- Tas pat nebija jautājums, - paraustījis plecus, teica kapteinis. - Tā drīzāk bija pavēle. Bet es neatceros, ka būtu pieteicies kādā armijā. - Viņa balsi ieskanējās mulss sašutums. - Ceru, ka sacelsiet pietiekami smirdīgu vētru, ja mani aizvedīs uz Gvanta- namo.
Greisija pasmaidīja.
- Apsolu.
Palūkojies uz helikopteru, kapteinis paliecās tuvāk Greisijai.
- Vēl mēs saņemam neskaitāmus žurnālistu un reportieru lūgumus no visas pasaules. Es domāju, ka mums vajadzētu nopietni pacelt īres maksu un grābt naudu.
- Ko jūs atbildat? - Finčs pajautāja.
- Uz kādu brīdi esam izkāruši zīmi "Nav vakanču", - paraustījis plecus, atbildēja kapteinis.
- Bet piedāvājumi nebeigsies, - Greisija sacija, - ja vien tie ir kārtīgi žurnālisti.
- Zinu, - kapteinis novilka. - Un ir grUti atteikt, taču šis ir zinātniskās pētniecības kuģis. Es negribu to pārvērst par karnevāla kruīza kuģi. Diemžēl mēs šeit esam vienīgie. Tuvākie atrodas pārsimt jūdžu attālumā, tas ir japāņu vaļu medību kuģis un Greenpeace braucamais, kas to vajā. Nedomāju, ka tie vēlēsies izrādīt viesmīlību. - Viņa dziļās, skaidrās acis šķelmīgi pamirkšķināja Greisijai. - Izskatās, ka tas joprojām ir jūsu ekskluzīvais materiāls.
Viņa pasmaidīja, un seja atklāti pauda pateicību.
- Ko varu pateikt? Tā ir svētlaime!
-Jūtos mazliet pārsteigts, ka tā steidzaties pamest manu kuģi, kamēr citi tik ļoti cenšas uz tā nokļūt, - kapteinis sacīja, un balsī ieskanējās rotaļigas, vāji slēptas šaubas un aizdomas.
Greisija paskatījās uz Finču un tad, pat nepūlēdamās kaut ko neizrādīt kapteinim, plati pasmaidīja un sacīja:
-Tieši tādēļ jau mēs esam pati labākā pētnieciskās žurnālistikas komanda pasaulē! Allaž soli priekšā notikumiem.
It kā glābdamas Greisiju no neveiklā brīža, parādījās paceļamās virves, un apkalpes loceklis palīdzēja Greisijai piesprādzēties. Tiklīdz viss bija kārtībā, vīrietis pamāja vinčas operatoram helikopterā, un mehānisma virves nostiepās.
- Vēlreiz paldies par visu, - viņa uzsauca kapteinim, uzsvērdama pēdējo vārdu un tādējādi atgādinādama par Finča lūgumu paturēt noslēpumā viņu došanos prom. Kapteinis bija piekritis bez iebildumiem un jautājumiem, un Greisija juta sirdsapziņas pārmetumus, ka nedrīkst atklāt šīs steidzīgās aizbraukšanas patiesos iemeslus.
Kapteinis pamāja atvadas.
- Ar prieku jums palīdzējām. Ziņojiet, ko būsiet tur atklājuši, - viņš sacīja, sazvērnieciski piemiedzot ar aci. - Mēs labprāt skatīsimies.
Iekams Greisija paguva atbildēt, virves saspringa, un viņa tika ierauta dzestrajā gaisā. Aizturējusi elpu, viņa noraudzījās uz kuģi, kas pamazām attālinās, un prātā jau devās tālāk - pie nezi-. nāmās balvas, kas gaida ceļojuma galamērķī.
22
Rietumantarktīdas ledus vairogs
uz šelfa ledāja pieliekušies vidēja četri stāvi. Tie novēroja, kā pusjūdzes attalumā uz rietumiem virs kuģa lidinās Karaliskās flotes helikopters.
Viņi neuztraucās par to, ka viņus kāds pamanīs. No tā pasargās aprīkojums. Viņi gluži vienkārši gulēja sniegā, absolūti neredzami sniegbaltajos maskēšanās tērpos, ieslēpuši sejas zem baltajām balaklavām. Vien acis un mute atgādināja savādas apaļas atveres. Pat zābaku zoles bija baltas - viņi tās berza ik ritu pirms ķeršanās pie darba. Netālu atradās četri sniega motocikli - tikpat balti un bez pazīšanās zīmēm. Transportlīdzekļi paslēpti zem balta maskēšanās tīkla, tātad nebija pamanāmi no augšas.
Komandas vadītājs savā lieljaudas binoklī vēroja helikopteru un pēdējo pasažieru pacelšanu no kuģa. Sasprēgājušās lūpas savilkās tikko jaušamā smaidā. Viss noritēja pēc plāna. Tas nebija prognozējami, jo laika bija maz un komandas ierašanās notika lielā steigā.
Operācija sākās pirms četrām dienām. No savas treniņnometnes Ziemeļkarolīnas štatā viņi bija aizlidojuši uz Kraistčērču Jaunzēlandē, kur jau gaidīja Gaisa nacionālās gvardes transportlid- mašīna C-J7 Globemaster, kas visus nogādāja uz Nacionālā Zinātnes fonda Makmerdo staciju ledus kontinenta Rosa sala. No turienes ar slēpēm aprīkota Lockheed LC-130 Hercules transportlid- mašīna aizveda viņus līdz operācijas norises vietai uz šelfa ledāja, piecpadsmit jūdzes uz dienvidiem no lauka, kur visi tobrīd gulēja sniegā. Līdzi atvestie sniega motocikli palīdzēja pieveikt pēdējo posmu trīspadsmit tūkstošu jūdžu garaja ceļojumā.
Ekstrēmā klimata maiņa un brauciens cauri vairākām laika zonām bija nežēlīgs un novājinātu ikvienu organismu, taču uz šiem vīriem tas neatstāja nekādu iespaidu. Viņi bija centīgi trenējušies šai operācijai un zināja, kas gaidāms.
Būtu par maz, ja apgalvotu, ka darbs ir atbildīgs, prioritārs un sola slavu. Viņš nekad agrāk nebija pieredzējis neko tik spraigu un skarbu ka rūpīgā iztaujāšana un psiholoģiskie tesd pirms pieņemšanas šī uzdevuma izpildei. Kad tas bija nokārtots, atklājās, ka netiek taupits uz treniņiem nepieciešamās aparatūras vai aprīkojuma rēķina. Tas liecināja, ka klientam naudas netrūkst. Liela daļa firmas klientu bija dažādu valstu valdības - un ASV valdība pirmām kārtām. Tās parasti varēja atļauties visu, kas veicamajam darbam vajadzīgs.
Šajā gadījumā komandas vadītājam tomēr bija skaidrs, ka likmes ir augstākas nekā visos iepriekšējos līgumdarbos. Beirūta,
Bosnija, Afganistāna, Irāka - tagad viņš tos trakos, nežēlības pilnos gadus uzskatīja par pirmajiem soļiem ceļā uz panākumiem. "Pateicoties tiem, esmu nonācis šeit, esmu iecelts par šis vienības vadītāju."
Neapšaubāmi, tā bija lielākā izdevība viņa mūžā.
Un nu - pēc ilgās gatavošanās un nebeidzamās gaidīšanas - operācija beidzot varēja sākties. Viņam jau bija licies, ka tas nekad nenotiks. Pēc apmācības viņš kopā ar pārējiem nelielās komandas darbuzņēmējiem - tik dīvains apzīmējums vienmēr izraisīja smīnu, taču viņš bija vairāk nekā laimīgs izvairīties no pienākuma lietot daudz precīzāko algotņa nosaukumu, - dka turēts kaujas gatavībā. Signālu rīkoties viņi gaidīja mēnešiem ilgi. Komandas vadītājam nepatika saņemt algu par bezdarbību. Tas nebija viņa garā. Tāpat kā visi pārējie, arī viņš savulaik dienēja izlūknodaļā - tas bija ASV jūras kājnieku ekvivalents tā sauktajiem jūras kotikiem un armijas vienībai "Delta". Izlūknodaļas moto bija: "Ātri, klusi, nāvējoši." Tas neparedzēja dīku sēdēšanu un bezgalīgas stundas pie televizora izolētās, lai gan ērtās barakās. Viņus gaidīja pasaule - apmaldījusies, tirānu un ļaunuma pārpilna.
Mugursomā kaut kas iečivinājās. Viņš paskatījās pulkstenī. Zvans bija gaidīts.
Viņš vēlreiz pievērsās helikopteram. Tas ar plašu loku laidās prom. Viņš izņēma savu satelīttelefonu - mazu Iridium firmas rokas tālruni - ne lielāku par parastu mobilā tālruņa aparātu, taču tam bija desmit collu gara antena un iebūvēts balss šifrēšanas mo-. dulis. Viņš nospieda atbildēšanas pogu. Pikstienu un sprakšķu virkne apliecināja, ka signāls lauž sev ceļu pāri puspasaulei. Nogaidījis, kad sarkanā gaismu izstarojošā diode apliecināja sarunas drošību, viņš sacīja:
- Lapsa Pirmais klausās.
Pēc īsa mirkļa atbildēja sdpri elektroniska balss:
- Kāds ir jūsu statuss?
Šķita, ka zvana Stīvens Hokings, bet komandas vadītājs zināja, ka viņa balss zvanītājam izklausās dkpat jocīgi - it kā runātu robots. Lai gan viņš kopā ar projekta pārraugu bija līdis zem lodēm ne
viena kontinentā vien, militārām vajadzībām izstrādātais divsimt piecdesmit sešu bitu balss šifrēšanas modulis padarīja viņu balsis pavisam svešas - gadījumam, ja kāds sarunu noklausās. Tas gan nešķita iespējams, taču piesardzības nekad nav par daudz. Tieši tādēļ tālruņa mikroshēmā bija iebūvēta vēl viena drošības sistēma. Dekodēt sarunu varēja tikai tāds tālruņa aparāts, kam ir deši tāda pad shēma. Jebkurā cita aparātā skanētu vien apdullinoši sprakšķi.