Выбрать главу

Galu galā visi sastinga - sinhroni kā izrādes aktieri. Mets at­radās dažu collu attālumā no transportlīdzekļa, kas saslīdēja un apstājās šķērsām brauktuvei. Sāpju un spilgto gaismu izraisītajā nemaņā Mets juta, kādu karstumu caur režģi izdveš automobiļa dzinējs. Gaiss šķita biezs un oda pēc dedzinātas gumijas. Plecu plosīja sāpes. Viņš saņēmās un izslējās, paskatījās uz ceļu. Fur­gons strauji attālinājās. Viens no vīriem - atstatums bija pārāk liels, lai saskatītu precīzāk, - mirkli palūkojās uz bēgli un tad aiz­cirta automobiļa durvis.

Mets pietrausās kājās. Kreisā kāja saļodzījās, taču viņš notu­rēja līdzsvaru, atbalstījās pret tuvāko transportlīdzekli un piestrei- puļoja pie šofera puses loga. Pie stūres sēdēja vairāk nekā seš­desmit gadus vecs vīrs, kurš neticības pilnām acīm satraukti raudzijās uz Metu. Logs joprojām bija ciet. Mets ar mājienu mu­dināja to atvērt, taču pārbiedētais vīrs sēdēja kā sasdndzis.

-   Nolādēts! - Mets iesaucās un pieklauvēja pie loga. - Atver! - viņš kliedza, neprātīgi žestikulēdams. - Ver vaļā!

Vilcinādamies vecais vīrs papurināja galvu un apmulsis sa­rauca pieri.

Tad Mets strauji sagrāba automobiļa durvju rokturi, taču tās izrādījās aizslēgtas. Viņš ar plaukstu uzsita pa logu, nikni paska­tījās uz vīru un uzkliedza:

-    Atver durvis, nolādēts!

Vairākkārt strupi, nervozi papurinājis galvu, vīrs palūkojās vis­pirms atpakaļskata spogulī un tad uz Metu. Pēc tam viņš aizgrie-

zās uri nospieda akseleratora pedāli. Mets grīļodamies atkāpās un mēmi noraudzījās, kā automobilis attālinās un nozūd tumsā.

13

Sīriešu klosteris, Vadi en Natruna, Ēģipte

Pie horizonta uzziedēja zeltaini mirdzoša gaisma. Trīs vīri lēni kāpa lejā no kalna.

Viņi gandrīz stundu bija gaidījuši tēvu Hieronimu. Kad tas tomēr neparādījās, viņi padevās un klusēdami uzsāka ceļu atpa­kaļ. Viņi nesarunājās arī tad, kad jau sēdēja mašīnā. Abats tikai palocīja galvu, kad mūks pajautāja, vai viņš pareizi sapratis visu, ko viņi redzējuši.

Abats gribēja visu pārdomāt.

Jūsufs apturēja automobili pie klostera un piedāvājās pagai­dīt -ja nu vēl būtu nepieciešami viņa pakalpojumi. Abats pazi­ņoja, ka neko nevajadzēs, un pateicās. Tad viņa seja satumsa, un balsī ieskanējās nomāktība.

-    Viss, ko tu zini, - viņš nopietni sacīja, - ir jāpatur pie sevis, Jūsuf. Nevienam nedrīkst par to stāstīt! Pagaidām. Tiklīdz vēsts izplatīsies, mēs vairs nespēsim kontrolēt notikumus. Mums jārī­kojas ļoti uzmanīgi. Saproti?

Drūmi palocījis galvu, Jūsufs noskūpstīja abata roku.

-    Bi amrak, abouna. - Kas nozīmēja: "Kā jums labpatīk, tēvs."

Dedzīgi nopētījis taksometra šoferi, abats pārliecinājās, ka brī­dinājums saprasts, tad palocīja galvu un atļāva viņam doties • prom. Abats ar mūku noraudzījās, kā Jūsufs iekāpj savā Toyota Previa un aizbrauc.

-   Ko darīsim tālāk? - jautāja brālis Emīns.

Abats ar acīm joprojām sekoja automobilim, kas pamazām at­tālinājās.

-    Pirmkārt, es gribu lūgties. Jūfos pārāk… satraukts. Vai pie­vienosies man?

-    Protams.

Viņi iegāja klosterī pa nelieliem vārtiņiem biezajā, četrdesmit pēdas augstajā mūrī, kas apjoza teritoriju. Tur pa labi no viņiem

lepni slējās milzīga kasr - balta četrstāvu ēka gluži kā viduslaiku pils tornis ar sīkām, neregulārām, četrstūrainām atverēm. Paceļa­mais tilts bija nolaists un gaidīja.

Tā nav bijis vienmēr. Kopš uzcelšanas sestajā gadsimtā klos­teris savas vētrainās pastāvēšanas laikā vairākkārt pārbūvēts.

Vādi en Natrūnas ieplaka savu vārdu bija ieguvusi no ogļskā­bā nātrija, ar ko bagāta apkārtnes augsne un kam savulaik bija liela nozīme mumifikācijas procesā. Un šī ieleja bija krisdešu klos­teru dzimtene. Tradīcija sākās trešajā un ceturtajā gadsimtā, kad tūkstošiem Kristus sekotāju bēga no Romas vajāšanām. Pēc pār­simts gadiem iemītnieku bija vēl vairāk - kristieši bēga no musul­maņiem. Ticīgajiem šī ieleja bija īpaši svēta - Marija, Jāzeps un viņu bērniņš tajā atpūtās pa ceļam uz Kairu, glābjoties no vald­nieka Hēroda vīriem.

Sākumā nelielās kristiešu kopienas apmetās alās, kas izrai­bināja zemās klintis tuksneša malā, un centās izdzīvot no sko­pajām veltēm, ko sniedza retās oāzes. Drīz viņi sāka būvēt klos­terus, kur cerēja dzīvot un pielūgt Dievu kaut relatīvā mierā un drošībā, taču draudi gadsimtu gaitā nemazinājās. Agreso­ru stafeti no romiešiem pārņēma tuksnešu ciltis, kas izrādījās daudz nežēlīgākas. Niknākais uzbrukums notika astoņsimt septiņpadsmitajā gadā, kad berberi iznicināja klosteri. Kad tam nedraudēja cilvēki, pie darba labprāt ķērās daba, piemēram, četrpadsmitajā gadsimtā sāka plosīties mēris, un toreiz izdzī­voja tikai viens mūks. Tomēr - svēto vīru neatlaidība un uzti- cība ļāva saglabāt klosteri. Mūsdienās tas sniedza pajumti vai­rāk nekā divsimt mūkiem, kas sekoja Vecās Derības tuksnešu tēviem un ieradās ielejā, lai bēgtu no ikdienas dzīves un pa­saulīgajiem kārdinājumiem, cīnītos ar saviem dēmoniem un lūgtos par cilvēces glābšanu.

Ieleja bija kristietības oāze jau no pirmajām šīs kustības dienam. Tajā dzima klosteru dzīves tradīcija - vēl ilgi pirms šādu institūci­ju parādīšanās kristīgajā Eiropā. Gadsimtu gaitā tuksnešainā ap­gabala sniegtā izolācija pievilināja dziļi reliģiozos vīrus. "Un šīs draudīgās dienas saullēktā," abats domāja, "šķiet absolūti iespē­jams, ka ieleja ticīgajiem ļaudīm atkal kļūs ļoti nozīmīga."

Un tomēr… šī doma biedēja.

Modernā pasaule taču bija pavisam citāda.

Neapšaubāmi apgādāta ar attīstītākām tehnoloģijām. Varbūt civilizētāka - vismaz dažkārt. Taču savā būtībā tā bija tikpat ļau­na un draudīga kā agrāk. Varbūt vēl ļaunāka un draudīgāka.

Mūks sekoja abatam garām tornim un pāri pagalmam, kas at- dalija Četrdesmit deviņu mocekļu kapelu - tā veltīta mūkiem, kas gāja bojā berberu uzbrukumā četrsimt četrdesmit ceturtajā gadā, - un Svētās Jaunavas baznīcu, klostera galveno dievnamu. Par lai­mi, citu mūku tur nebija, taču brālis Emins zināja, ka tāda vientu­lība nebūs ilga.

Abats veda mūku uz priekšu pa jomu, un viņi nonāca pie khu- rus - kora telpas. Kad viņš gāja garām diženajam koka portālam, kas nodalīja abas telpas, acis pievērsās sienas gleznojumam, kurš rotāja pusi kupola virs galvas. Tas bija tūkstošgadīgs Marijas pa­sludināšanas attēlojums, ko viņš uzlūkojis neskaitāmas reizes. Gleznojumā bija redzami četri pravieši, kas sapulcējušies ap Svē­to Jaunavu un ercenģeli Gabriēlu. Abats noraudzījās uz pirmo pravieti - Ecekiēlu, kurš atradās pa labi no Jaunavas, - un notrī­sēja. Nākamās stundas laikā, izmisīgi skaitīdams lūgšanas, viņš tomēr nespēja atvairīt domu par pravieša dievišķīgo vīziju - de­besis atveras, nāk stipra vētra, paceļas ugunīgi riteņi, kam spo­žums visapkārt "kā brīnišķīgi mirdzošs kalna kristāls"; tie bija Dieva balss priekšvēstneši.

Blakus viens otram viņi lūdzās gandrīz stundu, izstiepušies uz aukstās kapelas grīdas pretī melnajam akmens altārim - tāda bija lūgšanu tradīcija agrīnajiem kristiešiem, ko vēlāk pārņēma ari islāmticīgie.