Выбрать главу

Pēkšņas atskārtas dzelts, Mets nodrebēja. Viņš ļoti lēni pielie­ca galvu, lai varētu saskatīt, kas notiek automobiļa aizmugurē, un ieraudzīja paša atstātās pēdas. Melnā svītra pērļu baltajā sniega mirdzumā veda taisni līdz viņa slēptuvei.

Viņš saspringts vēroja, ka svešais sper dažus soļus. Uz auto­mobiļa aizmugures pusi. Mets neatrāva acis no svešinieka zāba­kiem un prātā jau apsvēra bridi, kad nācējs pamanīs pēdas un vajadzēs rīkoties. Panikas pārņemts, Mets sekoja neredzamā cil­vēka soļiem, kas pagāja garām aizmugures ritenim un - apstājās. Spriedze šķita neizturama. Mets sataustīja zem pusmēteļa paslēp­to riepatslēgu un cieši to satvēra. Viņš jau bija gatavs spērienam, lai notriektu svešo no kājām, taču tas pagriezās un atradās ar se­ju pret sienu. Nošņirkstēja rāvējslēdzējs, un Meta augums atslā­ba līdz minimālajam trauksmes līmenim - svešais bija izkāpis, lai pačurātu.

Gaidīdams, kamēr tas pabeidz un iekāpj atpakaļ automobilī, Mets pat nepakustējās. Tad viņš pārliecinājās, ka trekeris ir droši nostiprināts, izslīdēja no auto apakšas un devās atpakaļ pa to pa­šu ceļu, pa kuru bija nācis. Apstājās viņš tikai uz mirkli - lai iemū­žinātu atmiņā automobiļa numuru.

Sendžejs stāvēja pie kases aparāta un acīmredzami nervozēja.

Mets veltīja viņam pateicības pilnu galvas mājienu un pasnie­dzās pec zīmuļa, lai uz reklāmas lapiņas pierakstītu Chn/sler nu­muru. Iebāzis papīriņu kabatā, Mets pagriezās pret Sendžeju.

-   Izdari man pakalpojumu, lūdzu! Ja kāds jautā, tad apgalvo, ka neesi mani redzējis kopš pusdienlaika. Labi?

Veikala īpašnieks pamāja ar galvu.

-    Vai izstāstīsi, kas notiek?

Iekšējo cīņu nomākts, Mets rādija apmākušos vaigu.

-    Labāk nevajag. Jo mazāk zināsi, jo drošāk jutīsies.

Aptvēris šo vārdu jēgu, Sendžejs mirkli vilcinājās un tad drū­mi noteica:

-    Esi uzmanīgs, ja? - Tas skanēja nedroši, it kā viņš nebūtu pārliecināts, ko teikt un cik tālu iesaistīdes nezināmajā.

Izmocījis smaidu, Mets sacīja:

-   Tieši tāds ir mans plāns. - Tad viņš kaut ko iedomājās, spē­ra dažus soļus tuvāk ledusskapim un izņēma kokakolas kārbu. Pacēlis to, lai Sendžejs redzētu, viņš piebilda: - Pieraksti uz ma­na rēķina, labi?

Sendžejs acīmredzami atslāba.

-    Protams.

Jau nākamajā mirklī Mets bija prom.

19

Amundsena jūra, Antarktīda

-   Tātad kāds būs spriedums? Vai ticēsim tam puisim?

Greisija atspieda galvu pret vēso konferenču telpas iluminato­ra stiklu. Ārā nekas nebija mainījies, debesis joprojām tikpat bali pelēkas un nemaz nepalīdzēja uzlabot omu. Viņa gribēja atpūs­ties, spert soli atpakaļ un dot sev iespēju vismaz stundu vai di­vas atslābināties. Bija jau gandrīz pusnakts, bet nepārtrauktā Ant­arktikas vasaras diena jau paguvusi izsist no ierindas viņas iekšējo pulksteni. Diemžēl vēl galvā dunēja pārāk daudz neatbil­dētu jautājumu.

-    Izbeidz, Greisija! - Doltons uzsauca. - Viņš taču runāja par tēvu Hieronimu!

-Un?

-   Tu joko? Tas taču ir dzīvs svētais! Viņš ar tādām lietām nejo­kotu. Tad jau varētu apgalvot, ka… nu, nezinu, ka Dalailama ir melis.

Formāli tēvs Hieronims nebija dzīvs svētais. Tādu vispār ne­bija. Tieši nāve bija priekšnoteikums, lai cilvēku ieceltu svēto kār­tā. Vismaz Vatikāns tā rīkojās. Taču tēvam Hieronimam tiešām pa­reģoja beatifikāciju un varbūt pat kanonizēšanu.

Bet viņa gadījumā vārds "svētais" bija pats piemērotākais.

Savu dzīvi viņš bija sācis tūkstoš deviņsimt četrdesmit devīta­jā gadā Kantabrijas kalnu piekājē Spānijas ziemeļos kā vienkār­šu zemnieku dēls Alvaro Svaress. Jaunības gados netika lutināts. Tēvs nomira, kad zēnam bija pieci gadi, un mātei palika neap­skaužamais pienākums gādāt par sešiem bērniem Spānijā, kur valdīja Franko dzelzs dūre un kas tikai atguvās no kara. Mazais Alvaro - jaunākais no visiem - tika audzināts katolicisma garā un izrādījās ārkārtīgi enerģisks un dāsns, īpaši skarbajā ziemā, kad vīrusu epidēmija gandrīz aizsauca pie Dieva viņa māti un divas māsas. Viņš stiprināja savu ticību, smeļoties tajā spēku, lai tiktu dzīvē uz priekšu par spīti daudzajiem šķēršļiem. Pateicībā par to, ka māte un māsas izdzīvoja, viņš vēl kaismīgāk pievērsās Baznīcai. Jaunībā viņš aizrāvās ar stāstiem par misionāriem, par pašaizliedzīgām dvēselēm, kas veic Dieva darbu visnelaimīgāka­jos pasaules nostūros. Sasniedzis pusaudža gadus, viņš nolēma ziedot savu dzīvi Baznīcai un rūpēties par bāreņiem un pames­tiem bērniem - pats taču tikai par mata tiesu bija izvairījies no tāda likteņa. Septiņpadsmit gadu vecumā viņš pameta mājas un sāka ceļojumu, iestājās seminārā Andalūzijā un pēc tam devās uz Āfriku, kur drīz vien dibināja savu pirmo misiju. Tajā laikā, tūdaļ pēc divdesmit otrās dzimšanas dienas, viņš kļuva par mu­ku un pieņēma Hieronima vārdu - par godu sešpadsmitā gad­simta itāliešu priesterim un bāreņu aizgādnim Hieronimam Emil- jāni. Mūsdienu Hieronima slimnīcas un bāreņu nami bija izkaisīd pa visu pasauli. Viņa brīvprātīgo armija bija palīdzējusi mainīt dzīvi tūkstošiem mūsu planētas nabadzīgo bērnu. Labdarība, kā izrādījās, bija pat izcēlusi dienas gaismā to vēsturisko personu, kas savulaik iedvesmoja viņu.

Lai nu paliek speciālā terminoloģija. Šis cilvēks padešām bija dzīvs svētais, un Doltona viedokli nāktos grūti apstrīdēt.

-Jā, bet pa telefonu nerunāja pats tēvs Hieronims, vai ne? Mēs pat nezinām, vai tas mūks patiešām zvanīja no Ēģiptes un klos­tera, - Greisija iebilda.

-    Mēs arī nezinām, vai tēvs Hieronims ir tur, - aizrādīja Finčs.

Ziņas, ko viņi apkopoja pēc telefonsarunas, apstiprināja infor­māciju, ka tēvs Hieronims uzturas Ēģiptē. Pirms apmēram gada viņš bija saslimis, strādājot vienā no savām misijām šajā valstī netālu no Sudānas robežas. Atlabis gandrīz sešdesmit gadus ve­cais vīrs paziņoja, ka atkāpjas no aktīvā darba pienākumiem un veltīs mazliet laika sev, lai "nokļūtu tuvāk Dievam", kā viņš pats izteicās. Pēc tam viņš pilnībā nozuda no publiskās telpas. Pāris ziņu internetā apstiprināja, ka tēvs manīts ceļojam uz ziemeļiem un meklējam nošķirtību Vādī en Natrūnas klosteros.

-   Un kā viņam izdevies uzzīmēt deši to, ko mēs redzējām šeit? Kā to vispār iespējams uzzīmēt? - Greisija strīdējās pretī.

-    Mums vajadzīga tās lentes kopija, - Doltons sacīja.

Telefonsarunas beigās brālis Emins piedāvāja viņiem kārdino­šu pierādījumu saviem vārdiem. Britu filmēšanas grupa, kura sa­darbojas ar BBC, pirms vairākiem mēnešiem bija apmeklējusi klos­teri un pavadījusi tur dažas dienas, uzņemot kadrus dokumentālajai filmai, kurā salīdzināts rietumu baznīcas dogma­tisms ar misticismu, kas sastopams baznicās vairāk uz austru­miem. Viņiem izdevās ielūkoties un pafilmēt ari alā, bet tad tēvs Hieronims aizdzina nevēlamos viesus prom. Brālis Emīns bija ap­liecinājis Greisijai, ka kinolentē redzami arī priestera atstātie zī­mējumi uz alas griestiem un sienām.

Tas bija pierādījums, ko Greisija izmisīgi gribēja redzēt. Diem­žēl filmas kopijas lūgšana nozīmētu vienu - tam tiek pievērsta ari autoru uzmanība. Ja viņi sapratīs, ka uzņēmuši kaut ko svarī­gu, tad Greisija zaudēs savas ekskluzīvās tiesības uz šo materi­ālu.

Viņa atslīga dīvānā un neapmierināta nopūtās, apsvērdama Doltona priekšlikumu.

-   Nē, - Greisija izlēma, - pagaidām ne. Mēs nedrīkstam tā ris­kēt. - Viņa palūkojās uz Finču, kurš palocīja galvu.