Выбрать главу

Spēji, klusi, nāvējoši.

Tas noteikd bija pelnīts moto.

15

Amundsena jūra, Antarktīda

-Ja kaut ko noskaidrosi, piezvani, labi? Zvani jebkurā laikā. - Greisija nosauca savu satelīttelefona numuru, nolika klausuli un neapmierināta smagi nopūtās.

Atkal nekā.

Paberzējusi seju ar plaukstām,'viņa izlaida pirkstus cauri ma­tiem un pamasēja galvvidu. Viņai bija izdevies izlūgties no Simonsa un citiem zinātniekiem dažus lieliskus videomateriālus. Kamēr Doltons tos apstrādāja, lai uz kanāla mītni Kolumbijas ap­gabalā nosūtītu augstas izšķirtspējas reportāžu - daudz labāku par graudaino tiešraides materiālu, kas tika rādīts pirmajā reizē, un iekļaujot vairāk "Armagedona" un mazāk "Nezvēra", - Grei­sija zvanīja pa tālruni.

Strādājot televīzijā, viņa bija iekrājusi pabiezu vizītkaršu kau­dzi, ko glabāja Rolodex firmas turētājā, un tagad izmantoja visu, kas tajā atrodams. Viņa aprunājās ar paziņu NASA pārvaldē un ar projektu direktoru, ko bija sadkusi, taisot reportāžas par kos­mosa kuģa Colutnbia katastrofu divtūkstoš trešajā gadā. Vēl viņa piezvanīja paziņām Kalifornijas Tehnoloģiju institūtā un Penta­gonā, tāpat arī žurnāla Science redaktoram un kanāla zinātnes un tehnoloģiju guru.

Viņi visi bija dkpat apjukuši kā Greisija.

Tikko žurnāliste bija nolikusi klausuli, tālrunis iezvanījās.

Tas bija kārtējais reportieris, kas vēlējās uzklausīt komentāru.

- Kā viņi tikuši pie ši numura? - ievaidējusies Greisija jautāja Finčam.

Kolēģis savilka seju grimasē, it kā paustu: "Kas to lai zina?" Tad viņš paķēra klausuli, lai noskaldītu kārtējo pieklājīgo, taču stingri noraidošo atbildi.

Greisija nebaidījās no kameras un publicitātes. Nebūt ne. Te­levīzijas žurnālistes karjera viņai nebija nejauša - viņa to vēlē­jās jau kopš vidusskolas gadiem. Viņa bija izmantojusi katru ie­spēju, lai tiktu pie šī darba, un pēc tam smagi strādāja, izcīnot sev ētera laiku un pārvarot industrijā valdošo endēmisko sievie­šu nīšanas sērgu un slēptas ārpusreglamenta attiecības. Viņa mā­cījās no katra atspoguļotā notikuma un guva pieredzi, kurā da­lījās ar saviem skatītājiem, un viņai patika stāties kameras priekšā un stāstīt pasaulei, ko pati noskaidrojusi. Nenoliedza­mi, arī kamerai Greisija patika - viņai piemita tas netveramais magnētisms, ko nevarēja saukt tikai par fizisku. Cilvēkiem gluži vienkārši patika ieslēgt televizoru un izbaudīt viņas sabiedrību. Fokusa grupas aptaujās apliecināja, ka Greisija valdzina. Sie­vietes nejutās apdraudētas un lepojās ar to, cik žurnāliste piere­dzējusi. Laikmetā, kad publiskais tēls ir viss un ikviens vārds tiek rūpīgi apsvērts, viņas godigums un taisnīgums tika augsti novērtēts. Savukārt vīrieši labprāt atzina, ka ar prieku novilktu viņai biksītes, bet daudz biežāk minēja, ka tādas smadzenes iz­raisa satraukumu.

Tā nu viņa no vietējās reportieres kanāla filiālē Viskonsinā bi­ja izaugusi par nedēļas nogales raidījumu vadītāju daudz lielā­kā filiālē Uinoisā un visbeidzot kļuvusi par vadītāju un korespon­denti kanāla galvenās mītnes īpašo izmeklēšanu vienībā. Viņa bija kļuvusi par cilvēku, kam Amerika uzticas neatkarīgi no tā, vai re­portāža tiek raidīta no Kuveitas, kur armija gatavojas iebruku­mam Irākā, vai no Greenpeace kuģa klāja, kur dabas draugi cīnās ar japāņu vaļu medniekiem, vai no cunami plosītās Taizemes un orkāna "Katrīna" nomocītās Ņuorleānas.

Nesen viņa nevilšus tika iesaistīta emocionāli piesātinātās de­batēs par globālo sasilšanu. Viņa tēmu apskatija kā skeptiķe, un instinkti noveda viņu pie nepieciešamības tiešajā ēterā apšaubīt nereti dīkos mūžam modernās, gandrīz reliģiozās dabas aizsar­dzības kustības pieņēmumus. Viņa zināja, ka nedrīkst uzticēties ilgtermiņa prognozēm; ka vēsture ir piemēslota ar maldīgiem pa­reģojumiem, ko izteikuši spožākie prāti par visu ko - sākot no ie­dzīvotāju skaita un beidzot ar naftas cenām. Un tādēļ, paužot sa­vu skepticismu, viņa nevairījās no skarbiem vārdiem. Līdz tam laikam godīgums un taisnīgums bija lieliski kalpojuši, bet globā­lās sasilšanas jautājumā tā izrādījās problēma. Reakcija bija izni­cinoša. Pārmetumi bira no visām pusēm, un viņas karjera karājās mata galā.

Greisija nosprieda, ka temats pelnījis viņas uzmanību - neat­karīgi no tā, kurā frontes pusē viņa beigās nostāsies. Viņa nolē-, ma uzņemt visaptverošu dokumentālo filmu, kuras pamatā ir pla­ši pētījumi, un kanāla priekšniecība apklusa. Un tādējādi laikā, kad lielākā daļa kolēģu iestiga priekšvēlēšanu kampaņas mara­tona plūstošajās smiltīs, viņa savu enerģiju tērēja, iedziļinoties vi­sos pieejamajos datos par klimata pārmaiņām un satiekoties ar ikvienu, kas šķita noderīgs. Drīz Viņa pārliecinājās, ka siltumnī­cas gāzu apjoms pēdējos gadu desmitos neapšaubāmi ir pieau­dzis un planēta patiešām uzsilst, taču vēl joprojām bija jānoskaid­ro, vai saikne starp šiem diviem faktiem ir tik tieša, kā tiek apgalvots. Tādēļ viņa izbraukāja pasauli krustu šķērsu, apmek­lēja attālo zinātnisko staciju Čerskas ciemā Sibīrijā, kur sācis kust četrdesmit tūkstošus gadu sens mūžīgais sasalums un šī procesa laikā atmosfērā nonāk milzīgs daudzums siltumnīcas gāzu, un aizbrauca uz Grenlandi, kur masīvi glečeri ar ātrumu divi jardi stunda virzās uz jūras pusi. Ceļojumu laikā viņa cītīgi studēja ik­vienu jaunu ziņojumu par šo tēmu.

Izmeklēšanas tvēriens kļuva ciešāks, kad viņa pamatīgāk ielū­kojās Globālajā klimata koalīcijā, Apkārtējās vides informatīvajā padomē un Zaļojošās Zemes biedrībā - organizācijas ar šādiem maldinošiem nosaukumiem dibināja automobiļu, naftas un ogļu rūpniecības pārstāvji, un nolūks bija viens, proti, mānīt sabiedrī­bu ar melīgu informāciju un globālo sasilšanu nežēlīgā mierā dē­vēt vairāk par teoriju nekā faktu. Greisijai nebija vajadzīgs ilgs laiks, lai gūtu arvien lielāku un lielāku pārliecību, ka planēta pa­tiešām ir apdraudēta un vainīgi ir cilvēki. Diemžēl nebija iespē­jams skaidri pateikt, ko reāli - un praktiski - varētu darīt lietas labā. Tas bija daudz strīdīgāks un nepatīkamāks jautājums, bet Greisijai ļoti padka.

Taču viņa nebija domājusi, ka nonāks tik tālu.

Viņa satraukta nopūtās.

-Tā es nekur netikšu. Vai tev veicas labāk? - viņa jautāja Fin- čam, piecēlusies no krēsla un piegājusi pie iluminatora, lai nopē­tītu debesis.

Finčs pirms mirkļa bija runājis ar ziņu dienestu Kolumbijas apgabala un pārbaudījis pats savu kontaktpersonu sarakstu.

-   Nē. Ja tas ir dabisks, tad neviens neko tādu nav redzējis. Ja mākslīgs, tad visi apgalvo, ka pasaulē neeksistē tehnoloģijas, ar kurām kaut ko tādu var uztaisīt.

-   To mēs nezinām, - Doltons iebilda, pacēlis acis no sava mo­nitora. - Es esmu pārliecināts, pasaulē ir daudz tādu lietu, par kurām mums nav ne jausmas.

-Jā, bet tas, ko nezinām, šajā gadījumā nav būtisks, jo mums nav ne mazākās atskārtas par to, kas nāks.

-   Nesapratu.

-   Tehnoloģiskie sasniegumi ar kaut ko sākas, - Finčs skaidro­ja. - Tie neuzrodas nez no kurienes. Neviens pēkšņi neizdomāja mobilos telefonus. Tiem pirmsākumi meklējami pie Aleksandra Greiema Bella pirms divsimt gadiem. To sauc par progresu. Pa­rastais telefons, tad bezvadu mājas telefons, digitālais telefons un, visbeidzot, mobilais telefons… Mēs neko nezinājām par radariem neredzamiem iznicinātājiem, taču ari tie radušies evolūcijas ceļā uz citu iznīcinātāju bāzes. Saprotat, ko es gribu teikt? Tehnoloģi­jas attīstās. Un tas, ko mēs redzējām… Šķiet, ka nav neka tada, uz ko mēs varētu norādīt un teikt: "Ja mēs paņemtu to un uztaisītu lielāku vai spēcīgāku, vai izmantotu tā, tad viss būtu skaidrs." Tā ir pavisam cita opera. Un visi mēģina to saprast. Redzat šo? - Viņš parādīja kolēģiem pēdējo elektroniskā pasta vēstuli no Ko- lumbijas apgabala. - Iesaistījušies smagsvari, - viņš sajūsminā­jās. - Reuters, AP, CNN. Raida visi. Ikviena stacija no Londonas līdz Pekinai. Digg vietnē šī ziņa pasludināta par pirmo numuru, un mēs esam pārsnieguši divsimt tūkstošus trāpījumu YouTube vietnē. Arī tērzētavās visi trako.