- Ko viņi spriež?
- Manuprāt, cilvēki sadalījušies trīs nometnēs. Vieni domā, ka tas ir kaut kāds nekaitīgs triks, kaut kas līdzīgs datora ģenerētiem specefektiem "Pasauļu karos". Arī otri domā, ka tā ir krāpšanās, taču saskata šajā parādībā kaut ko ļaunu un izteic visdažādākās un visneprātīgākās idejas par tās izcelsmi, taču neviena no tām, šķiet, neiztur kritiku, vismaz spriežot pēc komentāriem, ko raksta cilvēki, kuri pārzina konkrēto tematu.
- Vai ir kāds, kurš nedomā, ka tas ir mūsu pirksts?
-Jā. Trešā grupa, profiņi. Tie tic, ka tas bijis reāls objekts, no- Dieva, nevis ārpuszemes civilizācijas. Viens no viņiem nosaucis mūs par "Otrās atnākšanas heroldiem".
- Nu es jūtos daudz labāk, - Greisija novaidējās. Sirdi žņaudza šāda neziņa. Uzbruka alkatība un bailes. No vienas puses, bija patīkami apzināties, ka esi karstākās ziņas prezentētajā; to nevarēja noliegt. Bet, no otras puses, prāts mudināja atturēties. Viņa zināja, ko ir redzējusi, tikai nesaprata, kas tas ir. Līdz brīdim, kamēr viss būs skaidrs, viņu grauzīs neomulī- bas sajūta, jo nezināmo nevar kontrolēt. Ja izrādīsies, ka tas nemaz nav tik nozīmīgs objekts kā visi apgalvo… Greisija jau iztēlojās, kā Džons Stjuarts ķircina viņu ar mudinājumu doties pensijā.
Finčs atkal pagrieza savu klēpjdatoru un nospieda dažus taustiņus.
- Runājot par ārpuszemes izcelsmi, - viņš sacīja, zīmīgi paskatīdamies uz Doltonu, - kāds paziņa no Discovery Channel atsūtīja man šo. - Finčs pagrieza ekrānu pret kolēģiem. - Daži no tiem ir kaut kādi mākoņi vai Concorde lidmašīnas izplūdes grīste, ko cilvēki notur par NLO. Nezinu, vai vajadzētu brīnīties, bet mans paziņa apgalvo, ka mēnesī Amerikā tiek saņemti divi simti ziņojumu par redzētiem NLO. Mēnesī! Bet ir zināms ari lērums vēsturiski dokumentētu faktu par neizskaidrotām parādībām, kas redzētas tūkstoš gadu laikā. Mēs varam atrast simtiem vēsturisku ziņojumu par košām uguns bumbām, lidojošiem "māla kuģiem", luminiscējošiem diskiem. Tas nav tikai mūsdienu fenomens. Ņemiet kaut vai šo. "Japāna, tūkstoš četrsimt piecdesmit astotais: objekts debesīs ir spilgts kā pilnmēness un tam seko interesantas zīmes." Vai šo. "Londona, tūkstoš piecsimt deviņdesmit trešais: virs pilsētas karājies liesmu ieskauts lidojošs pūķis."
- Ar opiju tādu efektu var panākt katru reizi, - Doltons pajokoja. - Nopietni. Toreiz narkotikas bija legālas, vai ne?
- Turklāt neviens no šiem ziņojumiem nav pārbaudāms, - Greisija piebilda.
- Protams, taču galvenais ir daudzums. Tie sarakstīti dažādos kontinentos, kad ceļošana no viena uz otru faktiski nebija iespējama un lielākā daļa pasaules iedzīvotāju bija analfabēti. Līdzīgas ziņas ir pat Bībelē.
- Tad nu gan pārsteigums, - Greisija pasmējās. Iestājās klusums. - Tātad? Ko, tavuprāt, mēs redzējām?
Finčs noņēma brilles un noslaucīja stiklus piedurknē.
- Ja mēs to nefilmētu, tad es teiktu, ka tā bija masu halucinācija. - Neticības mākts, viņš lēni nopurināja galvu, uzlika brilles un palūkojās uz Greisiju. - Es nespēju to izskaidrot.
- Dolton? - Greisija uzsauca.
Operatora seja neziņā satumsa. Viņš atslīga krēslā un atglauda matus.
- Nezinu. Tas objekts šķita… ēterisks, saprotiet? Tas neizskaties pēc parasta, projicēta objekta, bet nelikās ari ciets un fizikāls. (irūti izskaidrot. Tas tomēr šķiet organisks, primitīvs. It kā tā bulu daļa no debess; it kā pati debess būtu iegailējusies. Vai saprotat, ko es gribu pateikt?
- Saprotu, - Greisija samulsusi atbildēja. Prātā atausa košā, mirdzošā zīme, tikpat spilgta kā pirmajā reizē. Atkal pārņēma arvien pieaugošā sajūsma, ko viņa izjuta arī tobrīd, kad redzēja šo objektu parādāmies no zila gaisa. "It kā Dievs pats būtu sapūtis gaisu, iededzis un izveidojis tādu formu," Greisija sprieda. Un tāda doma biedēja. Ticēt Dievam viņa bija pārstājusi dienā, kad mira viņas māte, kuru nepielūdzamais audzējs krūtīs atrāva no mazās meitiņas. "Un tagad es redzu neizskaidrojamu zīmi debesis. It kā šī zīme izsmietu mani."
Viņa aizgainīja šo domu. "Saņemies! Mēs pārāk steidzamies. Tam noteikti ir loģisks izskaidrojums."
Taču uzmācīgais jautājums neatkāpās.
"Un ja nu tāda nav?"
It kā gribēdama ieraudzīt vēl kādu parādību, Greisija lūkojās ārā pa iluminatoru un pētīja debesis. Prāts izmisīgi meklēja atbildi. Iezvanījās satelīttelefons. Kad Finčs pastiepa roku, lai paņemtu klausuli, Greisija domās pievērsās jociņiem ar NLO, par kuriem tapa zināms pirms gada. Klipu par to, kā NLO zemu un lielā ātrumā pārlido Haiti pludmali, YouTube vietnē dažu dienu laikā noskatījās vairāk nekā pieci miljoni. Par to sprieda tērzētavās un rakstīja ziņu agregatori, informācija parādījās katrā FunVJalI sa- " daļā Facebook sociālajā tīklā. Miljoniem cilvēku bija aizrāvušies - līdz brīdim, kad izrādījās, ka šo klipu dažā? stundās uztaisījis franču datoranimators ar MacBook klēpjdatora palīdzību, izmantojot tirgū pieejamo programmnodrošinājumu un negribīgi skaidrojot to kā zināmu "socioloģisku eksperimentu" filmai par NLO, kuru šis francūzis gatavojās uzņemt. Zinādama, kā radīt specefektus un pavairot viltotus videomateriālus tik augstā kvalitātē, ka tie pārliecina pat viszvērinātākos skeptiķus, Greisija nonāca pie kāda būdska jautājuma: "Vai cilvēki saprastu, ka redz "īstu" notikumu, ja tāda laime gadītos?" Viņa zināja, ko redzējusi. Objekts bija viņas acu priekšā, turpretī pārējie visu vēroja ekrānā. "Vai viņi, neredzējuši parādību savām acīm, pieņems to par realitād? Brīnumainu, neizskaidrojamu un varbūt pat pārdabisku vai dievišķu realitād? Bet varbūt tā nogrims skepticisma jūrā?"
- Greisija? - uzsauca Finčs, aizklājis klausules mikrofonu ar plaukstu.
Viņa pagriezās.
Kolēģa seja pauda apmulsumu.
- Tevi.
- Kas tad atkal? - viņa norūca.
- īsti nezinu, bet… zvana no Ēģiptes. Un es domāju, ka tev vajadzētu aprunāties.
16
Bostona, Masačūsetsas štats
Tuvumā neredzēja nevienu taksometru, taču Metam nevajadzēja daudz laika, lai tiktu līdz savam automobilim - furgons nepaguva aizbraukt pārāk tālu no bāra. Citkārt viņš šādu atstatumu pieveiktu ātrāk, taču tobrīd nebija savā labākajā formā. Viņš grīļojās un juta nelabumu, āda vairākās vietās bija nobrāzta līdz jēlumam, un šķita, ka ikvienu kaulu ir skaldījis steroīdus salieto- jies kalējs. Un, lai posts būtu vēl briesmīgāks, atkal sāka snigt.
Atradis savu Highland Green 1968 Mustang GT 390 Fastback - auto modeli, kas popularitāti ieguva pēc filmas "Detektīvs Bulits" un kas bija nākamais restaurācijas projektu sarakstā, - Mets izjuta atvieglojumu. Automobilis bija tieši tajā vietā, kur viņš to atstājis, - netālu no bāra Emersona ielā. Tikai nostājies pie auto durvīm, viņš sāka meklēt atslēgas, bet, par laimi, tās joprojām bija pusmēteļa kabatā.
Daži brīnumi, lai pieliktu punktu šim maģijas pārpilnajam vakaram.