Mazāk brīnumaina bija atskārta, ka viņš pazaudējis savu mobilo tālruni. "Varbūt izkrita no kabatas, kad es piezemējos uz asfalta," Mets sprieda, taču ilgi pie šīs domas nekavējās. Viņam prātā bija citas rūpes.
Viņš atsliga pret automobili un centās atgūt elpu. Prātā atausa briesmīgās ainas - Belindžers saņem elektrošoka devu un injekciju. "Kaut kas jādara, lai viņam palīdzētu," Mets atzina, taču nespēja atrast kaut vienu loģisku risinājumu. "Policistiem ziņot nedrīkst. Furgons jau sen izgaisis, turklāt neizbēgamie jautājumi, ko man uzdos, ņemot vērā nepatīkamo pagātni, noteikti tikai kavēs lietas izmeklēšanu." Diez vai risku atklāt savu atrašanās vietu Belindžera dīvainajiem nolaupītājiem atsvērs pozitīvā pārliecība, ka šāds solis palīdzēs policistiem atrast brāļa draugu un nogādāt viņu mājās dzīvu un veselu.
Turklāt viņš nez kādēļ sprieda, ka tas tik un tā nenotiks.
Kad viņš brauca mājup, satiksme nebija pārāk blīva. Pilsētu klāja plāna sniega sega. Jau pēc dažām minūtēm viņš atradās uz ātrgaitas automaģistrāles, un no turienes vairs nebija tālu līdz Kvinsi un vienistabas dzīvoklim virs darbnīcas. Stūrēdams uz dienvidiem, viņš vēl un vēlreiz pārdomāja notikušo, pūlējās loģiski izskaidrot nez no kurienes nokritušās nelaimes un atrast pareizo izeju no situācijas.
"Piezvanīja Belindžers. Lūdza tikšanos, ko atlikt nav iespējams. Tad paziņoja, ka brālis varbūt nogalināts vai ari vispār nav miris un atrodas ieslodzījumā. Kā viņš teica? "Spiesti strādāt paši pret savu gribu." Tātad Denijs ir dzivs, bet tiek turēts par ķīlnieku?"
Šī doma izraisīja divējādas emocijas - sajūsmu un dusmas. Viņi ar Deniju allaž bija tuvi, un draugi par to vienmēr ķircinājās - ņemot vērā to, cik ļoti viens brālis atšķīrās no otra. Pirmkārt, viņi nemaz nebija līdzīgi. Mets bija trīs gadus vecāks un mantojis tēva tumsnējo ādu, tumšos matus un spēcīgo miesasbūvi, turpretī Denijs bija daudz gaišāks un piecdesmit mārciņu vieglāks - iedzimtība no mātes puses. Taču atšķirības bija vērojamas ne tikai ārienē. Metam nebija pacietības sēdēt skolā un pildīt mājasdarbus, savukārt Denijam piemita nepiesātināma kāre uz mācīšanos. Mets apmeklēja tik daudz sporta nodarbību, cik vien paguva, turpretī Denijs nespēja trāpīt bumbu grozā pat tad, ja sēdēja uz stīpas. Ārpus skolas šīs atšķirības bija manāmas tikpat labi. Mets bija pargalvīgs, neapdomīgs un negodbijigs - cidem vārdiem sakot, prata piesaistīt sieviešu uzmanību. Denijs bija intravertāks un priekšroku deva datoram, ko bija atradis lietoto preču veikalā un pārbūvējis savā guļamistabā. Taču, par spīti visam, viņi viens otru lieliski saprata, un šī ciešā saikne izturēja jebkādu ķircināšanos un cietsirdīgos apvainojumus, ko izteica skolasbiedri.
Šī draudzība bija pārdzīvojusi arī neskaitāmos likumpārkāpumus, ko izdarīja Mets.
Kā jau lielākajā daļā gadījumu, viss bija sācies ar mazumiņu. Pirmo automobili Mets uzbūvēja trīspadsmit gadu vecumā, uzmontējot vecu veļas mazgājamās mašīnas motoru ziepju kastes izmēra sacīkšu mašīnītei, par kuru ilgu laiku runāja visā apkārtnē. Vietējie policisti pārsteigti brīnījās, un pat paši skarbākie no viņiem nespēja nepriecāties par zēna lepnumu un sajūsmu. Diemžēl pēc gadiem šīs attiecības dramatiski mainījās. Kļūstot vecākam, Metam aizvien grūtāk nācās sadzīvot ar milzīgo plaisu starp paša mīlestību uz mašīnām, no vienas puses, un vārgajām izredzēm atrast pusslodzes darbu Vusteras apkārtnē, kā arī vecāku niecīgo kontu bankā, no otras puses. Stūrgalvīgais un nepacietīgais Mets nolēma labot šo situāciju ar saviem līdzekļiem.
Pirmie pārdrošie pasākumi bija īsd Meta stilā. Viņš nezaga visas vecās mašīnas pēc kārtas. Viņš devās uz pašiem bagātākajiem Bostonas rajoniem un izvēlējās īpašus automobiļus. Tāpat viņš nekad nedauzīja zagtos transportlīdzekļus un nekad nemēģināja tos pārdot. Viņš tos gluži vienkārši izmantoja testēšanai un tad atstāja kādā stāvlaukumā. Pirms nonākšanas policijā šādi viņš bija pārbaudījis neskaitāmas mašīnas. Tiesnesim, kurš izskatīja pirmo apsūdzību pret Metu, šīs viņa izdarības nešķita ne pārsteidzošas, ne arī iespaidīgas.
Pirmajam ieslodzījumam izrādījās tālejošas sekas. Atbrīvojies no cietuma, Mets ātri vien saprata, cik ļoti mainījusies viņa dzīve. Darbu dabūt nebija iespējams. Draugi no viņa vairījās. Cilvēki uz viņu skatījās pavisam citādi. Un ari viņš pats bija mainījies. Šķita, ka problēmas mekle tieši viņu - gluži ka pardevejs viegli pierunājamu klientu. Vecāki visu mūžu bija smagi strādājuši un bijušies Dieva, tādēļ nespēja izprast viņa nevaldāmo dabu. Viņiem pietrūka prāta un spēka noturēt dēlu vajadzīgajos grožos. Policists, kam bija uzticēts viņu uzraudzīt, saņēma pārāk mazu algu, lai vēlētos sniegt reālu palīdzību. Tādējādi - par spīd Denija atkārtotajiem un uzstājīgajiem aizrādījumiem - Mets tika atskaitīts no vidusskolas pirms diploma saņemšanas un kopš tā brīža zaudēja kontroli pār savu dzivi. Nākamajos gados viņš vairākkārt nonāca cietumā - arī par īpašuma bojāšanu un kaušanos -, un nākotne krāsojās drūmos toņos. Savukārt Denijs kāpa arvien augstāk, vispirms pabeidzot Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtu un tad dabūjot labi apmaksātu darbu kādā kompānijā netālu no mājām.
Braukdams pāri Neponsetas upei, Mets ar skumjām sirdī atcerējās, cik maz ticies ar Deniju pirms brāļa nāves. Tikai dažus mēnešus pirms tam, kad Denijam piedāvāja darbu pie Rīsa, Mets bija atbrīvojies no cietuma un ar brāli vairs neredzējās. Mets bija aizņemts savā biznesā - ko varēja uzsākt, pateicoties mazā brāļa piešķirtajam beztermiņa aizdevumam. Tagad to bija kauns atcerēties. Zināmā mērā varēja teikt, ka viņš brālim ir dzīvību parādā.
Tieši Denijs reiz bija apsēdies un kārtīgi izrunājies ar brāli - beidzot licis viņam saprast, ka tā dzīvot tālāk vairs nedrīkst. Un pierunājis sākt jaunu dzīvi.
Denija piedāvājums bija pavisam vienkāršs - sākotnējo ļaunumu pārvērst pozitīvā rezultātā. Brālis mudināja sākt jaunu dzivi, un Mets paklausīja. Viņš Kvinsi pilsētā atrada nelielu auto- darbnīcu, ko saimnieks grasījās slēgt, un pārņēma to. Galvenā nodarbošanās - klasisko automašīnu uzpirkšana un remonts. Meta vājība bija amerikāņu spēkrati no sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem gadiem - piemēram, Mustang, ar kuru viņš tobrīd brauca, bija īstas kolekcijas vērts. Par tādu viņi ar Deniju bija sapņojuši kopš tā brīža, kad redzēja Stīvu Makvīnu vadām savu Mustang pa Sanfrancisko ielām - šo filmu viņi noskatījās vismaz trīsdesmit reizes. Mets apzinājās, ka būs grūti šķirties no restaurētā automobiļa, taču, ja paveiksies, varēs to par septiņdesmit tūkstošiem vai pat vairāk pārdot kādam rakstāmgalda urbējam, kam nepieciešama rotaļlietiņa brīvdienām. Automobiļu entuziastu aprindās Mets bija iemantojis prasmīga meistara slavu. Viņš pat bija pārdevis dažas mašīnas dem puišiem, kam agrāk tās zadzis un kuri par to neko nezināja. Dzīve šķita nokārtojamies, bet Denijs tikmēr tika iesūkts jaunā darba melnajā caurumā, kas beigu beigās aprija viņu pavisam.
Vai tiešām?
"Vai tiešām iespējams, ka Denijs joprojām ir dzīvs?"
Belindžers bija minējis visnotaļ pārliecinošu argumentu. Un jau pēc mirkļa sagūstīts. "Tas noteikti kaut ko nozīmē."
Metu tracināja doma par to, ka viņam melots, ka pasaulē ir cilvēks, kurš zina patiesību, bet nav to atklājis, ka nevis liktenis, bet kāds cits atņēmis viņiem Deniju.
"Es to tā neatstāšu."
Viņš nogriezās Vilārda ielā un pēc apļveida krustojuma nonāca Koplenda ielā. Niknums pieņēmās spēkā, kad viņš atcerējās, kādu postu ziņa par Denija nāvi bija atnesusi vecākiem. Viņi ļoti smagi pārdzīvoja jau to, ka vecākais dēls tika apsūdzēts kriminālnoziegumā. Denija - viņu lepnuma un acurauga, ģimenes goda glābēja - zaudēšana bija pārāk smaga nasta. Māte nomira dažus mēnešus pēc tam. Lai arī ārsti lietoja sarežģītus medicīniskos terminus, Mets saprata, ka diagnoze bija lauzta sirds. Tāpat viņš zināja, ka arī pats ir daļēji vainīgs. Viņš apzinājās, ka matēs pārdzīvojumi sākās dienā, kad dēlu arestēja pirmo reizi, varbūt pat vēl agrāk. Tēvam neklājās vieglāk. Denijs strādājot spēja segt visus izdevumus. Lai arī no apdrošināšanas naudas varēja samaksāt par dziedinātavu un sagādāt visdažādākās ērtības, tēvs tomēr bija sagrauts. Mātes bērēs Mets ar tēvu pārmija vien dažus vārdus, un pēc tās nemīlīgās janvāra dienas viņš veco viru vairs nebija apraudzījis. Gandrīz gadu vēlāk vietējais šerifs - skarbs vīrs - uzmeklēja Metu viņa darbnīcā Kvinsi pilsētā un paziņoja par tēva nāvi. "Trieka," viņš teica, lai gan Mets par to šaubījās.