Pēkšņas atskārtas dzelts, Mets nodrebēja. Viņš ļoti lēni pielieca galvu, lai varētu saskatīt, kas notiek automobiļa aizmugurē, un ieraudzīja paša atstātās pēdas. Melnā svītra pērļu baltajā sniega mirdzumā veda taisni līdz viņa slēptuvei.
Viņš saspringts vēroja, ka svešais sper dažus soļus. Uz automobiļa aizmugures pusi. Mets neatrāva acis no svešinieka zābakiem un prātā jau apsvēra bridi, kad nācējs pamanīs pēdas un vajadzēs rīkoties. Panikas pārņemts, Mets sekoja neredzamā cilvēka soļiem, kas pagāja garām aizmugures ritenim un - apstājās. Spriedze šķita neizturama. Mets sataustīja zem pusmēteļa paslēpto riepatslēgu un cieši to satvēra. Viņš jau bija gatavs spērienam, lai notriektu svešo no kājām, taču tas pagriezās un atradās ar seju pret sienu. Nošņirkstēja rāvējslēdzējs, un Meta augums atslāba līdz minimālajam trauksmes līmenim - svešais bija izkāpis, lai pačurātu.
Gaidīdams, kamēr tas pabeidz un iekāpj atpakaļ automobilī, Mets pat nepakustējās. Tad viņš pārliecinājās, ka trekeris ir droši nostiprināts, izslīdēja no auto apakšas un devās atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija nācis. Apstājās viņš tikai uz mirkli - lai iemūžinātu atmiņā automobiļa numuru.
Sendžejs stāvēja pie kases aparāta un acīmredzami nervozēja.
Mets veltīja viņam pateicības pilnu galvas mājienu un pasniedzās pec zīmuļa, lai uz reklāmas lapiņas pierakstītu Chn/sler numuru. Iebāzis papīriņu kabatā, Mets pagriezās pret Sendžeju.
- Izdari man pakalpojumu, lūdzu! Ja kāds jautā, tad apgalvo, ka neesi mani redzējis kopš pusdienlaika. Labi?
Veikala īpašnieks pamāja ar galvu.
- Vai izstāstīsi, kas notiek?
Iekšējo cīņu nomākts, Mets rādija apmākušos vaigu.
- Labāk nevajag. Jo mazāk zināsi, jo drošāk jutīsies.
Aptvēris šo vārdu jēgu, Sendžejs mirkli vilcinājās un tad drūmi noteica:
- Esi uzmanīgs, ja? - Tas skanēja nedroši, it kā viņš nebūtu pārliecināts, ko teikt un cik tālu iesaistīdes nezināmajā.
Izmocījis smaidu, Mets sacīja:
- Tieši tāds ir mans plāns. - Tad viņš kaut ko iedomājās, spēra dažus soļus tuvāk ledusskapim un izņēma kokakolas kārbu. Pacēlis to, lai Sendžejs redzētu, viņš piebilda: - Pieraksti uz mana rēķina, labi?
Sendžejs acīmredzami atslāba.
- Protams.
Jau nākamajā mirklī Mets bija prom.
19
Amundsena jūra, Antarktīda
- Tātad kāds būs spriedums? Vai ticēsim tam puisim?
Greisija atspieda galvu pret vēso konferenču telpas iluminatora stiklu. Ārā nekas nebija mainījies, debesis joprojām tikpat bali pelēkas un nemaz nepalīdzēja uzlabot omu. Viņa gribēja atpūsties, spert soli atpakaļ un dot sev iespēju vismaz stundu vai divas atslābināties. Bija jau gandrīz pusnakts, bet nepārtrauktā Antarktikas vasaras diena jau paguvusi izsist no ierindas viņas iekšējo pulksteni. Diemžēl vēl galvā dunēja pārāk daudz neatbildētu jautājumu.
- Izbeidz, Greisija! - Doltons uzsauca. - Viņš taču runāja par tēvu Hieronimu!
-Un?
- Tu joko? Tas taču ir dzīvs svētais! Viņš ar tādām lietām nejokotu. Tad jau varētu apgalvot, ka… nu, nezinu, ka Dalailama ir melis.
Formāli tēvs Hieronims nebija dzīvs svētais. Tādu vispār nebija. Tieši nāve bija priekšnoteikums, lai cilvēku ieceltu svēto kārtā. Vismaz Vatikāns tā rīkojās. Taču tēvam Hieronimam tiešām pareģoja beatifikāciju un varbūt pat kanonizēšanu.
Bet viņa gadījumā vārds "svētais" bija pats piemērotākais.
Savu dzīvi viņš bija sācis tūkstoš deviņsimt četrdesmit devītajā gadā Kantabrijas kalnu piekājē Spānijas ziemeļos kā vienkāršu zemnieku dēls Alvaro Svaress. Jaunības gados netika lutināts. Tēvs nomira, kad zēnam bija pieci gadi, un mātei palika neapskaužamais pienākums gādāt par sešiem bērniem Spānijā, kur valdīja Franko dzelzs dūre un kas tikai atguvās no kara. Mazais Alvaro - jaunākais no visiem - tika audzināts katolicisma garā un izrādījās ārkārtīgi enerģisks un dāsns, īpaši skarbajā ziemā, kad vīrusu epidēmija gandrīz aizsauca pie Dieva viņa māti un divas māsas. Viņš stiprināja savu ticību, smeļoties tajā spēku, lai tiktu dzīvē uz priekšu par spīti daudzajiem šķēršļiem. Pateicībā par to, ka māte un māsas izdzīvoja, viņš vēl kaismīgāk pievērsās Baznīcai. Jaunībā viņš aizrāvās ar stāstiem par misionāriem, par pašaizliedzīgām dvēselēm, kas veic Dieva darbu visnelaimīgākajos pasaules nostūros. Sasniedzis pusaudža gadus, viņš nolēma ziedot savu dzīvi Baznīcai un rūpēties par bāreņiem un pamestiem bērniem - pats taču tikai par mata tiesu bija izvairījies no tāda likteņa. Septiņpadsmit gadu vecumā viņš pameta mājas un sāka ceļojumu, iestājās seminārā Andalūzijā un pēc tam devās uz Āfriku, kur drīz vien dibināja savu pirmo misiju. Tajā laikā, tūdaļ pēc divdesmit otrās dzimšanas dienas, viņš kļuva par muku un pieņēma Hieronima vārdu - par godu sešpadsmitā gadsimta itāliešu priesterim un bāreņu aizgādnim Hieronimam Emil- jāni. Mūsdienu Hieronima slimnīcas un bāreņu nami bija izkaisīd pa visu pasauli. Viņa brīvprātīgo armija bija palīdzējusi mainīt dzīvi tūkstošiem mūsu planētas nabadzīgo bērnu. Labdarība, kā izrādījās, bija pat izcēlusi dienas gaismā to vēsturisko personu, kas savulaik iedvesmoja viņu.
Lai nu paliek speciālā terminoloģija. Šis cilvēks padešām bija dzīvs svētais, un Doltona viedokli nāktos grūti apstrīdēt.
-Jā, bet pa telefonu nerunāja pats tēvs Hieronims, vai ne? Mēs pat nezinām, vai tas mūks patiešām zvanīja no Ēģiptes un klostera, - Greisija iebilda.
- Mēs arī nezinām, vai tēvs Hieronims ir tur, - aizrādīja Finčs.
Ziņas, ko viņi apkopoja pēc telefonsarunas, apstiprināja informāciju, ka tēvs Hieronims uzturas Ēģiptē. Pirms apmēram gada viņš bija saslimis, strādājot vienā no savām misijām šajā valstī netālu no Sudānas robežas. Atlabis gandrīz sešdesmit gadus vecais vīrs paziņoja, ka atkāpjas no aktīvā darba pienākumiem un veltīs mazliet laika sev, lai "nokļūtu tuvāk Dievam", kā viņš pats izteicās. Pēc tam viņš pilnībā nozuda no publiskās telpas. Pāris ziņu internetā apstiprināja, ka tēvs manīts ceļojam uz ziemeļiem un meklējam nošķirtību Vādī en Natrūnas klosteros.
- Un kā viņam izdevies uzzīmēt deši to, ko mēs redzējām šeit? Kā to vispār iespējams uzzīmēt? - Greisija strīdējās pretī.
- Mums vajadzīga tās lentes kopija, - Doltons sacīja.
Telefonsarunas beigās brālis Emins piedāvāja viņiem kārdinošu pierādījumu saviem vārdiem. Britu filmēšanas grupa, kura sadarbojas ar BBC, pirms vairākiem mēnešiem bija apmeklējusi klosteri un pavadījusi tur dažas dienas, uzņemot kadrus dokumentālajai filmai, kurā salīdzināts rietumu baznīcas dogmatisms ar misticismu, kas sastopams baznicās vairāk uz austrumiem. Viņiem izdevās ielūkoties un pafilmēt ari alā, bet tad tēvs Hieronims aizdzina nevēlamos viesus prom. Brālis Emīns bija apliecinājis Greisijai, ka kinolentē redzami arī priestera atstātie zīmējumi uz alas griestiem un sienām.
Tas bija pierādījums, ko Greisija izmisīgi gribēja redzēt. Diemžēl filmas kopijas lūgšana nozīmētu vienu - tam tiek pievērsta ari autoru uzmanība. Ja viņi sapratīs, ka uzņēmuši kaut ko svarīgu, tad Greisija zaudēs savas ekskluzīvās tiesības uz šo materiālu.
Viņa atslīga dīvānā un neapmierināta nopūtās, apsvērdama Doltona priekšlikumu.
- Nē, - Greisija izlēma, - pagaidām ne. Mēs nedrīkstam tā riskēt. - Viņa palūkojās uz Finču, kurš palocīja galvu.