīja.
Apstājies viņš mirkli pavilcinājās un tad teica:
- Ja nu tam Bībeles mīlētājam tomēr taisnība?
Greisija papurināja galvu.
-Jābūt labākam izskaidrojumam.
- Un ja nu nav?
-Ja tā, ja tas patiešām ir Dievs, - bridi apdomājusies, sacija Greisija, - tad Viņš izvēlējies sasodīti labu momentu, lai parādītos cilvēkam, kurš Viņa eksistencei netic.
9
Vādī en Natrūna, Ēģipte
Kalnu mieru iztraucēja smaga elpošana un gausi soļi - trīs vīri lēni vilkās augšup pa stāvu nogāzi. Ikviens solis, ikviens pasperts akmens, ikviens aizripojis olis radīja atbalsi, ko pastiprināja skarbais, nedzīvais sausums. Mēness tonakt aizdomīgā kārtā bija paslēpies, un virs galvas blāvi mirdzēja dziestošās zvaigznes. Viņus apņēma agrā rīta blāzmas un dzestrās vientulības smagums.
No kafejnīcas taksometra šoferis Jūsufs taisnā ceļā brauca uz klosteri. Tāpat kā daudzi īsteni koptu kristieši, arī viņš klosterim ziedoja, cik vien varēja atļauties, bez maksas vedot augļus un dārzeņus no sava brāļa stenda tirgū un izpildot dažādus uzdevumus. Tā viņš darīja jau kopš neatminamiem laikiem un klosteri pazina kā savus piecus pirkstus. Un tāpēc viņš ik pārnedēļas devās uz alu, apgādājot vienīgo iemītnieku, un tāpēc bija redzējis to, kas notiek pašā alā.
Dāsni bērdams atvainošanās vārdus, viņš ar pārsteidzošajām ziņām uzmodināja labi pazīstamo mūku - sabiedrisku jaunekli ar modrām pelēkzaļām acīm. Tas bija brālis Emīns, kurš noticēja katram aizrautīgā Jūsufa stāstījuma vārdam un pēc tam aizveda viņu pie klostera abata tēva Kirila. Tas visu noklausījās un negribīgi piekrita tik bezdievīgā stundā doties viņiem līdzi uz kafejnīcu.
Pats par sevi saprotams, ka klosterī nebija mediju telpas, tādēļ televīzijas materiālu viņi noskatījās kafejnīcā. Mūkus tas pamatīgi pārbiedēja. Abi gan bija pārliecināti, ka Jūsufam taisnība, taču vēlējās būt pavisam droši.
Gaidīt nedrīkstēja.
Jusufs aizveda viņus atpakaļ uz klosteri, kur satraukti tika skaitītas bezgalīgās stundas. Tad saullēktā viņi aizbrauca uz se- š.is jūdzes attālo tuksneša malu, kur smiltis pacēlās kailas, vientulīgas klintis. No turienes trijotne stundu gāja ar kājām, apstājoties tikai tādēļ, lai no jaunekļa nestās ādas pudeles iedzertu ūdeni.
Kāpšana augšup nebija viegla. Stāvā, nelīdzenā kalna nogāze - 110 klints atšķēlušos akmeņu piekaisīta tukšaine - bija bīstama un grūti pieveicama jau gaišā dienā, kur nu vēl pustumsā, kad gaisinu meta vien vārgi lētu lukturīšu stari. Turklāt viņiem ši taka nebija labi pazīstama. Došanās uz alām bija rets pasākums un kategoriski tika ierobežota, lai netraucētu apņēmīgos vientuļniekus, kuri vēlējušies uzturēties skarbajā nošķirtība. Viņi nonāca pie nelielajām vienkāršā koka durvīm, kas veda alā. Ciet tās turēja vien veca, sarūsējusi bulta. Līdzās atradās neliels logs - koka rāmis bija iestrādāts dabiski veidotā klints atverē. Abats bija pārsteidzoši mundrs vīrs ar dziļām, laipnām acīm, tumšu, vēja appūstu ādu un iesirmu, stūraini apcirptu bārdu, ģērbies melnā sutanā ar izšūtu kapuci. Viņš paspidināja lukturīti logā un ieskatījās iekšā, tad soli atkāpās un, brīdi vilcinājies, pievērsās Emīnam - nebija pārliecināts, vai vajadzētu iet alā. Jaunais mūks paraustīja plecus. Arī viņš nejutās drošs.
Abata seja satumsa un pauda apņemšanos. Kad viņš klusi pieklauvēja pie dūnām, roka drebēja vairāk no uztraukuma nekā no aukstuma. Laiks gāja, bet neviens neatsaucās. Paskatījies uz ceļabiedriem, abats pieklauvēja vēlreiz. Atbildes joprojām nebija.
- Gaidiet šeit, - viņš sacīja. - Varbūt viņš mūs nedzird.
- Iesiet iekšā? - Emīns jautāja.
-Jā. Uzvedieties klusi. Negribu sagādāt viņam ciešanas.
Emīns un Jūsufs pamāja.
Saņēmies abats pacēla bultu un pagrūda durvis.
Alā valdīja nomācoša tumsa un mežonīgs aukstums. Tā bija dabiska ala, kas veidojusies kaļķakmenī, un telpa - pirmā no trim - pārsteidzoši liela. Tā izrādījās tukša, ja neņem vērā dažas vienkāršas, rokām darinātas mēbeles: parastu atpūtas krēslu, zemu galdiņu pie tā un pāris taburešu. Pie loga atradās rakstāmgalds un krēsls. Abats paspidināja lukturīti galda virzienā. Uz tā bija nolikta atvērta piezīmju klade un šķērsām lappusēm - tintes pildspalva. Līdzas logam uz dzegas bija sarindotas līdzīgas klades, kas šķita bieži pārlapotas.
Domas pievērsās pierakstiem. Neprāta apdvestajām, cieši sablīvētajām rindiņām lappusēs, kurās viņš tikai iemetis aci un kuras viņam nekad nav piedāvāts izlasīt. Tiem notikumiem, kas ne gaidīti sākās pirms vaira kiem mēnešiem.
Abats atcerējās, kā bija atraduši viņu.
Atsauca atmiņā viņa brīnumaino - pēkšņi šis vārds ieguva pavisam citu nozīmi - ierašanos.
Aizgainījis domas, abats pagriezās. Tas viss var pagaidīt.
Viņš pavērsa lukturīti pret zemi un kādu brīdi nekustīgi stāvēja, uzmanīgi ieklausīdamies. Nekas nebija dzirdams. Viņš vilcinādamies spēra vairākus soļus dziļāk alā, līdz nonāca kaktā ar šauru gultu.
Gulētāja nebija.
Spēji pagriezies, abats izgaismoja alas sienas. Sirds strauji sitās krūtīs.
- Tēv Hieronim? - viņš uzsauca trīsošā balsī. Vārdi atbalsojās tukšajā telpa.
Neviens neatsaucās.
Apmulsis viņš atgriezās lielākajā kambarī un pievērsās sienai.
Roka drebēja, kad viņš pacēla lukturīti, lai apspīdinātu klinti, kas veidoja alas kupolveidīgo jumtu. Pulss auļoja kā neprātīgs. Viņš vēl un vēlreiz pārbaudija virsmu, izgaismodams telpu no ieejas līdz dziļākajam stūrim.
Zīmes bija tieši tādas, kā viņš saglabājis atmiņā.
Viens simbols uz gludās klints bija rūpīgi uzzīmēts ar kādu baltu krāsu, turklāt bija atkartots vairākkārt, aizņemot ikvienu brīvo collu šajā alā.
Labi pazīstams simbols.
Tas pats, kuru viņš pirmīt bija redzējis televīzijā. Tas pats, kuru uzfilmēja Antarktīdas debesīs.