Spēji, klusi, nāvējoši.
Tas noteikd bija pelnīts moto.
15
Amundsena jūra, Antarktīda
-Ja kaut ko noskaidrosi, piezvani, labi? Zvani jebkurā laikā. - Greisija nosauca savu satelīttelefona numuru, nolika klausuli un neapmierināta smagi nopūtās.
Atkal nekā.
Paberzējusi seju ar plaukstām,'viņa izlaida pirkstus cauri matiem un pamasēja galvvidu. Viņai bija izdevies izlūgties no Simonsa un citiem zinātniekiem dažus lieliskus videomateriālus. Kamēr Doltons tos apstrādāja, lai uz kanāla mītni Kolumbijas apgabalā nosūtītu augstas izšķirtspējas reportāžu - daudz labāku par graudaino tiešraides materiālu, kas tika rādīts pirmajā reizē, un iekļaujot vairāk "Armagedona" un mazāk "Nezvēra", - Greisija zvanīja pa tālruni.
Strādājot televīzijā, viņa bija iekrājusi pabiezu vizītkaršu kaudzi, ko glabāja Rolodex firmas turētājā, un tagad izmantoja visu, kas tajā atrodams. Viņa aprunājās ar paziņu NASA pārvaldē un ar projektu direktoru, ko bija sadkusi, taisot reportāžas par kosmosa kuģa Colutnbia katastrofu divtūkstoš trešajā gadā. Vēl viņa piezvanīja paziņām Kalifornijas Tehnoloģiju institūtā un Pentagonā, tāpat arī žurnāla Science redaktoram un kanāla zinātnes un tehnoloģiju guru.
Viņi visi bija dkpat apjukuši kā Greisija.
Tikko žurnāliste bija nolikusi klausuli, tālrunis iezvanījās.
Tas bija kārtējais reportieris, kas vēlējās uzklausīt komentāru.
- Kā viņi tikuši pie ši numura? - ievaidējusies Greisija jautāja Finčam.
Kolēģis savilka seju grimasē, it kā paustu: "Kas to lai zina?" Tad viņš paķēra klausuli, lai noskaldītu kārtējo pieklājīgo, taču stingri noraidošo atbildi.
Greisija nebaidījās no kameras un publicitātes. Nebūt ne. Televīzijas žurnālistes karjera viņai nebija nejauša - viņa to vēlējās jau kopš vidusskolas gadiem. Viņa bija izmantojusi katru iespēju, lai tiktu pie šī darba, un pēc tam smagi strādāja, izcīnot sev ētera laiku un pārvarot industrijā valdošo endēmisko sieviešu nīšanas sērgu un slēptas ārpusreglamenta attiecības. Viņa mācījās no katra atspoguļotā notikuma un guva pieredzi, kurā dalījās ar saviem skatītājiem, un viņai patika stāties kameras priekšā un stāstīt pasaulei, ko pati noskaidrojusi. Nenoliedzami, arī kamerai Greisija patika - viņai piemita tas netveramais magnētisms, ko nevarēja saukt tikai par fizisku. Cilvēkiem gluži vienkārši patika ieslēgt televizoru un izbaudīt viņas sabiedrību. Fokusa grupas aptaujās apliecināja, ka Greisija valdzina. Sievietes nejutās apdraudētas un lepojās ar to, cik žurnāliste pieredzējusi. Laikmetā, kad publiskais tēls ir viss un ikviens vārds tiek rūpīgi apsvērts, viņas godigums un taisnīgums tika augsti novērtēts. Savukārt vīrieši labprāt atzina, ka ar prieku novilktu viņai biksītes, bet daudz biežāk minēja, ka tādas smadzenes izraisa satraukumu.
Tā nu viņa no vietējās reportieres kanāla filiālē Viskonsinā bija izaugusi par nedēļas nogales raidījumu vadītāju daudz lielākā filiālē Uinoisā un visbeidzot kļuvusi par vadītāju un korespondenti kanāla galvenās mītnes īpašo izmeklēšanu vienībā. Viņa bija kļuvusi par cilvēku, kam Amerika uzticas neatkarīgi no tā, vai reportāža tiek raidīta no Kuveitas, kur armija gatavojas iebrukumam Irākā, vai no Greenpeace kuģa klāja, kur dabas draugi cīnās ar japāņu vaļu medniekiem, vai no cunami plosītās Taizemes un orkāna "Katrīna" nomocītās Ņuorleānas.
Nesen viņa nevilšus tika iesaistīta emocionāli piesātinātās debatēs par globālo sasilšanu. Viņa tēmu apskatija kā skeptiķe, un instinkti noveda viņu pie nepieciešamības tiešajā ēterā apšaubīt nereti dīkos mūžam modernās, gandrīz reliģiozās dabas aizsardzības kustības pieņēmumus. Viņa zināja, ka nedrīkst uzticēties ilgtermiņa prognozēm; ka vēsture ir piemēslota ar maldīgiem pareģojumiem, ko izteikuši spožākie prāti par visu ko - sākot no iedzīvotāju skaita un beidzot ar naftas cenām. Un tādēļ, paužot savu skepticismu, viņa nevairījās no skarbiem vārdiem. Līdz tam laikam godīgums un taisnīgums bija lieliski kalpojuši, bet globālās sasilšanas jautājumā tā izrādījās problēma. Reakcija bija iznicinoša. Pārmetumi bira no visām pusēm, un viņas karjera karājās mata galā.
Greisija nosprieda, ka temats pelnījis viņas uzmanību - neatkarīgi no tā, kurā frontes pusē viņa beigās nostāsies. Viņa nolē-, ma uzņemt visaptverošu dokumentālo filmu, kuras pamatā ir plaši pētījumi, un kanāla priekšniecība apklusa. Un tādējādi laikā, kad lielākā daļa kolēģu iestiga priekšvēlēšanu kampaņas maratona plūstošajās smiltīs, viņa savu enerģiju tērēja, iedziļinoties visos pieejamajos datos par klimata pārmaiņām un satiekoties ar ikvienu, kas šķita noderīgs. Drīz Viņa pārliecinājās, ka siltumnīcas gāzu apjoms pēdējos gadu desmitos neapšaubāmi ir pieaudzis un planēta patiešām uzsilst, taču vēl joprojām bija jānoskaidro, vai saikne starp šiem diviem faktiem ir tik tieša, kā tiek apgalvots. Tādēļ viņa izbraukāja pasauli krustu šķērsu, apmeklēja attālo zinātnisko staciju Čerskas ciemā Sibīrijā, kur sācis kust četrdesmit tūkstošus gadu sens mūžīgais sasalums un šī procesa laikā atmosfērā nonāk milzīgs daudzums siltumnīcas gāzu, un aizbrauca uz Grenlandi, kur masīvi glečeri ar ātrumu divi jardi stunda virzās uz jūras pusi. Ceļojumu laikā viņa cītīgi studēja ikvienu jaunu ziņojumu par šo tēmu.
Izmeklēšanas tvēriens kļuva ciešāks, kad viņa pamatīgāk ielūkojās Globālajā klimata koalīcijā, Apkārtējās vides informatīvajā padomē un Zaļojošās Zemes biedrībā - organizācijas ar šādiem maldinošiem nosaukumiem dibināja automobiļu, naftas un ogļu rūpniecības pārstāvji, un nolūks bija viens, proti, mānīt sabiedrību ar melīgu informāciju un globālo sasilšanu nežēlīgā mierā dēvēt vairāk par teoriju nekā faktu. Greisijai nebija vajadzīgs ilgs laiks, lai gūtu arvien lielāku un lielāku pārliecību, ka planēta patiešām ir apdraudēta un vainīgi ir cilvēki. Diemžēl nebija iespējams skaidri pateikt, ko reāli - un praktiski - varētu darīt lietas labā. Tas bija daudz strīdīgāks un nepatīkamāks jautājums, bet Greisijai ļoti padka.
Taču viņa nebija domājusi, ka nonāks tik tālu.
Viņa satraukta nopūtās.
-Tā es nekur netikšu. Vai tev veicas labāk? - viņa jautāja Fin- čam, piecēlusies no krēsla un piegājusi pie iluminatora, lai nopētītu debesis.
Finčs pirms mirkļa bija runājis ar ziņu dienestu Kolumbijas apgabala un pārbaudījis pats savu kontaktpersonu sarakstu.
- Nē. Ja tas ir dabisks, tad neviens neko tādu nav redzējis. Ja mākslīgs, tad visi apgalvo, ka pasaulē neeksistē tehnoloģijas, ar kurām kaut ko tādu var uztaisīt.
- To mēs nezinām, - Doltons iebilda, pacēlis acis no sava monitora. - Es esmu pārliecināts, pasaulē ir daudz tādu lietu, par kurām mums nav ne jausmas.
-Jā, bet tas, ko nezinām, šajā gadījumā nav būtisks, jo mums nav ne mazākās atskārtas par to, kas nāks.
- Nesapratu.
- Tehnoloģiskie sasniegumi ar kaut ko sākas, - Finčs skaidroja. - Tie neuzrodas nez no kurienes. Neviens pēkšņi neizdomāja mobilos telefonus. Tiem pirmsākumi meklējami pie Aleksandra Greiema Bella pirms divsimt gadiem. To sauc par progresu. Parastais telefons, tad bezvadu mājas telefons, digitālais telefons un, visbeidzot, mobilais telefons… Mēs neko nezinājām par radariem neredzamiem iznicinātājiem, taču ari tie radušies evolūcijas ceļā uz citu iznīcinātāju bāzes. Saprotat, ko es gribu teikt? Tehnoloģijas attīstās. Un tas, ko mēs redzējām… Šķiet, ka nav neka tada, uz ko mēs varētu norādīt un teikt: "Ja mēs paņemtu to un uztaisītu lielāku vai spēcīgāku, vai izmantotu tā, tad viss būtu skaidrs." Tā ir pavisam cita opera. Un visi mēģina to saprast. Redzat šo? - Viņš parādīja kolēģiem pēdējo elektroniskā pasta vēstuli no Ko- lumbijas apgabala. - Iesaistījušies smagsvari, - viņš sajūsminājās. - Reuters, AP, CNN. Raida visi. Ikviena stacija no Londonas līdz Pekinai. Digg vietnē šī ziņa pasludināta par pirmo numuru, un mēs esam pārsnieguši divsimt tūkstošus trāpījumu YouTube vietnē. Arī tērzētavās visi trako.