Pēc brīža viņš jautāja:
-Tātad… kā tu rīkosies?
Greisija juta, ka gaisā virmo gaidas. Pretrunīgās domas plosīja prātu un rāva viņu uz visām pusēm, taču dziļi sirdī viņa saprata, ka lēmumu ir pieņēmusi vēl pirms tam, kad nolika satelīt- telefona klausuli.
Pauzdama pārliecību, kas pārsteidza viņu pašu, Greisija . teica:
- Es došos uz turieni. - Viņas acis šaudijās no Finča pie Doltona un atpakaļ, meklēdamas atbalstu. - Es gribu viņam ticēt, - žurnāliste skaidroja. - Saprotiet, stāsts tiešām liekas neticams, bet… ja nu tā ir patiesība? Vai spējat iedomāties? Ja viss, ko viņš teica, ir taisnība… Jēziņ! - Viņa pietrausāš kājās un žestikulēdama sāka soļot pa telpu. Lēmums bija viņu no kaut kā atbrivojis, devis milzīgu enerģiju. - Es nezinu, kā tas noticis, nesaprotu, kas patiesībā notiek, taču mēs jau esam sākuši, jau esam uzoduši kaut ko… ārkārtēju. Un te vairs nekā nebūs. Turpinājums gaida Ēģiptē.
Klosteri. Tatad man jābūt tur. - Viņa dedzīgi vērās savos kolēģos. - Nu, ko citu mēs iesāksim? Mūžam palikt uz kuģa mēs nevaram. Un pavisam noteikti nevaram braukt mājās, kamēr neesam šo miklu atrisinājuši. - Apklususi viņa nopētīja abus vīriešus un tad atkārtoja: - Turpinājums gaida Ēģiptē.
Finčs domīgs paskatījās uz Doltonu, tad pievērsās Greisijai un pēc neilgas svārstīšanās pasmaidīja.
- Aiziet! Lai ari tas sarūgtinās bērnus. Atkal. - Finčam bija divi mazi bērni, dēls un meita. Kaut ari šķiries, viņš tomēr draudzējās ar bijušo sievu un plānoja Ziemassvētkus pavadīt kopā ar viņiem.
Kolēģa vārdus Greisija uzņēma ar kaunīgu izteiksmi sejā un sakostiem zobiem. Viņa zināja, cik Finčam būs grūti. Pašai tādu problēmu nebija. Viņa dzīvoja viena un ne ar vienu nesatikās. Un gada nogales svētki viņai ne sevišķi patika. Bērnībā viņa tos ienīda, īpaši pēc mammas nāves. Auksts laiks, īsas dienas, vēl viens gads dzīves aiz muguras - viņai tas šķita pārāk skumji. Tad viņa paskatījās uz Doltonu. Operators palocīja galvu - izteiksme sejā pauda domīgumu, taču vienlaikus ari atbalstu. Tātad viņš piedalās.
Arī Greisija pasmaidīja:
- Lieliski!
- Es došos pie kapteiņa, - Finčs paziņoja. - Lūkošu, cik ātri varēsim sadabūt helikopteru, lai tiktu prom no kuģa. Jūs sāciet kravāt mantas.
Mazāka ranga producents vispirms visu kārtīgi apsvērtu un tad vēl censtos sevi piesegt, lūgdams ziņu dienesta direktora piekrišanu. Finčs bija ciets kā klints, un tobrīd Greisija par to jutās viņam ļod pateicīga. Producents raudzījās uz kolēģi, it kā lasītu viņas domas, pamāja ar galvu, pauzdams nesatricināmu atbalstu, un devās prom no telpas.
Greisija atkal piegāja pie iluminatora un paskatījās ārā. Šelfs joprojām ira, taču zīme bija pazudusi. Viņa atsauca to atmiņā, vēlreiz pārdzīvoja bailes un godbijību, ko neparastā parādība izraisīja ikvienā cilvēkā uz kuģa klāja. Un viņu pārņēma šaubu trīsas.
Stāvēdama ar muguru pret Doltonu, viņa jautāja:
- Ko tu domā? Vai mēs pareizi rīkojamies?
Doltons nostājās viņai līdzās. Greisija paskatījās uz operatoru un secināja, ka visnotaļ reti viņa sejā redzama tik nopietna izteiksme.
- Mēs runājam par tēvu Hieronimu, - Doltons atbildēja. Balsi nebija ne miņas no nedrošības. - Ja tu neticēsi viņam… kam tad noticēsi?
20
Bostona, Masačūsetsas štats
Mets izstūrēja savu Mustang atpakaļ uz ātrgaitas automaģistrāles un devās ziemeļu, tātad pilsētas virzienā. Viņš brauca autopilota režīmā, bez sevišķa mērķa, taču centās tikt pēc iespējas tālāk no svešajiem puišiem Chn/sler automobilī.
Viņš jutās sagrauts. Smadzenes šķita samezglojušās, un bija grūti uztvert loģiku notikumos, kas sekoja Belindžera zvanam. Pēc adrenalīna pieplūduma bridi, kad viņš piestiprināja izsekošanas ierīci, ķermenis pamazām tuvojās sabrukumam. Bija vajadzīga atpūta un iespēja apdomāties, taču prātā nenāca neviena piemero- ta vieta, kur varētu atgulties un kur neviens viņam neuzbruktu. Nebija nevienas drosmīgas un attapīgas draudzenes, neviena drauga, kas labprāt izpalīdzētu, nevienas kaitinošas, taču joprojām pretimnākošas bijušās sievas.
Viņš bija viens pats.
Kādu bridi braucis pa ātrgaitas automaģistrāli, viņš pie Dienvidu stacijas nogriezās un drīz vien nonāca Nīlenda ielā, kur uz stūra atradās piecdesmito gadu stilā veidota bufete - vienīgā vieta pilsētā, kas atvērta tik vēlu.
Mets izskatījās visai nošņurcis, un pāris bāra apmeklētāju nicīgi viņā noraudzījās. Tas nu nepavisam nebija vēlams. Tanī bridi vismazāk viņam bija vajadzīga lieka uzmanība. Viņš nozuda vīriešu tualetē un nomazgājās, cik vien labi spēja, un tad ieņēma vietu pašā tālākajā bāra stūri. Pasūtinājis kafiju, Mets nolēma palūgt arī siermaizi, jo nebija zināms, kad nākamreiz izdosies mierīgi paēst. Viņš cerēja, ka krietna kofeina un proteīna deva palīdzēs izturēt līdz rītausmai.
Lai gan ķermenis joprojām smeldza pēc kritiena, ēdiens un kafija palīdzēja sakārtot domas. Mets palūdza viesmīli atnest vēl vienu kafiju un sāka analizēt savas iespējas. Viņš neloloja dižas cerības kaut jel kā palīdzēt Belindžeram. Šķita visnotaļ skaidrs, ka uzbrucēju komanda bijusi iesaistīta Denija likteņa izlemšanā un rīkojās apdomīgi. Te bija darīšana ar profesionāļiem, kam pieejami bagatīgi resursi un nav nekādu šķēršļu, turpretī viņš jutās ierobežots - īpaši jau tādēļ, ka nebija skaidri mistiskie Belindžera vārdi par Deniju, kurš varbūt joprojām ir dzīvs. Iekams lūgt kādam palīdzību - presei vai varbūt pat policijai, par ko Mets diezgan šaubījās, - vispirms vajadzēja noskaidrot, kas īsti notiek. Viņaprāt, šajā lietā bija divi pavedieni. Pirmkārt, trekeris. Otrkārt, Belindžers vai, precīzāk sakot, tas, ko viņš zina un kā dēļ kļuvis par mērķi tiem neliešiem. Metam pamira sirds, iedomājoties par nevainīgo zinātnieku un šausmīgo situāciju, kādā tas nonācis. Māca negantas dusmas, ka viņš nekā nevar palīdzēt brāļa draugam.
Vismaz pagaidām nevar.
Vajadzēja pārbaudit trekera atrašanās vietu un pārmeklēt Belindžera dzīvokli - ja nu izdodas kaut ko noskaidrot. Un tādēļ bija nepieciešams internets.
Bija jau krietni pāri pusnaktij, tātad pakalpojums pieejams tikai viesnīcu biznesa centros. No viesmīles viņš uzzināja, kā tikt līdz netālajai Best Western viesnīcai, tad patukšoja bankomātu trīs ēkas lejāk pa ielu un piecpadsmit minūtes pēc tam iestūrēja viesnīcas stāvlaukumā.
Biznesa centrs blakus tukšajam foajē bija atvērts visu nakti, taču to izmantot drīkstēja dkai viesnīcas iemītnieki. Tā kā mājup doties nedrīkstēja, iespēja likties drošā gultā im karstā dušā šķita visnotaļ pievilcīga. Mets nosauca reģistratorei izdomātu vārdu un skaidrā naudā samaksāja par vienvietīgu numuru. Drīz viņš jau bija iekārtojies pie datora ar interneta pieslēgumu un skatīja ekrānā vajadzīgo informāciju.
Viņš reģistrējās trekera mājaslapā un pārbaudīja tā atrašanās vietu. Kā izbijis automobiļu zaglis viņš prata novērtēt trekerus labāk nekā jebkurš cits, īpaši gadījumos, kad jāizseko tik iekārojami un dārgi klasiskie auto kā viņa Mustang. Un arī šajā situācijā viņš bija pateicīgs, ka savulaik iegādājies šo ierīci. Līgumā, ko viņš parakstīja, bija paredzēts, ka trekeris informāciju par savu atrašanās ^ietu pārraida ik pēc trīsdesmit sekundēm, ja automobilis atrodas kustībā, un ik pēc divpadsmit stundām, ja izsekojamais auto stāv. Pieņemot, ka mašīna uz ceļa daudz laika nepavada, trekera baterija darbojas trīs nedēļas, taču Mets bija pārliecināts, ka baterija sen nav lādēta un tātad enerģijas tai pietiks vien pāris dienām.