- Nolādēts! - Čaba izgrūda, mēģinādams aizcirst durvis.
Mets iešāva kāju spraugā un iebrāzās dzīvokli. Tad viņš aizvēra durvis, bet Čaba kāpās atpakaļ līdz istabai. Lielā auguma puisis pacēla rokas, kā aizsargājoties, un klupdams centās atrauties no nelūgtā viesa.
- Lūdzu, nenodariet man pāri! Lūdzu, nenogaliniet mani! Es neko nezinu, zvēru! - Čaba sacīja, mežonīgi žestikulēdams.
-Ko?
- Nenogalini mani! Es neko nezinu.
- Nomierinies, - Mets uzsauca. - Es neesmu ieradies nogalināt.
Mēmu šausmu pārņemts, Čaba raudzījās uz svešinieku, un viņa pieri klāja sviedru lāsītes. Mets brīdi viņu vēroja, un tad uzmanību piesaistīja televizors Čabam aiz muguras.
Arī varenais puisis pamanīja pēkšņo ieinteresētību un pakāpās malā, lai svešais redzētu visu ekrānu. Viens no diennakts ziņu kanāliem pārraidīja to pašu mirdzošo zīmi, ko Mets bija redzējis jau iepriekš, tikai citā sižetā. Ekrāna apakšā labi pamanāms uzraksts vēstīja: "Otra neizskaidrojamā parādība, šoreiz Grenlan- dē."
Apmulsumā saraucis pieri, Mets piegāja tuvāk televizoram.
- Šī nav tā pad, vai ne?
Tikai pēc mirkļa Čaba saprata, ka tiek iesaistīts sarunā.
- Nav gan, - viņš izstomija. - Šī ir redzama Arkdkā.
Pagalam apjucis, Mets pagriezās pret Čabu. Savādās izjūtas
droši vien bija atspoguļojušās viņam sejā, jo Čaba sāka acīmredzami drebēt.
- Kas tad nu? - Mets dusmīgi izgrūda.
- Nenogalini mani, vecīt! Lūdzu!
Mets desām neko nesaprata.
- Izbeidz taču! Kas ar tevi nodek?
Mirkli vilcinājies, Čaba gluži kā pret savu gribu dobjā balsī sacīja:
- Es zinu, ka tu nogalināji Vinsu.
-Ko?
Čaba atkal pašava rokas gaisa.
- Tevi rādīja ziņās, vecīt. Metu pārņēma šausmas.
- Mani?
Joprojām bailēs drebēdams, Čaba palocīja galvu.
- Parādi, - Mets pavēlēja.
28
Kaira, Ēģipte
Greisija ieraudzīja melnā sutanā ģērbušos vīrieti ar raižpilnu seju. Viņš centās piesaistīt Greisijas uzmanību cilvēku pūlī, kas bija sastājies pie spoguļstiklu logiem Kairas Starptautiskās lidostas ielidošanas zālē. Viņa uztvēra brāļa Emīna skatienu un vilcinādamās pamāja ar roku. Mūks atbildēja ar biklu, atturīgu vēzienu, cauri pūlim sāniski lauzdamies viņai pretī.
Ceļojums bija nogurdinoši ilgs. Helikopters nogādāja viņus Ro- tera stacijā, Dash-7 lidmašīna aizveda uz Mauntplesantu - militāru lidlauku Folklenda salās. Tur viņi iekāpa pavecā Karalisko gaisa spēku Tristar lidaparātā, kas piedāvāja komerciālu reisu uz Vaideveika lidlauku Debesbraukšanas salā un pēc tam uz Karalisko gaisa spēku bāzi Braiznortonā Oksfordšīras grāfistē. Tad viņi ar taksometru aizbrauca līdz Hītrovai un no turienes ar aviokompānijas Eg\/ptAir lidmašīnu veica pēdējo ceļa posmu.
Debesbraukšanas salā viņi piedzīvoja nelielu satraukumu, • tik tikko spēdami izvairīties no satikšanās ar britu filmēšanas grupu, kas devās pretējā virzienā. Lidošanas laiku viņi izmantoja, lasot materiālus par koptu reliģiju un klostera vēsturi. Katrā apstāšanās vietā viņi pārbaudīja savus tālruņu aparātus, lai izlasītu saņemtās ziņas, taču neatbildēja uz tām. Kolumbijas apgabalā nevienam - pat Roksberijam, par pārsteigumu Greisijai, Doltonam un Finčam - netika pavēstīts par viņu aizlidošanu no ledus kontinenta un nākamo apmešanās vietu. Par pārvietošanos tika informēts vien kanāla ārzemju ziņu dienesta direktors Ogilvijs. Greisija un Ogilvijs lieliski zināja, cik nežēlīgi mēdz būt kolēģi un konkurenti. Pats galvenais šajā lietā bija materiāla eks- kluzivitāte.
Jaunais terminālis-spīdīga, modema tērauda un stikla struktūra - izbrīnīja Greisiju, jo šķita ļoti racionāli iekārtots, bet ēģiptieši jau parasti pārspēja citas reģiona valstis un neslinkoja. Rinda pie pasu pārbaudītājiem pienāca ātri, un viss noritēja pieklājīgi. Bagāža uz karuseļa parādījās gandrīz tam pašā brīdī, kad tur piegāja viņi. Vēl pārsteidzošāk šķita tas, ka cilvēki ievēroja nesen ieviesto nesmēķēšanas politiku - valstī, kur visi pieraduši ignorēt likumus un lielākā daļa vīriešu kārtas pārstāvju smēķē teju no dzimšanas, tas dešām ir varoņdarbs.
Doltons, Greisija un Finčs jau zināja par jauno parādību Gren- landē. Kad Boeing 777 nolaidās, viņu BlackBerry viedtālruņi atdzīvojās gandrīz vienlaikus, brīdinot par steidzamu ziņu. Varenās, aizraujošās vēstis izdzenāja nogurumu un deva jaunu sparu. Sasēdušies Jūsufa vadītās Toi/ota Previa aizmugurē, viņi lēni virzījās uz priekšu agra rīta rosīgās satiksmes straumē un nespēja vien iztaujāt satraukto brāli Eminu.
Viņš arī bija redzējis jauno parādību ziņu pārraidē un apstiprināja, ka tā ir identiska brīnumam, kas novērots virs šelfa ledāja, un tikpat identiska simbolam, kas sazīmēts uz tēva Hieronima alas sienām. Tēvs simbolus sācis zīmēt pirms septiņiem mēnešiem.
Greisija jau jutās pārliecināta, ka bijis pareizi pievērst uzmanību muka zvanam un doties uz Ēģipti. Lai ari nācās pārlidot no kontinenta uz kontinentu un pārciest visas ar to saistītās grūtības, viņa nespēja atcerēties laiku, kad viņu pārņēmusi tāda enerģija. Retā, patīkamā sajūta - saviļņojums par ekskluzīva, sensacionālā jaunuma parādīšanos - šajā gadījumā pārsniedza visas normas, ņemot vērā atklājuma apmērus un atstāto iespaidu. Taču joprojām bija daudz jautājumu, uz kuriem Greisija vēlējās saņemt atbildes. Pirmais no tiem - par ceļojuma mērķi, proti, tēvu Hieronimu.
- Kāpēc viņš atbrauca šurp? - Greisija jautāja mūkam.
Brālis Emīns mirkli vilcinājās.
- Patiesību sakot, - viņš iesāka, - mēs īsti nezinām.
Finčs un Greisija apmainījās jautājošiem skatieniem.
- Viņš strādāja Sudānā, vai ne? - Finčs vaicāja.
-Jā. Pēdējos gados, kā jau jums droši vien zināms, tēvu Hiero- nimu ļoti satrauca notikumi Dārforā. Šī gada sākumā viņš tur atvēra vēl vienu bāreņu namu, jau ceturto Sudānā, netālu no robežas ar Ēģipti. Un tad… viņš pats to īsti nesaprata. Kādu nakti viņš pameta bāreņu namu, viens pats, kājām, bez jebkādām mantām, ēdiena vai ūdens. Gluži vienkārši izgāja tuksnesī, un viss.
- Tiešām? Viņš droši vien saslimis, ja? Vai tad neviens neuztraucās, ka viņš nolaupīts vai nogalināts? Viņš taču ļoti kritizēja militāristu akcijas tajā reģionā, - Greisija aizrādīja. - Viņš tiem būtu lielisks ķēriens.
- Kaujas, masu slepkavības Dārforā… tas uz tēvu Hieronimu atstāja dziļu iespaidu. Novājināja viņu, un viņš smagi saslima. Taisni brinums, ka viņš izdzīvojis. - Mūks palocīja galvu, balsī ieskanējās skumjas. - Tonakt viņš dažiem saviem palīgiem pateica, ka grib uz kādu laiku tikt projām… un "atrast Dievu". Tie ir viņa paša vārdi. Viņš pateica, ka uz kādu laiku dodas projām, un lūdza palīgus viņa prombūtnē turpināt labo darbu. Un gluži vienkārši aizgāja. Piecus mēnešus vēlāk beduīni atrada viņu saļimu- šu tuksnesī, dažus kilometrus uz dienvidiem no šejienes. Mugurā viņam bija tikai krekls, noskrandis un netīrs. Kailās pēdas bija sarepējušas, pats viņš murgoja, šķita apjucis un tik tikko dzīvs. Bez ūdens un ēdiena, un tomēr… likās, ka viņš šķērsojis visu tuksnesi. Viens pats. Kājām.
Greisijas acis neizpratnē iespīd ējās.
- Bet no šejienes līdz robežai taču ir… cik? Pieci vai seši simti jūdžu, vai ne?
- Tieši tā, - brālis Emīns apstiprināja biedējoši rāmā tonī.