Automobilis nebija izkustējies no vietas. Tas bija gan labi, gan slikd. "Ja de lempji joprojām ir stāvlaukumā, tad viņi nav sekojuši man. Bet tas nozīmē arī to, ka viņi tik viegli neatkāpsies." Tad interneta baltajās lapās Mets bez grūtībām sameklēja Belindžera mājas adresi - acīmredzot privātums zinātniekam sevišķi nerūpēja. "Taisni jābrīnās, cik biedējoši daudz informācijas par katru no mums var atrast internetā!" Belindžers dzīvoja Inmenskvērā - pārmodernā un dārgā kaimiņpilsētas Kembridžas rajonā, ko Mets bija apmeklējis vairākas reizes. "Tur dzīvoja arī Denijs. Pirms pazušanas," Mets nodomāja, labprāt devis priekšroku šādai frāzei, nevis vardam "nāves", ko būtu lietojis vēl vakar. "Šajā stundā līdz turienei tikai viens svilpiens. Gaidīt nav laika."
Pierakstījis adresi un jau sagatavojies celties, Mets kaut ko iedomājās. Viņš Google meklētājā ierakstīja vārdus "Antarktida", "debesis", "ziņas" un nogaidīja, kamēr miljardiem vērtie algoritmi veic savu pienākumu. Izrādījās, ka viņš šo iespēju novērtējis . par zemu. Gandrīz nekavējoties ekrānā parādījās vairāk nekā miljons trāpījumu. Pirmajā lappusē dominēja informācija par milzīga šelfa ledāja sairšanu. Mets noklikšķināja uz pirmās saites - tas bija Sk\/ Neivs - un izlasīja ziņu.
Skaidrāks nekas netapa. Viņš atslīga krēslā un apmulsis centās saprast, kā šis notikums ir saistīts ar Deniju vai ļaundariem, kas uzbruka Belindžeram. Pārlasījis vēlreiz, Mets tomēr gudrāks nekļuva un jau grasījās atmest visam ar roku, taču tad pievērsās kādai norādei raksta apakšā. Tajā bija pieminēta "neizskaidrojama parādiba" ledājiem klātajā kontinentā. Noklikšķinājis uz saites, Mets atvēra materiālu ar pievienotu videoklipu, kādus mēdz ievietot YouTube.
Šis raksts bija daudz izsmeļošāks.
Lasot viņš juta, kā matiņi uz skausta saceļas stāvus. Klipā bija redzama žurnāliste un parādība virs šelfa ledāja. Viņš vēlreiz izlasīja rakstu un atkārtoti noskatījās video. Apmulsums pieņēmās spēkā, un viņš sāka dziļākus meklējumus, saņemot veselu trāpījumu geizeru ar materiāliem par neizskaidrojamo parādību. Pāršķirstījis daudzās vietnes un pacenties ielāgot redzēto, viņš nonāca pie drūma secinājuma, kura dēļ sažņaudzās vēders.
Tas nebija nekāds nieka notikums.
Ja Denijs ar to saistīts - pats pret savu gribu, kā apgalvoja Belindžers, lai gan Mets pat iedomāties nevarēja, ko tas varētu nozīmēt, - tad likmes ir daudz augstākas, nekā šķitis sākumā.
Pēc dažām minūtēm viņa Mustang jau šķērsoja Longfelova tiltu un nonāca uz Brodveja. Automobilis vientuļi slīdēja uz priekšu. Rāmajā apkārtnē jautās kaut kas absolūti skaists, taču Mets to tikpat kā nemanīja. Viņa prātu nodarbināja mežonīgas teorijas un kopā ar tām arī aizvien nepatīkamāka priekšnojauta par draudīgu ļaunumu, kas mācas virsū no visām pusēm.
Viņš mēģināja koncentrēties ceļam - krustojums ar Faijeta ielu, Viktorijas laikmeta trīsstāvu ēka, kurai bija Belindžera mājas adrese. Piesardzīgs būdams, viņš vispirms nobrauca tai garām, pēc pāris kvartāliem apgriezās un atkal pastūrēja garām vajadzīgajai mājai. Vairs nesniga, apkārtni klāja vaira kas collas bieza balta sega. Pirmā stāva erkera logā vientuļi mirgoja Ziemassvētku eglīte, bet citādi ēka šķita tumša, un ari apkārt valdīja miers. Sniegu ap māju neviens nebija nomīdījis.
Iebraucis nelielā šķērsieliņā, kas šo māju atdalīja no līdzīga, tikai daudz lielāka nama, Mets izslēdza automobiļa V-8 dzinēju - tas nebija pats klusākais. Mirkli nogaidījis, viņš pārliecinājās, ka tuvumā neviena nav, un tad izkāpa no mašīnas. Viss šķita pārdabiski kluss, gaiss bija auksts un stindzinošs, mēness mirdzēja daudz spožāk nekā snigšanas laikā. Parakņājies automobiļa cimdu nodalījumā, viņš atrada uzticamo Leatherman firmas savāžamo instrumentu un stingras stieples gabalu, pēc tam raitiem soļiem devās pie nama ārdurvīm.
Plāksnītes pie zvana pogām apliecināja, ka namā ir trīs iedzīvotāji. Tikpat bija arī stāvu - tātad pa dzīvoklim katrā. Belindžera vārds bija pie augšējās pogas, tādēļ Mets secināja, ka viņš dzīvo pēdējā stāvā. Kopējās ieejas slēdzene nesagādāja lielas grūtības. Tas bija standarta ražojums mājsaimniecībām, ko varēja atvērt pat bez lieliskajiem instrumentiem, kurus Mets izmantoja vislabprātāk, - papīra saspraudēm. Iegājis mājā, viņš pa kāpnēm nonāca trešajā stāvā, un arī tur durvis bija viegli pārvarams šķērslis. Gadu gaitā Mets bija sastapis nopietnākus kavēkļus.
Klusi aizvēris durvis, viņš gaismu neieslēdza un bez trokšņa slīdēja uz priekšu. Acis ātri pierada pie tumsas, tomēr viņš sprieda, ka lukturītis noderētu. Aiz priekšnama sekoja divas vienādas atvērtā plānojuma telpas - dzīvojamā un ēdamistaba, kuras šķīra divdaļīgs gāzes kamīns, kam dzega šķita kā nosēta ar Ziemassvētku atklātnītēm. Mēness plašajā telpā ar erkera logiem lēja maigu, sudrabotu gaismu. Mets virzījās arvien tālāk - uzmanīgi, sasprindzinājis visas maņas. Tuvākajā stūrī līdzās milzīgam ādas dīvānam viņš pamanīja stāvlampu ar reostata slēdzi. Tā kā lampa atradās tālu no logiem, Mets nolēma, ka varētu to ieslēgt visvājākajā režīmā. Kad viņš nospieda slēdzi, telpā atspīdēja blāvi dzeltenīgs stariņš.
Interjers un kārtība istabā bija nevainojama. Pie pretējās sienas, tālāk no logiem, atradās paliels stikla un hroma rakstāmgalds. Mets devās pie tā. Uz galda atradās glītas avīžu, grāmatu, žurnālu, izdruku un neatvērtu vēstuļu kaudzītes. Profesionāļa un zinātkāra cilvēka interešu apliecinājums. Mets pamanīja kastīti ar Belindžera vizītkartēm; vienu viņš paņēma un iebāza kabatā. Bija acīmredzams, ka uz galda trūkst kaut kā būtiska. Datora. Lielais plakanais displejs joprojām stāvēja savā vietā, tāpat kā vientuļi pamestā klēpjdatora dokstacijā un bezvadu pele. Pats klēpj- dators, šķiet, bija pazudis.
"Vai viņi šeit jau bijuši?"
Sasprindzis Mets vēlreiz pārlūkoja istabu, ieklausīdamies pat vissīkākajā troksnītī. "Viņiem te ielauzdes nebūtu nekādu problēmu. Ja Belindžers ir sagūstīts, tad izvilkt no kabatas atslēgas nav grūti." Mets kādu mirkli apdomājās. "Ja viņi šeit bijuši, tad jau sen ir prom. Es no tā furgona izlēcu apmēram pirms trim stundām."
Tomēr viņš nolēma pārliecināties.
Cenzdamies netrokšņot, viņš šķērsoja priekšnamu un ieskatījās citās istabās. Viena bija paša Belindžera guļamistaba ar skatu uz sānielu un pagalmu, bet otra - mazāka telpa ar pāris mēbelēm. Abas bija tukšas. Tad viņš pārbaudīja vannas istabas - ari tur neviena nebija. Mazliet atslābinājies, viņš devās atpakaļ uz dzīvojamo istabu, kur viņa uzmanību piesaistīja mirgojoša lampiņa uz kafijas galdiņa. Tā dega uz bezvadu tālruņa aparāta bāzes stacijas un liecināja par saņemtu ziņu - vienu, kā vēstīja LED displejs.
Mets nospieda atskaņošanas pogu. Nenosakāma dzimuma elektroniska balss informēja, ka ziņa pienākusi divpadsmitos četrdesmit septiņās naktī. Mets tūdaļ par to ieinteresējās, jo parasti tādā laikā cilvēki ziņas nesaņem.
"Vecīt, kur tu pazudi?" aparātā atskanēja skaļa vīrieša balss. "Kas notiek? Mājās tevis nav, necel mobilo. Sasodīts, beidz ākstīties un pacel klausuli, ja? Tā lieta kļūst arvien nopietnāka. Blogu rakstītāji trako, un tev tas jāredz! Lai vai kā, piezvani man! Es visu laiku skatos ziņas - gadījumam, ja tas parādās vēlreiz. Piezvani vai… vienalga. Tiksimies rīt rančo." Zvanītājs izklausījās sašļucis.