Atpakaļskata spoguli viņš ieraudzīja policistu, kurš tikko bija parādījies uz ielas un steidzās pie sava auto. Taču Mets zināja, ka viņam nesekos. Policists gluži vienkārši nodos informāciju kolēģiem, paziņojot uzkrītošā automobiļa pazīmes. "Tātad vajadzēs • pamest mašīnu, turklāt steigšus, un līdz saullēktam sēdēt klusam ka pelītei."
Diemžēl tikpat neskaidrs bija tas, ko vajadzētu darīt nākamajā dienā. Par to tad arī varēs domāt visu atlikušo nakti.
24
Vašingtona, Kolumbijas apgabals
Kīnens Drakers jutās kā uzlādējies. Labi atpūties, piespiedis sevi atrauties no ziņu kanāliem un interneta drīz pēc pusnakts,
lieliski izgulējies. No rīta pēc veselīgām brokastīm - vafelēm un augļiem - viņš klusā apmierinātībā pārskatīja avīzes. Kaut ko tādu viņš nebija jutis jau gadiem ilgi un cerēja, ka varēs šo sajūtu saglabāt visu dienu.
Tobrīd viņš sēdēja savā desmitā stāva birojā Konektikutas avēnijā un elegantajā ādas krēslā aizgriezās prom no rakstāmgalda. Uz tā valdija nihilistisks tukšums - tur atradās tikai klepjdators, tālrunis un mirušā dēla fotogrāfija. Pievērsies logam, viņš skatījās ārā uz pilsētu. Viņam patika uzturēties galvaspilsētā, strādāt tajā, noteikt pilsoņu likteni visvarenākajā pasaules valstī un arī pārējiem planētas iedzīvotājiem. Un tā tas bijis vienmēr. Savu sistēmu viņš sāka izstrādāt drīz pēc tam, kad pabeidza Džonsa Hop- kinsa universitāti ar maģistra grādu politikas zinātnē. Nākamos divdesmit gadus viņš bija Kongresa darbinieks, vecākais padomnieks politikas jautājumos un juridiskais direktors pāris senatoriem. Viņš bija palīdzējis tiem iegūt varu un ietekmi, bet neaizmirsa arī sevi - strādāja klusi, aizkulisēs, izvairoties no pārāk redzamiem amatiem, kurus viņam nepārtraukti piedāvāja, un tikai mazliet pakoķetējot ar iespēju kļūt par aizsardzības ministra vietnieku politikas jautājumos. Viņš priekšroku deva nepārtrauktībai, ko sagādāja aukliņu raustīšana no aizsega, un Kapitolija kalnu pameta tikai tad, kad saņēma piedāvājumu, kas bija pārāk labs, lai to atmestu, un nodrošinaja izdevību dibināt un vadīt dāsni finansētu un ietekmīgu ideju ģenerēšanas firmu "Amerikāņu brīvības centrs".
Viņš bija kā radīts tādai dzivei - nežēlīgs, ar bagātu iztēli, asu prātu un brīnumainu atmiņu apveltīts politikas stratēģis, kurš prot pievērst uzmanību detaļām. Turklāt šādu lietpratību papildināja ari bezbēdīga, sabiedriska cilvēka šarms, kas nomaskē dzelžainu apņēmību un palīdz, ja kāds pārliecināts polemiķis ir gatavs svarīgā lietā nospiest sarkano podziņu, kura uzspridzinās pasauli.
Pēdējos gados viņš bija kļuvis arī ļoti neatlaidīgs. Arējās un iekšējās politikas grožus savās rokās bija ņēmušas civilo padomdevēju grupas, kas vadīja valsd atbilstoši saviem priekšstadem. Tādam polidkas zvēram kā Drakers viņu nepiedodamā un neapvaldāmā misijas apziņa bija skaistuma iemiesojums, viņu metodes un taktika - aizraujošas.
"Visiespaidīgākā," Drakers sprieda, "ir viņu tieksme lietot "rā- mējumu", prod, viltīgu paņēmienu, kā novest līdz absurdam sarežģītas, strīdīgas lietas un plānus, izmantojot varenas, uzmundrinošas, saviļņojošas frāzes un tēlus, lai apstrīdētu un iedragātu jebkuras potenciālas iebildes šādiem plāniem. "Šis ramejums tika padarīts par izcilu jaunā laikmeta mākslas nozari, kurā tādi maldinoši izteicieni kā "nodokļu atvieglojumi", "karš pret teroru" un "miera nesējs" jau nostiprinājušies sabiedrības apziņā un kurā tiek spiestas pareizās emocionālās podziņas un radīts aplams priekšstats, ka ikviens, kas iebilst šādām metodēm, jau pēc definīcijas ir nelietis, kurš mēģina atturēt nevainīgu cietēju vadoni no nepieciešamo ārstniecības līdzekļu izmantošanas, un gļēvulis, kurš bēg no nežēlīga kara pret agresoru vai, vēl ļaunāk, kam trūkst mugurkaula stāties pretim Hitleram.
Rāmējums darbojas. Neviens to nezina labāk par Kīnenu Dra- keru. Un nu viņš bija gatavs pats saviem rāmējumiem.
Drakers ieskatījās rokas pulkstenī. Rita otrajā pusē tika organizēta steidzama "Centra" vecāko biedru sapulce, lai apspriestu neizskaidrojamo parādību virs šelfa ledāja. Viņš jau pa tālruni bija aprunājies ar vairākiem biedriem, un tie saprotamā kārtā bija vienlīdz aizrāvušies un nobažījušies.
Pēc tam viņš noskatījās ziņas vairākos kanālos, lai noskaidrotu, ciktāl tikts ar projektu, šķita, ka viss ir kārtībā, ja neskaita kādu sīku sarežģījumu Bostonā. Bet Drakers neuztraucās. Viņš bija pārliecināts, ka Šāviņš ar visu tiks galā.
Iedžinkstējās BlackBern/ viedtālrunis. Tonis apliecināja, ka tas ir šāviņš. /
Pasniedzies pēc aparāta, Drakers smaidīja. Bija piepildījies teiciens par vilka pieminēšanu.
Ierasti aprautos teikumos Medokss informēja Drakeru par Vinsa Belindžera likteni, Meta Šērvuda bēgšanu un ielaušanos mirušā zinātnieka dzīvoklī.
Drakers uzņēma jaunumus apbrīnojami mierīgi. Medoksam šis cilvēks ne visai patika. Galu galā viņš bija politiķis. Vašingtonas darbonis. Tomēr Drakeram piemita viena laba īpašība - viņš nekad neapšaubīja un nekritizēja tās lietas, kurās pats nebija eksperts. Viņa ego nebija tik milzīgs, un viņš necentās izrādīt savu pārākumu, kādu itin bieži pauda galdiņu urbēji un politiķi. Me- doksu tādi kaitināja, un viņš allaž priecājās, kad varēja tādus pārmācīt. Drakers melno darbu labprātāk atstāja dem, kas neiebilda pret rakņāšanos mēslos, un Medokss no tās nekad nevairījās - arī pēc tam, kad viņa "drošības un riska menedžmenta" firma bija piedzīvojusi uzplaukumu. Viņš to nodibināja pirms trim gadiem, neilgi pēc ievainojuma gūšanas Irākā.
Medokss bija praktisks cilvēks. Darbā ievēroja nelokāmu un skaidru ētiku - stingra disciplīna viņam bija ieaudzināta divdesmit gadus ilgajā dienestā jūras kājniekos un izlūknodaļā, kur viņu mazliet nosmailinātās skūtās galvas formas dēļ iesauca par "Šāviņu". Šis vārds ieguva arī blakus nozīmi - pēc tam, kad viņa vienība tika sadragāta nežēlīgā apšaudē, kas notika apokaliptiskajā Fallūdžas pilsētā.
Tā traģēdija bija iepazīstinājusi un saliedējusi viņu ar Dra- keru.
Viņa vienība bija lieliski pastrādājusi Afganistānas kalnos, devusi smagu triecienu talibiem un viņu draugiem no Al-Kāidas. Izkūpinājusi viņus no kalniem un alām un aizdzinusi pāri Pakistānas robežai. Nonākusi tuvāk Osāmam bin Lādenam. Bet pēkšņi viņus neizprotamā, nejēdzīgā kārta atsauca no turienes un norīkoja uz citu vietu. Uz Irāku. Deviņos kara mēnešos Medokss zaudēja četrpadsmit vīrus un tajā briesmīgajā pēcpusdienā - ausi. Tie, kuri izdzīvoja pēc šausmigā uzbrukuma, bija zaudējuši kājas, rokas un pirkstus. Vārds "ievainots" reti atspoguļoja piedzīvotās drausmas un neizdzēšamo, kropļojošo iespaidu, ko tas atstāja ikviena dzīvē. To dienu Medokss atcerējās ikreiz, kad nejauši ieraudzīja savu attēlu loga stiklā vai kolēģu saulesbrillēs. Tā bija iededzināta viņa sejā - zvaigžņveidīgā brūce stiepās uz visām pusēm no sadragātās auss ļipiņas, ko ķirurgiem bija izdevies saglābt.
Lūkošanās spoguli Medoksam nepatika. Viņš vēl un vēlreiz pārdzīvoja to dienu vienmēr, kad ieraudzīja savu atspulgu. Ne tikai to dienu, bet arī vēlāko periodu. To, kā priekšnieki viņu atlaida. To, cik slikti pret viņu izturējās un kā viņš tika izgrūsts no sistēmas. Un, it kā ar to vēl nepietiktu, viņš atklāja, ka kļuvis par melu upuri. Viņam meloja visa valsts. Tas karš bija dkai izlikšanās. Katastrofāla izlikšanās. Viņš bija smagi ievainots un pēc tam vēl spiests vērot, kā tie paši melīgie nelieši, kas nosūtīja viņu karā, - no zemākā kongresmeņa līdz kara varonim, kurš pietuvinā- jies topošajam prezidentam, - balsoja pret pabalstu palielināšanu tiem, kuri atgriezušies mājās novājināti, ar fiziskām un garīgām traumām. Viņš vēroja, kā daudzi karavīri dek ievilkti gluži vai tīklā un tiesāti pat par vissīkāko noteikumu pārkāpumu, un kā viņus politiskiem mērķiem ziedo cilvēki, kas kaujaslaukam nekad nav bijuši tuvāk par simts jūdzēm. Medoksa dusmas pieauga ar katru reizi, kad kara jautajumā nācās sastapdes ar jauniem meliem un manipulācijām, kuru dēļ daudzi zaudēja dzīvību un viņš daļu sejas. Tāpat pieauga rūgtums sirdī un vēlēšanās panākt taisnīgumu. Beigu beigās viņš nonāca pie secinājuma, - ja grib kaut ko mainīt, jāņem lieta savās rokās.