"Jūsufam taisnība. Un viņš prātīgi darījis, to izstāstot klosterī."
Neatraudams acis no zīmēm, abats lēni noslīga ceļos un sāka klusi skaitīt lUgšanu.
10
Vādi en Natrūna, Ēģipte
Sēdēdams kailajā klintī virs alām, tēvs Hieronims vērās majestātiskajā ainavā, kas pletās lejā. Saule jau rāpās ārā no kalnu aizsega, apmirdzot nelīdzenās virsotnes un iekrāsojot debesis maigos, zeltaini sārtos toņos.
Kalsnais, vecais vīrs ar brillēm stieples ietvarā un baltajiem, īsi apgrieztajiem matiem bija ģērbies dišdašā un lielāko daļu rītu un vakaru pavadija kalna virsotnē. Lai arī taka bija akmeņaina un viņa novārdzinātajam augumam bīstama, viņš alka glābties no alas briesmīgās vientulības un nomācošās šaurības. Viņš atklāja, ka augstā kalna virsotne sniedz negaidītu mierinājuma balvu, kas stipri pārspēja Dieva radības krāšņumu.
Tēvs Hieronims joprojām nezināja, kas viņu turp aizvedis un kas piesaistījis tādai vietai. Viņš nebija pirmais, kas ieradies ielejā, lai kalpotu ticībai un slavētu savu Dievu. Daudzi pirms viņa bija darījuši tieši to pašu, jau neskaitāmu gadsimtu garumā. Attapušies šajā šķīstajā un varenajā plašumā, mežonīgajā tuksnesī, kas plešas visapkārt, viņam līdzīgi vīri ar dziļu ticību sirdī bija jutuši to pašu dievišķo klātbūtni. Taču viņš, pavadījis alā bezgalīgas naktis, joprojām nespēja izskaidrot šo aicinājumu, kas bija mudinājis doties prom no bāreņu nama, kuru pats nesen atvēris vairākus simtus jūdžu uz dienvidiem pie Sudānas robežas, un kā nesagatavotam vientuļniekam klaiņot tuksnesī. Varbūt tas tiešām bija aicinājums no kādas augstākas varas, kuru viņš nespēj. saredzēt.
Un tomēr… tas biedēja.
Viņš zināja, ka nevajadzētu. Tieši viņam bija parādīts ceļš, maršruts. Tā bija Dieva žēlastība, svētība. Lai arī neko nesaprazdams vai nezinādams, kurp ceļš aizvedīs, viņš jutās pacilāts, ka viņam izrādīts tāds gods. Un tomēr…
Naktis biedēja visvairāk. Vientulība alā reizēm kaitēja. Nereti viņš pamodās, aukstiem sviedriem klāts, un ieklausījās vēja kaukšanā vai kalnos klaiņojošu suņu gaudošanā. Tādos brīžos viņš skaudri apzinājās savu izolētību. Kalni bija baisa vieta. Izdzīvoja
tikai daži. Agrīnie askēti, eremītu mūki, kas devās prom no cilvēkiem un dzīvoja alās jau krietni pirms viņa, to darīja, lai butu tuvāk Dievam. Viņi ticēja, ka vienīgais ceļš uz apgaismību un vienīgā iespēja izzināt Dievu ir šāda izolācija. Kailajā, stāvajā klintī viņi varēja izvairīties no kārdinājumiem, atbrīvoties no visām pasaulīgajām vēlmēm un koncentrēties vienai vienīgai nodarbei, kas ved tuvāk Dievam, - lūgšanai. Taču visiem, kas te izdzīvojuši, kalni bija ari cīņas lauks. Eremīti mita tuksnesī, lai lūgtu par visiem dēmonu pārņemtajiem, ari paši par sevi, un ticēja, - jo vairāk viņi lūdzas, jo draudīgāki ir sātana spēki, ar kuriem viņi cīnās mūsu vārdā.
Jautāts par to pirms ierašanās šajā kalnā, tēvs Hieronims būtu atbildējis, ka nepiekrīt tik bezcerīgam pasaules uzskatam. Tagad, nodzīvojis alas nošķirtībā vairākus mēnešus un izgājis cauri vientulīgu refleksiju ellei un mocībām, viņš vairs nebija tik pārliecināts.
Bet priekšā vēl bija smags darbs. Jāpieņem izaicinājums, no kura nedrīkst atteikties.
Tas bija viņa aicinājums.
Dienas likās daudz labākas. Laikā, kas netika pavadīts kalnos, viņš nodevās klusām apcerēm lūgšanās vai rakstīšanai. Arī tā bija nesaprotama dziņa un satrauca.
Rakstīšana.
Šķita, ka nav gala vārdiem, domam, idejām un teļiem - īpaši tam tēlam -, kas mutuļoja prātā. Kad uznāca iedvesma - dievišķā iedvesma, vienlaikus iepriecinoša un biedējoša, - roka nekustējās pietiekami ātri, lai visu pierakstītu. Tomēr viņš nebija īsti pārliecināts, no kurienes vārdi rodas. Prāts tos domāja, roka pierakstīja, taču šķita, ka radušies tie citur un tikai plūst viņam cauri - gluži kā liellaiva vai cauruļvads kādai augstākai būtnei vai dižākam intelektam. Un ari tā bija svētība. Jo vārdi nenoliedzami bija skaisti, lai gan ne vienmēr atbilda viņa personīgajai pieredzei Baznīcas klēpī.
Izbaudījis ainavu un saules apmirdzētas virsotnes, viņš aizvēra acis, paslēja galvu, apskaidroja prātu un sagatavojās tam, kas noteikti nāks. Jau pēc brīža tā sākās - kā vienmēr. Vārdu straume, kas plūda ausīs, - tik skaidra, it kā tos čukstētu cilvēks, kas notupies blakus.
Viņš sirdī plati pasmaidīja. Siltie saules stari glāstīja vaigu, un viņš kāri tvēra vārdus - gluži tāpat kā visās iepriekšējās brīnumaino atklāsmju reizēs.
11
Bostona, Masačūsetsas štats
Ietvi klāja sniegpārsliņu sega. Belindžers izkāpa no taksometra pie neliela bāra klusajā Emersona ielā Dienvidbostonā.
Bija vēls, un sals knieba kaulā. Laiks pirms Ziemassvētkiem parasti bija auksts, taču ši solījās būt īpaši skarba ziema. Pagriezies, lai ieskrietu bārā, viņš sadūrās ar sievieti, kas pēkšņi iznāca no ēnām. Viņa satraukta atrāvās, pacēla rokas, it kā aizstāvēdamās un atvainodamās, un aprautos vārdos skaidroja, ka vēlējusies noķert taksometru. Tad viņa steigšus paskrēja garām Belindžeram un uzsauca šoferim. Belindžeram izdevās saskatīt sievietes seju - mīlīgu un pievilcīgu - un kastaņbrūnos matus, kas sniedzas līdz pleciem. Mēteļa apkakle bija saslieta uz augšu. Tas bija savāds mirklis. Apkārt valdīja sniega un tumsas vāls, taču viņš šķita kā apmaldījies pats savā miglā, un sieviete paguva aizbraukt, iekams viņš izmocīja dažus neveiklus vārdus.
Brīdi pastāvējis un nolūkojies, kā taksometrs aizbrauc un pazūd aiz stūra, Belindžers nopurināja apjukumu un iegāja bārā.
Vietu izvēlējās Mets Šērvuds. Tipisku, neuzkrītošu bāriņu Dienvidbostonā. Ar lētu alu, blāvu apgaismojumu, spārniņiem par divdesmit pieciem centiem un šautriņām. Bārs bija Ziemassvētku rotā - visapkārt vīdēja lēti Ķīnā ražoti nieciņi no ārkārtīgi plānas plastmasas un krāsainas folijas. Cilvēku likās daudz, taču stāvgrūdām pilns bārs vēl nebija. Belindžers bija iecerējis sarunu, kurai jāpaliek pēc iespējas privātai.
Novērtēdams telpu, viņš apstājās pie durvīm un savādā kārtā pēkšņi atskārta, ka neapzināti meklē apslēptus draudus. Viņš jutās pārsteigts, jo neuzskatīja sevi par paranoiķi. Aprājis sevi, viņš mēģinaja nomākt bailes un devas dziļāk bāra, lai uzmekletu Metu, taču vajāšanas mānija stūrgalvīgi neatlaidās.
Šķita, ka vienviet sanakuši visdažadakie dzērāji. Jauni, labi ģērbti ierēdņi sauca tostus nelielos, bet skaļos pulciņos - pilnīgā pretstata vientuļiem, saīgušiem žūpām, kas tup uz bāra krēsliem kā narkoleptiski plēsoņas un blāvām acīm veras glāzē. Mūzika - mazliet metālisku astoņdesmito gadu roku atskaņoja automāts tālākajā bāra stūrī-bija piemērotā skaļuma. "Tātad varēsim aprunāties un neuztraukties, ka mūs kāds noklausīsies," Belindžers sprieda, vienlaikus atkal attapies, ka tādas domas nav normālas.
Bet parasti, apmeklējot bārus, viņam sviedri uz pieres neizspie- dās. īpaši jau Bostonā. Decembri, kad ārā snieg.
Metu viņš pamanīja pie stūra galdiņa. Kamēr viņš lauzās cauri pūlim, iezvanījās mobilais tālrunis. Viņš apstājās, lai izņemtu aparātu no kabatas un noskaidrotu, kas ir traucētājs. Čaba. Belindžers nolēma nelikties ne zinis un, ieslidinājis tālruni atpakaļ kabatā, pievienojās Šērvudam.
Lai ari viņš bija sakņupis pār dzēriena glāzi, lempīgo augumu nebija iespējams nepamanīt. Mets bija sešas pēdas un četras collas garš - galvastiesu pārāks par Belindžeru - un divu gadu laikā nebija sevišķi mainījies. Tā pati stūrainā, nomāktā seja, īsi apcirptie mati, neizdibināmās un skarbās acis, kas uzmanīgi visu nopēta, bet neko neizpauž. "Ja ari kaut kas ir mainījies, tad ļoti maz un tikai uz labu," Belindžers sprieda. "Un tas konkrētajos apstākļos ir neizbēgami." Pēdējoreiz abi tikās Denija bērēs. Mets ar mazo brāli bija tuvos draugos, Denija nāve bija tik pēkšņa un negaidīta, un šoreiz ģimenei nācās pārdzīvot vēl smagāku traģēdiju.