Piemiedzis acis un izstiepis kaklu, lai redzētu garām dūmojošajam pikapam, Mets centās pārliecinādes, vai tas ir īstais Chn/sler. Luksoforā nomainījās gaisma, un Chrysler aiz kravas automobiļa šķērsoja krustojumu, pa Sadraudzības avēniju turpinot ceļu aiz divām nelielām importa mašīnām gluži kā haizivs ar neiztrūkstošajām remorām. Kad Chrysler brauca garām, Mets paliecās uz priekšu un nopētīja puisi priekšējā pasažieru sēdeklī. Lai arī pazīmes atbilda, Mets nebija pārliecināts. Viņš neliešus bija redzējis tikai īsu mirkli pie bāra, furgonā un ēnās netālu no mājas. Apstiprinājumu deva automobiļa numura zīme - tas pats transportlīdzeklis stāvēja pie viņa garāžas.
Tie bija viņi.
Pulss paatrinājās, kamēr acis sekoja mašīnai, kas strauji attālinājās. Lēmums bija jāpieņem nekavējodes. Viņš pagrieza stUri un nospieda akseleratora pedāli, apbraucot pikapu un ar labās puses riteņiem trāpot uz ietves, iestūrēja avēnijā un sekoja Chn/sler pa pēdām.
Tā bija drīzāk instinktīva reakcija, nevis racionāls gājiens, taču lēmums bija negrozāms. Viņš turējās vairākas mašīnas aiz spīdīga sedana un prātoja, kur trekeris nokritis, un apsvēra, vai tā bijusi neliešu pastāvīgā bāze vai vienkārši nejaušas apstāšanās vieta, kurā tie vairs neatgriezīsies. Turklāt automašīnā bija tikai divi, un Metam tas gluži labi padka. Vismaz pagaidām.
Pa Sadraudzības avēniju viņi traucās austrumu virzienā, tad nogriezās pa kreisi Hārvarda ielā un tad pāri tiltam nonāca Kembridžā. Braucot tālāk pa Upes ielu, Metu pārņēma neomulīga sajūta. Nelieši stūrēja atpakaļ uz Inmenskvēru, no kurienes viņš aizbēga pirms stundas vai divām. Bažas pastiprinājās, kad izlasīja tās ielas nosaukumu, kurā Chrysler nogriezās, un ieraudzīja mājas numuru, pie kuras tas apstājās.
Kļūdas nebija. Tieši to adresi viņš pirmīt bija uzzinājis.
Nelieši apturēja auto pie Čabas Komloši mājas.
27
Kembridža, Masačūsetsas štats
Mets ar Taurus aizbrauca garām stāvošajam Chrysler un aizgriezās, kad stūrēja blakus drūmam sedanam, lai pasažieri nepamana viņa seju. Viņš izvēlējās pirmo šķērsielu un apstājās.
Neko labu tas nesolīja.
Sēdēdams automašīnā un nezinadams, kā rīkoties, viņš ļāva domām mutuļot. "Vai šis Čaba strādā uz vienu roku ar neliešiem? Vai puisis palīdzējis noķert Belindžeru, bridinājis par to, kas viņam prātā?" Mets vairs nezināja, ko domāt, taču tāda iespēja neizklausījās pēc patiesības. Ziņa, ko Čaba atstājis Belindžeram, izklausījās īsta. Viņi bija apsprieduši parādību, un Belindžers - vismaz tā šķita - centās runāt pēc iespējas īsi.
"Ja Čaba nestrādā ar slepkavām, tad viņu ierašanās iemesls ir skaidri saprotams. Tātad Čabas nākotne nav visai rožaina. Turklāt, ja nelieši puisi medī, viņš zina kaut ko tādu, kas palīdzētu izskaidrot, ko šie tik ļoti grib pasargāt. Un tādējādi varētu apjaust, kas noticis ar Deniju. Ko viņi izdarījuši ar Deniju," Mets domās piebilda. "Jārīkojas."
Viņš izslīdēja no vecā Taurus, aizlīda līdz ielas stūrim un piesardzīgi nopētīja apkārtni. Chrysler nebija izkustējies, abi cilvēki joprojām sēdēja salonā.
Novēroja un gaidīja.
Uzmanīja Čabu. Tagad Mets par to bija pārliecināts.
"Jātiek līdz viņam, pirms to paguvuši tie abi."
Pārlūkojot kvartālu, Mets meklēja ceļu apkārt neliešu automobilim. Tāda nebija. Čaba dzīvoja modernā septiņu stāvu namā. Puiši savā Chn/sler kontrolēja visu ielu un apzaļumotās pieejas ēkai, tādējādi sagraujot jebkuras cerības tajā ieiet nepamanītam. Tiesa, pie mājas bija redzama uzbrauktuve, kāda parasti ved uz pazemes garāžu. Taču arī to vēroja bandīti.
Mets aizskrēja tālāk pa ielu un atrada šauru ieliņu starp divām mājām, leniris tajā, viņš paralēli galvenajai ielai piesardzīgi tuvojās Čabas daudzdzīvokļu namam - bet nonāca strupceļā ar piecas pēdas augstu koka žogu aiz otrās mājas. Priekšā vidēja Čabas nams - aiz vēl divām mājām un žogiem. Pārrāpies pāri šķērslim, viņš turpināja ceļu un pēc dažām minūtēm attapās sānu ejā, kas veda gar uzbrauktuvi līdz pat ielai.
Ap stūri Mets atkal saskatīja Chrysler, taču saprata, ka līdz uzbrauktuvei nepamanīts netiks. Viņš atskārta vēl kaut ko - uzbrauktuvei bija vadības panelis ar taustiņiem, uz kuriem nav neviena cipara. Tie tika izgaismoti tikai tad, kad kāds ievadīja kodu - lai neviens nevarētu noskatīties taustiņu spiešanas kārtību un nelūgts iekļūt mājā.
Tani brīdi Mets saklausīja mehānisku krakšķi, kam sekoja klusa čīkstoņa un graboņa. Nespēdams saredzēt, Mets tomēr zināja, ka tiek atvērtas garāžas durvis. Viņš saspringa un atkāpās. No garāžas izbrauca liels, melns Escalade. Iztērējis galonu degvielas, tas pieveica uzbrauktuvi un apstājās krustojumā ar ielu.
Aizsegdams skatu tiem, kas sēdēja Chrysler automobilī.
Tādu izdevību Mets nedrīkstēja laist garām. Lēcienā viņš pārvarēja nelielo sienu un piezemējās uz uzbrauktuves tik smagi, ka novibrēja kauli. Tas izrādījās kritiens no vismaz desmit pēdu augstuma - pēc sienas to nekādi nebūtu iespējams noteikt. Apvēlies viņš pietrausās tupus un sadzirdēja, ka Escalade uzsāk kustību, i/griež ielā un atklāj viņu novērotājiem Chrysler automobili. Mets panira zem garāžas durvīm, kas lēni vērās ciet, un cerēja, ka nav pamanīts.
Paskatījies ārā, viņš secināja, ka novērotāji nav pat sakustējušies.
Šķita, ka viss ir kartība.
Dzīvokļu numuri bija uzrādīti līdzās stāvu pogām liftā. Mets uzbrauca trešajā stāvā, nostājās pie Čabas dzīvokļa durvīm un jau dzīrās nospiest zvanu, taču pamanīja acdņu. Viņš atrāvās, pacēla galvu, noāva vienu zābaku, uzslidināja to labajā rokā un steigšus izsita gaitenī vairākas spuldzītes. Apkārtne iegrima tumsā. Atkal uzāvis zābaku, viņš piezvanīja pie durvīm. Atskanēja soļi, un pēc mirkļa pa durvju apakšu varēja saredzēt kādu ēnu.
- Kas tur ir? - Tā pati satrauktā balss, ko Mets bija dzirdējis automātiskajā atbildētājā.
Piesardzīgi palūkojies uz lifta pusi, Mets sacija:
- Esmu Vinsa draugs. Vinsa Belindžera draugs.
Aiz durvīm bija saklausāma rosīšanās, it kā Čaba iekārtotos ērtāk pie actiņas un pūlētos tajā kaut ko saskatīt. Gaitenī valdošās tumsas dēļ to bija grūd izdarīt.
- Vinsa draugs? - Čaba mazliet stostījās. - Kas… Ko vajag?
Mets centās izklausīties nopietns un neiedvest bailes.
- Mums jāaprunājas. Ar viņu kaut kas nodcis.
Pagāja mirklis, Čaba atkal sarosījās un atturīgi noteica:
- Vinss ir miris, vecīt.
- Es zinu. Vai atvērsi durvis, lai mēs varam aprunāties?
Šķita, ka Čabam balseni aizspiež paralizējošas bailes.
- Redzi, es nezinu… Viņš ir miris, nogalināts, un es nezinu, ko tev vajag, bet…
- Uzklausi mani! - Mets attrauca. - Tie puiši, kas nogalināja Vinsu, tagad dežurē pie tavas mājas. Viņi noklausījās jūsu telefona sarunas un zina, par ko jūs runājāt. Tieši tāpēc Vinsu nogalināja. Ja gribi, lai es tev palīdzu neņemt tādu pašu galu, atver durvis, sasodīts!
Uz brīdi iestājās spriedzes pilns klusums. Tad Čaba acīmredzot pieņēma lēmumu, jo noklikšķēja atslēga un durvis pavērās nelielā spraugā. Tajā parādijās plata, puiciska seja un savēlušos matu ērkulis. Ieraudzījis Metu, Čaba panikā iepleta acis.