Paķēris pildspalvu, Mets paņēma radioaustiņas ar mikrofonu un nospieda zvaigznīd, tad seši un deviņi. Elektroniska balss nosauca viņam zvanītāja numuru. Vietējais. Kamēr viņš to pierakstīja uz Belindžera vizītkartes, uzmanību piesaistīja sīks troksnītis - pie ēkas apstājās automobilis, kuram tūdaļ tika attaisītas un atkal aiztaisītas durvis.
Viņš piegāja pie loga. Par to, ko viņš ieraudzīs, liecināja arī īsi rācijas sprakšķi. No neuzkrītoša sedana attālinājās divi vīri, kas nekavējoties devās pie ēkas.
"Ieradušies pārbaudīt Belindžera dzīvokli. Un tas nozīmē vienu no diviem. Vai nu tie ir vēl divi slepkavas no tās pašas bandas, vai arī civila ģērbušies policisti un jau ir atrasts Belindžera līķis."
Mets iztēlojas, ar ko tas varētu beigties.
Kad atskanēja namruņa zvans, Mets sarāvās, tad pieskrēja pie ārdurvīm un atrāva tās vaļā. Uzmanīgi klausīdamies, viņš mirkli nogaidīja. Sirds smagi sitās krūtīs. Zvanīja vēlreiz - jau daudz ilgāk un nepacietīgāk.
šāda rīcība it kā apstiprināja, ka spēkā ir otrais scenārijs. "Slepkavām ir Belindžers un tātad arī viņa dzīvokļa atslēgas. Viņi nezvanītu pie durvīm." Mets juta, ka asinis sakāpj vaigos, un prātā atausa nežēlīgi skarba aina - viņš iztēlojās, kāds bijis Belindžera liktenis. Viņš stāvēja pie durvīm un apsvēra iespējamos soļus. Neviens no dem nešķita daudzsološs.
Tad zvans apklusa.
Nospriedis vēlreiz paskatīties, Mets atstāja durvis pusvirus un aizskrēja līdz erkera logam.
Vīri stāvēja pie sava automobiļa - tagad Mets redzēja, ka tas ir Ford Croum Victoria standarta modelis. Viens no viņiem runāja pa mobilo tālruni, taču vārdus Mets nedzirdēja. Nez kādēļ viņu pārņēma atvieglojums. "Atnāca, piezvanīja pie durvīm, atbildi nesagaidīja, aizbrauks." Vismaz tā Mets cerēja. Tad viņš ieraudzīja, ka otrs vīrs pievērsies ieejai - it kā būtu kaut ko pamanījis. Jau nākamajā mirklī svešais bija nozudis uz lieveņa.
Mets saspringa, aizslīdēja līdz durvīm un ļoti uzmanīgi pacēla namruņa klausuli. Saruna jau bija sākusies.
- …otrajā stāvā, - skaidroja sieviete. - Belindžera dzīvoklis ir. tieši virs manis. - Pavilcinājusies viņa jautāja: - Vai viss ir kārtībā?
Vīrietis nelikās ne zinis par jautājumu un noprasīja:
- Vai Belindžera kungs dzīvo viens, kundze?
"Dzīvo," domās Mets secināja. "Nevis dzīvoja. Tagadnes forma. Varbūt Belindžeram nekas nekaiš."
Prieks driz vien tika sagrauts. "Tie puiši furgonā nejokoja. Belindžers noteikti ir miris. Kāpēc tad šie atbraukuši? Kāpēc jautā, vai viņš dzīvo viens?"
Sievietes balss notrīcēja.
- Jā, man šķiet. Gribēju teikt, viņš nav precējies. Nedomāju, ka viņš ar kādu dzīvo kopā. Esmu pārliecināta, ka viņš ir mājās.
Šie vārdi ķēra Metu kā auksta ūdens šalts.
- Kāpēc jūs tā domājat? - jautāja vīrietis. Balsī pavīdēja piesardzības nots.
- Nu, es dzirdēju, ka viņš atgriežas. Šajās vecajās mājās arī pēc remonta grīdas dēļi čīkst uz katra soļa. Es dzirdu, kā viņš staigā iekšā un ārā, īpaši vēlajās vakara stundās, kad apkārt valda klusums…
- Kundze, - vīrietis nepacietīgi pārtrauca runātāju.
- Manuprāt, viņš vispirms atnāca mājās, - sieviete steigšus turpināja, - un tad atkal aizgāja. Bet pēc tam atgriezās.
- Cikos tas bija?
- Nesen. Pirms minūtēm desmit. Droši vien ir augšā.
Metam nervi bija uzvilkti kā stīgas.
Viņš dzirdēja, kā vīrietis stingrā tonī pavēl sievietei:
- Atveriet ārdurvis, kundze, nekavējoties! - Pēc tam viņš uzsauca kolēģim, un atskanēja klikšķis, kas apliecināja, ka ārdurvis ir vaļā.
Pēc dažām sekundēm kāpnēs bija dzirdami smagi soļi.
21
Amundsena jūra, Antarktīda
Greisija satraukta vēroja, kā Doltons paceļas no Karaliskā zinātniskās pētniecības kuģa "Džeimss Klārks Ross". Atšķirība no sava līdzinieka "Ernests Šekltons" šim nebija helikopteru nolaišanās laukuma. Pasažierus no viena kuģa uz otru varēja pārcelt, uzvelkot viņus helikopterā, kas karājas gaisā. Minušu temperatūrā un vietā, no kuras dažu simtu jardu attālumā irst milzīgs ledājs, tāds pasākums nebija domāts cilvēkam ar vājiem nerviem.
Kopš zīmes parādīšanās bija pagājušas sešas stundas. Kad apstrādātais augstas izšķirtspējas klips tika pārraidīts arī citos kanālos, ziņu aģentūras burtiski eksplodēja. Materiāls parādījās it visur - ziņu apkopojumos, visos televīzijas ekrānos un visās interneta vietnēs. Par to runāja reportieru un visziņu armijas, visi sprieda un izvirzīja vistrakākās teorijas. Gan Amerikā, gan citviet pasaulē cilvēkiem intervijās tika jautāts, ko viņi domā par šādas paradības nozīmi. Kā jau varēja gaidīt, dažas atbildes bija ticamas un nepieļāva nekādus iebildumus, taču galvenokārt cilvēki šķita nopietni ieintriģēti. Turklāt Ziemeļamerikā bija tikai pusnakts, kad lielākā daļa ļaužu guļ. Greisija zināja, ka īstais neprāts sāksies nākamajā dienā. Viņas satelīttelefons nepārstāja zvanīt, viņai tika lūgtas intervijas un komentāri, arī elektroniskā pasta kastīte bija pārpilna.
Ikvienā kanālā, ikvienā ziņu dienestā cits pēc cita tika aicināti eksperti, lai mēģinātu izskaidrot parādību. Fiziķi, klimatologi, dažnedažādi zinātnieki ikkatrā planētas nostūri. Nevienam nebija ne jausmas. Neviens nespēja dot kaut attāli pārliecinošu skaidrojumu, kas tā par parādību un kas īsti noticis, turklāt dažiem tā izraisīja priecīgu satraukumu, taču lielu daļu nobiedēja. Reliģiski noskaņotajiem ekspertiem bija vieglāk, jo dcība ir skaidrojums, kas nav apgrūtināts ar pierādījumu nastu. Mācītāji, rabīni un muftiji ar pieaugošu dedzīgumu izteica savas domas par zirni. Vienā sižetā, ko Greisijai izdevās noskatīties, tika iztaujāts baptistu mācītājs. Un tas atbildēja, ka ticīgie ļaudis visā pasaulē ļoti uzmanīgi vērojuši zīmi un apsprieduši, vai tā bijusi dievišķa vai arī skaidrojums varētu būt cits. Tādu viedokli pauda arī vairāki citi aptaujātie - īstais skaidrojums ir ticībā, nevis zinātnē. Šā- du atziņu Greisija apsvēra brīdī, kad cīnījās pretī lNestlami Lynx helikoptera rotoru saceltajai vērpetei un bija aizklājusi acis ar plaukstu, lai novērotu Doltona iekāpšanu lidaparātā. Sejā parādījās smaids, kad kolēģis pamāja no augšas, un Greisija pavēcināja pretī. Izcilais operators vienā rokā turēja nelielu videokameru, iemūžinot ikvienu nervus stindzinošo bridi.
Tikmēr Finčs pagriezās, un Greisija sekoja viņa skatienam. Bija parādījies kuģa kapteinis. Tas pacēla galvu, lai novērtētu pārcelšanās gaitu. Procedūra jāpaveic ātri, jo helikopteram drīz beigsies degviela, lai gan tai bija papildu tvertnes. Tad kapteinis pievērsās Greisijai un Finčam.
- Man zvanīja no Pentagona, - viņš paziņoja, cenšoties pārkliegt rotoru troksni.
Greisija paskatījās uz Finču. Abus pēkšņi pārņēma acīmredzams saspringums.
- Gribēja pārliecināties, ka neviens nepamet kuģa klāju līdz brīdim, kad ierodas viņi, - kapteinis piebilda. - Un jūs īpaši, - viņš piebilda, ar pirkstu norādījis uz Greisiju.
- Ko jūs viņiem sacījāt? - Greisija jutās kā paralizēta no uztraukuma.
Kapteinis plad pasmaidīja.
- Es teicu, ka mēs atrodamies nekurienes vidū un diez vai kāds tuvākajā laikā varēs kaut kur doties.
- Paldies, - atviegloti nopūtusies un pasmaidījusi, sacīja Greisija.