Ievainotā statuss palīdzēja dibināt firmu. Jau sen viņš pazina lieliski trenētus un pienācīgi apgādātus vīrus, kas bija viņa padotie elles punktos Afganistānā, Irākā un citur, kurp amats lika viņus sūtīt. Un darīt to, ko citi nevēlas. Darīt to, par ko citi pat dzirdēt negrib. Tādos darbiņos netika ievēroti likumi, kurus pieņēmuši politiķi, sūcot divdesmit gadu vecu konjaku. Savādi, taču pēc katra šāda darbiņa viņš guva arvien lielāku mierinājumu. Tā bija atriebība, bez kuras viņš nespētu dzīvot. Lai ari valdība maksāja simtiem tūkstošu dolāru par līgumiem un padarīto, lai ari viņam bija neliela uzticamu, kaujās pārbaudītu viru armija, kas gatava izpildīt jebkuru pavēli, arī pats viņš joprojām atradās ierindā, priekšgalā visiem. Kad tika piedāvāts šis uzdevums, viņš uzreiz saprata, ka atteikties nedrīkst. Tā izpilde sniegtu nepieredzētu apmierinājumu.
Šajā lietā noteikti vajadzētu sasniegt iecerēto, tādēļ viņš no sirds vēlējās nodrošināties, lai viss nodek pēc plāna.
Drakeru jaunās ziņas satrauca.
- Man nepatīk, ka Šērvuds aizlaidies, - Drakers sacīja. - Noķer viņu, iekams šis paguvis kaut ko sastrādāt.
- Ilgi nebūs jāgaida, - Medokss apgalvoja. - Viņš tiek turēts aizdomās par slepkavību. Tātad izredžu viņam nav daudz.
- Ziņo, kad būsi ticis galā, - Drakers noteica un tad beidza sarunu.
Medokss nolika tālruni uz rakstāmgalda un vēlreiz prāta pārlika vakara notikumus. Mets Šērvuds bija izrādījies daudz izveicīgāks par savu brāli. "Acīmredzami taisīti katrs no sava materiāla, bet tas jau nav nekāds noslēpums," secināja Medokss, kuram bija zināma Šērvuda kriminālā pagātne. "Tātad jārikojas uzmanīgāk."
Viņa vīri uzraudzīja policijas sakarus, bet ar to nepietika. Mets Šērvuds rīkojās impulsivi, neparedzami, piemēram, ielauzās Belindžera dzīvoklī. Un šādi soļi parasd sagādāja lielas nepatikšanas.
Lai uzminētu pretinieka nākamo gājienu, Medokss iztēlojās sevi Šērvuda vietā, domās atkārtoja visu, ko puisis bija darījis. Viņš apsvēra bijušā kriminālnoziedznieka iespejas, centās paredzēt visus salmiņus, pie kuriem tas ķersies un kuri līdz ar to jāapcērt vēl pirms izmantošanas. Medokss atsauca atmiņā savu viru ziņojumus.
Pievērsies datora ekrānam, viņš pārskatīja visus, kuri bijuši saistiti ar Belindžeru un Metu. Uzmanību piesaistīja pēdējais ieraksts - Belindžera kolēģa Čabas Komloši zvans. Medokss noklikšķināja uz nelielās ikoniņas un noklausījās visu ziņu, ko šis kolēģis bija atstājis Belindžera mājas tālruņa aparātā. Noklausījies vēl vienu reizi, Medokss pievērsās pirmajai abu zinātnieku sarunai, kura bija pasteidzinājusi tā vakara notikumus.
Šāviņš ieskatījās rokas pulksteni un paņēma klausuli.
25
Bostona, Masačūsetsas štats
Lerijs Raidels brīdi apjucis veras sava BlackBerry ekrāna un tad nolika aparātu uz rakstāmgalda. Viņš tikko bija beidzis sarunu
ar Rebeku. Kārtējo. Divi zvani divdesmit četru stundu laikā - tik bieži meita viņam nekad nebija zvanījusi. Viņiem bija lieliskas attiecības, lai gan no sievas viņš šķīrās gandrīz pirms desmit gadiem. Taču Rebeka bija deviņpadsmit gadus veca, straujas dabas, brīnišķīga un brīva, jau otro gadu studēja Brauna universitātē. Meitene bija visnotaļ piezemēta, lai gan visa pasaule atradās viņai pie kājām, taču regulāri tālruņa zvani tētim, kā jau gaidīts, neiedlpa viņas trauksmainās ikdienas darbu sarakstā.
Viņam patika pļāpāt ar meitu. Patika klausides viņas priecīgi satrauktajā, valdzinošajā, aizrautīgajā čalošanā - arī tad, ja balsi ieskanējās baiļu nots. Viņam patika, ka meita piezvana divreiz dienā.
Un viņam nepatika meitai melot.
Taču nācās to darīt. Divas reizes vienas dienas laikā. Un melos viņš arī turpmāk - ja viss izdosies labi, tad melos visu atlikušo mūžu.
To atskārtis, Raidels sajuta trauksmi sirdī, un tā tikai pieņēmās spēkā, kad viņš iztēlojās tālākos notikumus.
"Tas tiešām notiek. Ir sācies, un atkāpšanās ceļa vairs nav."
Šāda doma biedēja un vienlaikus sajūsmināja.
Kad viņš pirms četriem gadiem sāka apsvērt šo ideju, viss šķita pārāk nereāli un tomēr notika pietiekami strauji. Šelfa ledāja sairšana tika prognozēta. Viņš to novēroja ar satelīta palīdzību, taču process sākās ātrāk nekā paredzēts. Un viņi bija gatavi. Gatavi gūt labumu, nopelnīt uz projekta rēķina.
Gatavi mainīt pasauli.
Raidels aizdomājās par to liktenīgo vakaru ar Rīsu pirms trim gadiem. Tā bija lieliska maltīte. Pudele Brunello di Montalci- no vīna. Pāris Cohiba Esplendidos cigāru. Ilgas, aizrautīgas sarunas par iespējām ieviest dzīvē diženo Rīsa atklājumu. Par daudzajām un dažādajām versijām, kā to izmantot. Iztēles augļi, ko izcili prāti prot radīt un pārvērst realitātē. Un tad tika pieminēts tas vārds.
Brīnumains.
Viens vārds. Katalizators, kurš aizveda Raidela prātu ceļojumā uz kartē vēl neiezīmētu teritoriju. Tumšu, noslēpumainu, fantastisku, neiedomājamu teritoriju. Un nu, pēc apmēram četriem gadiem, neiedomājamais bija kļuvis par realitāti.
Rīss. Apziņā vīdēja diženā zinātnieka seja. Līdztekus materializējās arī citu cilvēku tēli - jauni, talantīgi, uzticīgi - un vienlaikus pazīstamā dzestrā, skarbā sajūta dvēselē. Tā nodrebēja, kad viņš atcerējās pēdējo dienu Namībijā. Pēc galīgā testa. Pēc kopīgās sajūsmas par to, ka smagā darba auglis ir tik iespaidīgs un saviļņojošs. Un tad notika ļaunākais. Raidels sev līdzās joprojām gara acīm redzēja Medoksu, kurš uzvelk gaili. Dzirdēja savu kliedzienu, lodes ietriekšanos Risam mugurā, atcerējās, kā drauga augums noraustījās un tad iekrita Denija Šērvuda rokās.
Šī nelaimīgā nodkuma trokšņi un tēli viņu nekad vairs neatstāja.
Raidels ienīda sevi par to, ka nav spējis apvaldīt šīs sajūtas. Nepalīdzēja nekas, ko teica citi, nepalīdzēja neviena no banalitā- tēm un klišejām - par labumu pasaulei un savas dzīvības ziedošanu, lai varētu dzīvot citi.
Viņš nebija pareizi sapratis. Nebija iedomājies, cik tālu viņi ir gatavi iet. Un nu jau par vēlu kaut ko iesākt. Viņi nepieciešami cits citam. "Ja izdosies viss iecerētais, tad es esmu gatavs norīt slikto un iet uz priekšu."
Un tā viņš arī darīja, lai gan tas nebija viegli. Tas joprojām bija jūtams dziļi sirdī, plosīja to gabalos. Raidels saprata, ka galu gala sirdsapziņas pārmetumi gūs virsroku. 'Tā vai citādi, bet es miršu deši to dēļ. Tā tam vajadzētu būt. Bet varbūt vispirms viss būs labi, varbūt mūsu nāve atnesīs ko labu." Taču Raidels apzinājās, ka senie rēgi mieru neliks arī tad.
26
Bostona, Masačūsetsas štats
Spirdzinošā agrā rītā slēpdamies aiz augsta dzīvžoga, Mets gaidīja, vēroja un pirms iešanas viesnīcā mēģināja pārliecināties, ka tur viņu negaida nepatīkami pārsteigumi. Sasprindzis un modrs viņš, izvairīdamies no acu kontakta, pagāja garām dažiem pārgurušiem biznesmeņiem, kas mazliet atdzīvināja vienmuļo un neinteresanto foajē. Tad viņš ar liftu uzbrauca piektajā stāvā un iebēga savā numurā.