Galu galā visi sastinga - sinhroni kā izrādes aktieri. Mets atradās dažu collu attālumā no transportlīdzekļa, kas saslīdēja un apstājās šķērsām brauktuvei. Sāpju un spilgto gaismu izraisītajā nemaņā Mets juta, kādu karstumu caur režģi izdveš automobiļa dzinējs. Gaiss šķita biezs un oda pēc dedzinātas gumijas. Plecu plosīja sāpes. Viņš saņēmās un izslējās, paskatījās uz ceļu. Furgons strauji attālinājās. Viens no vīriem - atstatums bija pārāk liels, lai saskatītu precīzāk, - mirkli palūkojās uz bēgli un tad aizcirta automobiļa durvis.
Mets pietrausās kājās. Kreisā kāja saļodzījās, taču viņš noturēja līdzsvaru, atbalstījās pret tuvāko transportlīdzekli un piestrei- puļoja pie šofera puses loga. Pie stūres sēdēja vairāk nekā sešdesmit gadus vecs vīrs, kurš neticības pilnām acīm satraukti raudzijās uz Metu. Logs joprojām bija ciet. Mets ar mājienu mudināja to atvērt, taču pārbiedētais vīrs sēdēja kā sasdndzis.
- Nolādēts! - Mets iesaucās un pieklauvēja pie loga. - Atver! - viņš kliedza, neprātīgi žestikulēdams. - Ver vaļā!
Vilcinādamies vecais vīrs papurināja galvu un apmulsis sarauca pieri.
Tad Mets strauji sagrāba automobiļa durvju rokturi, taču tās izrādījās aizslēgtas. Viņš ar plaukstu uzsita pa logu, nikni paskatījās uz vīru un uzkliedza:
- Atver durvis, nolādēts!
Vairākkārt strupi, nervozi papurinājis galvu, vīrs palūkojās vispirms atpakaļskata spogulī un tad uz Metu. Pēc tam viņš aizgrie-
zās uri nospieda akseleratora pedāli. Mets grīļodamies atkāpās un mēmi noraudzījās, kā automobilis attālinās un nozūd tumsā.
13
Sīriešu klosteris, Vadi en Natruna, Ēģipte
Pie horizonta uzziedēja zeltaini mirdzoša gaisma. Trīs vīri lēni kāpa lejā no kalna.
Viņi gandrīz stundu bija gaidījuši tēvu Hieronimu. Kad tas tomēr neparādījās, viņi padevās un klusēdami uzsāka ceļu atpakaļ. Viņi nesarunājās arī tad, kad jau sēdēja mašīnā. Abats tikai palocīja galvu, kad mūks pajautāja, vai viņš pareizi sapratis visu, ko viņi redzējuši.
Abats gribēja visu pārdomāt.
Jūsufs apturēja automobili pie klostera un piedāvājās pagaidīt -ja nu vēl būtu nepieciešami viņa pakalpojumi. Abats paziņoja, ka neko nevajadzēs, un pateicās. Tad viņa seja satumsa, un balsī ieskanējās nomāktība.
- Viss, ko tu zini, - viņš nopietni sacīja, - ir jāpatur pie sevis, Jūsuf. Nevienam nedrīkst par to stāstīt! Pagaidām. Tiklīdz vēsts izplatīsies, mēs vairs nespēsim kontrolēt notikumus. Mums jārīkojas ļoti uzmanīgi. Saproti?
Drūmi palocījis galvu, Jūsufs noskūpstīja abata roku.
- Bi amrak, abouna. - Kas nozīmēja: "Kā jums labpatīk, tēvs."
Dedzīgi nopētījis taksometra šoferi, abats pārliecinājās, ka brīdinājums saprasts, tad palocīja galvu un atļāva viņam doties • prom. Abats ar mūku noraudzījās, kā Jūsufs iekāpj savā Toyota Previa un aizbrauc.
- Ko darīsim tālāk? - jautāja brālis Emīns.
Abats ar acīm joprojām sekoja automobilim, kas pamazām attālinājās.
- Pirmkārt, es gribu lūgties. Jūfos pārāk… satraukts. Vai pievienosies man?
- Protams.
Viņi iegāja klosterī pa nelieliem vārtiņiem biezajā, četrdesmit pēdas augstajā mūrī, kas apjoza teritoriju. Tur pa labi no viņiem
lepni slējās milzīga kasr - balta četrstāvu ēka gluži kā viduslaiku pils tornis ar sīkām, neregulārām, četrstūrainām atverēm. Paceļamais tilts bija nolaists un gaidīja.
Tā nav bijis vienmēr. Kopš uzcelšanas sestajā gadsimtā klosteris savas vētrainās pastāvēšanas laikā vairākkārt pārbūvēts.
Vādi en Natrūnas ieplaka savu vārdu bija ieguvusi no ogļskābā nātrija, ar ko bagāta apkārtnes augsne un kam savulaik bija liela nozīme mumifikācijas procesā. Un šī ieleja bija krisdešu klosteru dzimtene. Tradīcija sākās trešajā un ceturtajā gadsimtā, kad tūkstošiem Kristus sekotāju bēga no Romas vajāšanām. Pēc pārsimts gadiem iemītnieku bija vēl vairāk - kristieši bēga no musulmaņiem. Ticīgajiem šī ieleja bija īpaši svēta - Marija, Jāzeps un viņu bērniņš tajā atpūtās pa ceļam uz Kairu, glābjoties no valdnieka Hēroda vīriem.
Sākumā nelielās kristiešu kopienas apmetās alās, kas izraibināja zemās klintis tuksneša malā, un centās izdzīvot no skopajām veltēm, ko sniedza retās oāzes. Drīz viņi sāka būvēt klosterus, kur cerēja dzīvot un pielūgt Dievu kaut relatīvā mierā un drošībā, taču draudi gadsimtu gaitā nemazinājās. Agresoru stafeti no romiešiem pārņēma tuksnešu ciltis, kas izrādījās daudz nežēlīgākas. Niknākais uzbrukums notika astoņsimt septiņpadsmitajā gadā, kad berberi iznicināja klosteri. Kad tam nedraudēja cilvēki, pie darba labprāt ķērās daba, piemēram, četrpadsmitajā gadsimtā sāka plosīties mēris, un toreiz izdzīvoja tikai viens mūks. Tomēr - svēto vīru neatlaidība un uzti- cība ļāva saglabāt klosteri. Mūsdienās tas sniedza pajumti vairāk nekā divsimt mūkiem, kas sekoja Vecās Derības tuksnešu tēviem un ieradās ielejā, lai bēgtu no ikdienas dzīves un pasaulīgajiem kārdinājumiem, cīnītos ar saviem dēmoniem un lūgtos par cilvēces glābšanu.
Ieleja bija kristietības oāze jau no pirmajām šīs kustības dienam. Tajā dzima klosteru dzīves tradīcija - vēl ilgi pirms šādu institūciju parādīšanās kristīgajā Eiropā. Gadsimtu gaitā tuksnešainā apgabala sniegtā izolācija pievilināja dziļi reliģiozos vīrus. "Un šīs draudīgās dienas saullēktā," abats domāja, "šķiet absolūti iespējams, ka ieleja ticīgajiem ļaudīm atkal kļūs ļoti nozīmīga."
Un tomēr… šī doma biedēja.
Modernā pasaule taču bija pavisam citāda.
Neapšaubāmi apgādāta ar attīstītākām tehnoloģijām. Varbūt civilizētāka - vismaz dažkārt. Taču savā būtībā tā bija tikpat ļauna un draudīga kā agrāk. Varbūt vēl ļaunāka un draudīgāka.
Mūks sekoja abatam garām tornim un pāri pagalmam, kas at- dalija Četrdesmit deviņu mocekļu kapelu - tā veltīta mūkiem, kas gāja bojā berberu uzbrukumā četrsimt četrdesmit ceturtajā gadā, - un Svētās Jaunavas baznīcu, klostera galveno dievnamu. Par laimi, citu mūku tur nebija, taču brālis Emins zināja, ka tāda vientulība nebūs ilga.
Abats veda mūku uz priekšu pa jomu, un viņi nonāca pie khu- rus - kora telpas. Kad viņš gāja garām diženajam koka portālam, kas nodalīja abas telpas, acis pievērsās sienas gleznojumam, kurš rotāja pusi kupola virs galvas. Tas bija tūkstošgadīgs Marijas pasludināšanas attēlojums, ko viņš uzlūkojis neskaitāmas reizes. Gleznojumā bija redzami četri pravieši, kas sapulcējušies ap Svēto Jaunavu un ercenģeli Gabriēlu. Abats noraudzījās uz pirmo pravieti - Ecekiēlu, kurš atradās pa labi no Jaunavas, - un notrīsēja. Nākamās stundas laikā, izmisīgi skaitīdams lūgšanas, viņš tomēr nespēja atvairīt domu par pravieša dievišķīgo vīziju - debesis atveras, nāk stipra vētra, paceļas ugunīgi riteņi, kam spožums visapkārt "kā brīnišķīgi mirdzošs kalna kristāls"; tie bija Dieva balss priekšvēstneši.
Blakus viens otram viņi lūdzās gandrīz stundu, izstiepušies uz aukstās kapelas grīdas pretī melnajam akmens altārim - tāda bija lūgšanu tradīcija agrīnajiem kristiešiem, ko vēlāk pārņēma ari islāmticīgie.