- Vai nevajadzēja viņu pagaidīt vēl? - jautāja Emins. Saule jau bija pakāpusies austrumos, un viņi tobrīd vieni atradās nelielajā, nesen restaurētajā klostera muzejā. - Ja nu ar viņu kaut kas noticis?
Tēvs Kirils arī pats par to bija domājis, turklāt ne jau tikai vienreiz, tomēr stoiskā mierā paraustīja plecus.
- Viņš tur uzturas jau mēnešiem ilgi. Manuprāt, viņš zina, kā izdzīvot kalnos. Un, šķiet, tiek galā.
Pēc īsa mirkļa mūks nokromšļojās un jautāja:
- Ko mēs iesāksim, tēvs?
- īsti nezinu, - abats atbildēja. - Es nesaprotu, kas notiek.
Emins neticīgā pārsteigumā iepleta acis.
- Brīnums. Lūk, kas notiek!
Abats sarauca pieri.
-Jā, notiek kaut kas tāds, ko mēs nesaprotam. Bet apgalvot, ka tas ir brīnums…
- Kā vēl to izskaidrot? - Nezinādams, ko teikt, abats papurināja galvu, un mūks turpināja: - Jūs pats tā teicāt. Tā ir zīme, ko jūs aprakstijāt un redzējāt ziņās.
Prātā abatam jaucās savāds domu mudžeklis. Viņš atcerējās to dienu tuksnesī, kad tika atrasts viņu viesis, kurš vēlāk nogādāts alās. Viesis bija briesmīgā stāvokli, taču atlaba.
Domās atkal uzpeldēja vārds "brīnumains".
- Tas neatbilst nevienam pareģojumam mūsu svētajā grāmatā, - abats beidzot ierunājās.
- Vai tad jāatbilst?
Tāds jautājums pārsteidza abatu.
- Brāli! Tu taču negribi noliegt šo rakstu patiesīgumu, vai ne?
- Mēs piedzīvojam brīnumu, tēvs! - brālis Emīns izsaucās satraukuma pilnā balsī. - Nevis lasām par to simts gadus pēc parādīšanās, kad zināms, ka teksts neskaitāmas reizes tulkots, pušķots un kropļots. Mēs to piedzīvojam. Tagad. Mūsu dienās un laikmetā. - Mūks uz bridi apklusa un tad zīmīgi piebilda: - Kad jūsu ricībā ir moderno komunikācijas ierīču spēks.
Abata vaigs nervozi noraustījās.
- Tu gribi, lai cilvēki par to uzzina?
- Viņi jau zina par zīmi. Jūs redzējāt to sievieti televīzijā. Viņas reportāžu noskatījās miljoni.
-Jā, bet… kamēr nebūsim sapratuši, kas īsd notiek, mēs nedrīkstam pieļaut, ka šī ziņa izplatās.
Emins jautājoši paplēta rokas.
- Vai tas nav acīmredzami?
Tēvu Kirilu biedēja kolēģa kvēlais skatiens, un viņš domīgi palocīja galvu. Viņš saprata jaunekļa degsmi, taču to vajadzēja savaldīt. No neparastā notikuma nebija iespējams aizbēgt - par to abats nešaubījās. "Tam jāstājas pretī. Es esmu iesaistījies nevilšus, un tagad jādara tieši tas, kas ir jādara. Taču uzmanīgi, piesardzīgi."
- Mums rūpīgāk jāizpēta Raksti, - abats secināja. - Jākonsultējas ar augstākstāvošajiem. - Viņš apklusa, izsvērdams sarežģītāko gaidāmā uzdevuma daļu. - Taču vēl svarīgāk ir doties atpakaļ uz alām un aprunāties ar viņu. Izstāstīt visu, kas noticis. Varbūt viņš zinās, kā rīkoties.
- Viss, ko jūs sakāt, ir prātīgi, - brālis Emīns bilda, piegājis tuvāk abatam, - taču tas nenozīmē, ka mēs to varam paturēt slepenībā. Mums izrādīta Dieva žēlastība. Mums ir pienākums paziņot par to pasaulei. Cilvēkiem tas jāzina, tēvs. Jāzina.
- Pagaidām ne, - stingri atteica abats. - Ne jau mēs to izlemsim.
Mūks norūpējies ierunājās mazliet skaļāk:
- Piedodiet, tēvs, bet es uzskatu, ka jūs maldāties. Cid, daudzi citi, neapšaubāmi mēģinās pasludināt šo zīmi par savu. Tādējādi viņi pazeminās un izkropļos šīs grandiozās vēsts nozīmīgumu. Mēs dzīvojam cinisma pilnos, amoralos laikos. Šarlatāni panāks, ka patiesā balss būs grūti sadzirdama. Mūsu vēsti itin viegli nogremdēs blēži un oportūnisti. Neatgriezeniski. Mēs nedrīkstam gaidīt. Mums jārīkojas, iekams haoss pārvērtis šo dievišķo notikumu par cirku.
Abats apsēdās un vārgi nopūtās, paberzēdams pieri ar raup-. jājām plaukstām un juzdams, kā telpa ap viņu sašaurinās. Jauneklis runāja pareizi, taču abats nespēja saņemties un spert šo soli. Sekas bija pārāk biedējošas, lai par tām vispār domātu. Tā viņš sēdēja, bažīgi klusēdams, un vērās akmens grīdā. Mūks turējās blakus, smagi soļodams uz priekšu un atpakaļ un gaidīdams. Prātā pavīdēja kapelas gleznojums, un abats atkal atcerējās Ece- kiēla vīziju: ugunīgi riteņi debesīs kā brīnišķīgi mirdzošs kalna kristāls, vēstījot par Dieva balss parādīšanos.
Pēc brīža tēvs Kirils pacēla galvu. Piere bija saraukta grumbās, vaigs satumsis.
- Mēs nevaram to izlemt, - viņš sacija. - Mums jākonsultējas ar padomniekiem un viss jāizstāsta Svētajam Tēvam. Lēmumu pieņems viņi.
Pēc stundas brālis Emins tumšajā gaiteni piecēlās un vēroja, kā bibliotēkas vaditājs iznāk no sava kabineta.
Viņam nebija izdevies pārliecināt abatu. Veco viru acīmredzami bija ietekmējis redzētais, un viņš nespēja aptvert notikuma diženumu. Taču mūks apņēmās nepiekāpties un visu ņemt savās rokās.
Pacietīgi gaidīdams, viņš ar acīm sekoja priesterim, kurš šķērsoja pagalmu un iegāja klostera ēdnīcā. Pēc briža jaunais muks ieslīdēja priestera kabinetā, pacēla tālruņa klausuli un sastādīja numuru.
14
Vādī en Natrūna, Ēģipte
Apmēram jūdzes attālumā no kalna, kur pirmit bija kāpuši lejā divi mūki un taksometra šoferis, aiz sava nelielā ganāmpulka nogurušiem soļiem gāja četrpadsmit gadu vecs zēns.
Par spīti tam, ka agri jāceļas, zēnam rīti patika visvairak. Tāpat kā visām septiņām tēva kazām. Saule vēl bija zemu, ieleju ieskāva garas apkārtējo kalnu ēnas. Dzestrais vējiņš bija lieliska alternatīva saulei, kas drīz vien spēcīgi karsēs. Ari acīm bija vieglāk izturēt tuksnešainās ainavas purpursārtās krāsas, un tās pat šķistu iedvesmojošas, ja vien viņš atļautos tā uzskatīt.
Dungodams melodiju, kas nesen bija dzirdēta tēva radio, viņš apgāja apkārt klints atsegumam un spēji apstājās, negaidītā skata pārsteigts. Trīs vīri - pēc apģērba spriežot, karavīri - krāva ekipējumu noputējušā pikapā ar brezenta pārklāju. Tādu ekipējumu zēns nekad agrāk nebija redzējis. Tas bija smilšu krāsā, līdzīgs bungām, varbūt trīs pēdas plats un tikai piecas vai sešas collas dziļš - zēns par to pabrīnījās.
Lai ari zēns sastinga uz vietas un pat aizturēja elpu, viri viņu uzreiz pamanīja. Viņš nespēja atrauties no melnajām Ray-Ban saulesbrillēm, aiz kurām noteikti slēpās stingras, nepiedodošas acis. Zēnam tikko pietika laika secināt, ka tādas uniformas viņš redzējis neskaitāmas reizes, kad televīzijas ziņās rādita Irāka, - smilškrāsas apģērbs, zābaki, saulesbrilles. Jau nākamajā mirkli viens no vīriem izgrūda kādu vārdu, un pārējie pameta darbu, lai steigtos pie nelūgtā viesa.
Zēns sāka skriet, taču tālu netika. Viens virs jau bija klāt un iesita viņam no aizmugures, nogrūžot izkaltušajās smiltis.
Pārbijies zēns prātoja, kas vīriem vajadzīgs, kāpēc viņš nogāzts zemē un kāpēc ierijis pilnu mud smilšu, kas šņirkst starp zobiem un sāpīgi grauž acīs. Šausmu pārņemts, viņš mēģināja izlocīdes un pagriezties uz muguras, taču viens no vīriem bija uzsēdies viņam virsū un izrādījās pārāk smags un neizkustināms.
Drīz vien atskanēja otra vīra soļi. Zēna acu priekšā pazibēja militāristu zābaki, un vīrs no tāda skatupunkta līdzinājās pusdievam.
Viņš nedzirdēja ne vārda.
Viņš neredzēja galvas mājienu.
Un viņš vairs neko nejuta pēc tam, kad smagais vīrs ar vienu roku stingri apķēra viņa galvu, bet ar otru skāra kaklu un pēkšņi pagrieza tās pretējos virzienos.