- Ko jūs ar to gribat teikt? Kad viņš sāka zīmēt to simbolu?
Atbilde līdzinājās zibenim no skaidrām debesim.
- Pirms septiņiem mēnešiem. Viņš jau septiņus mēnešus zīmē to simbolu.
18
Kvinsi, Masačūsetsas štats
Paļāvies uz instinktu, Mets iegriezās veikala 7-Eleven stāvlaukumā, nevis savā ieliņā.
Veikals bija atvērts divdesmit četras stundas diennakti, taču citu automobiļu laukumā nebija. Viņš izslēdza sava Mustang starmešus, taču dzinēju atstāja rūcam un mirkli sēdēja, sarkanzaļo Ziemassvētku rotājumu lampiņu apspīdēts. Bija nepieciešams apdomāt situāciju.
"Viņi jau ir šeit. Gaida mani. Noteikti viņi. Kā gan tas iespējams?"
Domās viņš atgriezās brīdī, kad tika nolaupīts Belindžers. "Droši vien viņi izsekoja Belindžeru. Varbūt pat noklausījās viņa telefonu. Ja tā, tad viņiem zināms par zvanu man. Ja panika sacelta Denija dēļ, tad arī par mani viņiem jau viss ir skaidrs."
Mets bija pārliecināts, ka sagādājis tiem tipiem problēmas.
"Brīnišķīgi."
Veikli nopētījis apkārtni, viņš nemanīja neko aizdomīgu. "Droši vien gaida mani pie darbnīcas." Iedomājies sevi bandītu vietā, Mets iztēlojās ideālo vietu, kur viņi noteikti atstājuši mašīnu, lai uzbruktu no slēpņa. "Nelieši! Kā viņiem izdevies tik ātri reaģēt? Cik tad pagājis no tā brīža, kad es izlēcu no furgona? Stunda?"
"Resursu viņiem netrūkst."
Satraukumu šāda atziņa nemazināja.
Viņš izslēdza dzinēju, pasita augšup pusmēteļa apkakli un izkāpa no automobiļa. Acis bija gatavas fiksēt jebkuru kustību. Spēris dažus soļus līdz veikalam, viņš nonāca zem markīzes un apstājās, lai vēlreiz pārlūkotu apkārtni.
Nekā.
Tikai kaitinošās riepu atstātās pēdas, kas veda gar veikalu un nozuda tumsā.
Kad viņš iegāja veikalā, atskanēja elektroniskais divtoņu signāls. Tūdaļ viņam uzmanību pievērsa laipnais veikala īpašnieks Sendžejs, kurš tobrīd lika grilā hotdogus.
Sendžejs pasmaidīja.
- Sveiks, Met! - viņš uzsauca un tad pamanīja piesnigušos klienta matus un uzjautrināts piebilda: - Tiešām snieg, vai ne? - Pusteikumā viņš apjucis sarauca pieri, jo pamanīja, cik nelāgā stāvokli ir Mets.
Uzrunātais viegli palocīja galvu un rUpigi pārliecinājās, ka tuvumā neviena nav.
- Tiešām, - viņš beidzot atbildēja pēc krietna laika sprīža. Tad seja satumsa, un viņš teica: - Sendžej, es gribētu izmantot sētas puses izeju.
Bridi pētījis klientu, veikala īpašnieks sacīja:
- Protams. Kā vien vēlies, Met. - Viņi bija pazīstami kopš tās dienas, kad Mets pārņēma darbnīcu. Viņš izrādījās lielisks klients un uzticams kaimiņš, tādēļ Sendžejs zināja, ka bez vajadzības viņš neko tādu nelūgtu.
Veikala īpašnieks pavadīja Metu līdz sētas puses durvīm un atslēdza tās.
Mets brīdi vilcinājās.
- Pagaidām neaizslēdz, labi? Es drīz atgriezīšos.
- Labi, - Sendžejs novilka un novērsās, bet pēc tam atkal paskatījās uz Metu un teica: - Vai tev nekas nekaiš?
- Nekas. - Mets paraustīja plecus un izslīdēja ārā pa durvīm.
Tuvumā nebija neviena transportlīdzekļa. Viņš piespiedās pie laukuma sienas, tad garām Sendžeja automobilim un atkritumu konteineriem devās prom no galvenā ceļa. Drīz vien veikala gaismas palika aiz muguras, un viņš attapās pilnīgā tumsā, ko atšķaidīja vien blāvs mēness. Viņš ienira koku audzē un nonāca pie zemas vienstāva ķieģeļu ēkas, kurā izvietojās neliela juridiskā firma. Kā jau gaidīts, visi logi bija tumši un tuvumā nevienas automašīnas. Uz katra soļa iesāpējās kreisā kāja un gurns, tomēr Mets laidās skriešus gar ēkas pagalma puses sienu.
Tad viņš pieliecās un paskatījās ap stūri. Viss bija tieši tā, kā viņš domājis. Vienā no juridiskās firmas stāvvietām atradās tumšs Chryskr 300C, ērti paslēpies aiz ēkas tālākās sienas apmēram divdesmit jardu attāluma no ieejas darbnīcā. Šķita, ka salonā saskatāmi divu cilvēku silueti.
"Viņi gaida mani. Vai arī astoņas stundas par agra ieradušies uz tikšanos ar advokātu, taču diez vai kāds tik nepacietīgi grib redzēt juristu."
Mets atslīga pret sienu un pārcilāja prātā savas iespējas. Sākumā gribējās iejaukties, piekaut svešos līdz asinīm un izsist no viņiem visu patiesību. Pirms dažiem gadiem viņš rīkotos tieši tā - lai kādas arī būtu izredzes. Taču šobrīd izredzes nebija visai spīdošas. Un Mets, izmisīgi alkdams spert šo soli, tomēr pārliecināja sevi, ka tas būtu kļūmīgs. Viņam sāpēja visas maliņas, kreisā kāja smeldza, tātad izredžu uzvarēt bija maz.
Uz mirkli zaudējis savaldīšanos, viņš apsvēra domu zvanīt policijai, taču tūdaļ atteicās no tās. Policijai viņš neuzticējās. Nekad agrāk nav uzticējies un arī turpmāk nebūs citādi. Turklāt jebkurā gadījumā ar policiju viņš zaudēs spēlē "Mani vārdi pret viņu vārdiem". Piedevām viss liecināja, ka puiši Chrysler automobilī ir kārtīgi sagatavojušies, tātad viņiem ir labi sakari. Viņa rīcībā bija tikai arestu un izvirzīto apsūdzību saraksts - tik garš, ka ar vienu printera kasetni izdrukāšanai nepietiks.
Tad prātā ielauzās vēl kāda ideja - daudzsološāka par iepriekšējo. Mets veikli apsvēra to, meklējot nepilnības un tomēr izlemjot tai par labu. Labākā no labākajām. Vienīgā. Pēdējoreiz pametis skatienu uz Chn/sler automobili, Mets pārliecinājās, ka svešie pagaidām nekur neaizbrauks, un devās atpakaļ uz 7-Eleven veikalu.
Iedams cauri tirdzniecības zālei un garām Sendžejam, kas veltīja klientam bažīgu un aizdomu pilnu skatienu, Mets pat nepalēnināja soli un pavēcināja veikala īpašniekam ar roku - it kā vienaldzīgi, tomēr nepārliecinoši.
- Man vajadzīga līmlente, - Mets sacīja. - Kaut kas pamatīgs un lipīgs.
Sendžejs mirkli apdomājās un tad palocīja galvu.
- Atnesīšu visu, kas man ir, - viņš noteica, kad Mets izgāja no veikala.
Aši palūkojies apkārt un nemanījis acīmredzamus draudus, Mets piegāja pie sava Mustang, atvēra bagāžnieku un veikli atrāva vaļā sānu apšuvumu. Tad viņš uztaustīja nelielu nišu, kurā slēpa melnu kastīti apmēram cigarešu paciņas izmērā. Izņēmis kastīd, viņš paslēpa to krūšu iekškabatā un tad instrumentu kastē uzmek- leja riepatslēgu, aizvēra bagāžnieku un atkal nozuda veikalā.
Laipnais īpašnieks jau gaidīja, turēdams rokā divas collas platas izolācijas lentes rituli. Mets paķēra to, norūca kaut ko līdzīgu vārdam "lieliski" un aizsteidzās prom.
Viņš aizgāja līdz ķieģeļu ēkas galam un paskatījās ap stūri. Chrysler joprojām bija tur. Viņš pārbaudīja apkārtni, atkāpās un sagumis ielīda krūmu un koku audzē aiz stāvlaukuma. No turienes viņš meta līkumu līdz vietai piecpadsmit jardu attālumā no automobiļa, taču uzmanījās, lai nepavīdētu atpakaļskata spoguļos. Tad viņš nometās zemē un atlikušo ceļu līda uz vēdera.
Elkoņi pēc izlēkšanas no furgona joprojām smeldza, tomēr viņš nelikās ne zinis par sāpēm un aizlīda līdz pašam Chrysler. Mirkli atvilcis elpu, viņš ieklausījās, taču soļi nebija dzirdami. Apmierināts, ka nav pieķerts, Mets apvēlās uz muguras, palīda zem automobiļa un veikli atrada statni. Tad viņš no kabatas izņēma trekeri un piestiprināja to statnim.
Gandriz jau pabeidzis, Mets sajuta, ka salonā kāds sakustas. Atskanēja klikšķis - tika atvērtas automobiļa durvis. Viņš pagrieza galvu uz sāniem, uz pasažieru sēdekļa pusi, un sastinga, jo blāvajā apgaismojumā, kas spīdēja no salona, ieraudzīja vispirms vienu, tad otru kāju - kāds izkāpa ārā. Nogurkstēja sniegs. Svešais pievēra durvis, taču līdz galam neaiztaisīja.