- Viņš taču… tas nav iespējams šādos apstākļos. - Greisija ar grūtībām izrunāja vārdus. - Apkārt ir viens vienīgs tuksnesis. Saule karsē, āda… Vai viņš nebija pamatīgi apdedzis? Kā viņam izdevās izdzīvot?
Mūks jautājoši paplēta rokas ar plaukstām uz augšu, taču neko neteica. Viņa vaibsd pauda tikpat lielu apmulsumu kā Greisijas seja.
Žurnālistes domas mutuļoja. Varbūt notikušais bija iespējams, taču stāstā joprojām palika daudz nezināmo.
- Ko sacīja pats tēvs Hieronims? Viņš taču neapgalvoja, ka visu ceļu no Sudānas veicis kājām, vai ne?
- Viņš neko neatceras, - muks paskaidroja, pacēla pirkstu un iepleta acis arvien platāk, kad balsi ieskanējās noteiktāka nots.
- Taču tic, ka šim ceļojumam uz mūsu klosteri, uz mūsu alu bijis mērķis. Viņš to uzskata par aicinājumu. Par daļu no Dieva plāna. - Mūks uz bridi apklusa, un tad viņa sejā parādījās nožēla. - Man tiešām nevajadzētu runāt tēva Hieronima vārdā, - viņš piebilda.
- Izvaicāsiet viņu pašu, kad satiksiedes.
Greisija palūkojās uz Finču. Viņš neuzkrītoši pielieca galvu, pauzdams savu apjukumu.
- Un kā ar filmu? - Greisija jautāja. - Izstāstiet par to!
- Kā jūs par to zināt?
- Kā tas notika? Vai jūs arī bijāt tur, vai satikāt tos puišus?
Brālis Emins paraustīja plecus.
- Nav nekā daudz, ko stāstīt. Viņi sazinājās ar mums. Teica, ka uzņem dokumentālo filmu, ka ir dzirdējuši par tēvu Hieroni- mu, kurš dzīvo alā, un grib viņu uzfilmēt. Abatam tas nepatika, ari pārējie nebija sajūsmā. Tas nav mūsu dabā, mēs neesam pieraduši. Taču tie puiši pārstāvēja visnotaļ respektablu kanālu un bija tik laipni, un visu laiku mūs tincināja un nekādi neatlaidās. Beigu beigās mēs piekritām.
- Labi vien, ka tā, - Finčs sacīja. - Citādi mūsu te nebūtu.
- Ak, nezinu, nezinu, - brālis Emīns attrauca, un viņa acīs jautās smaids. - Dieva ceļi ir neizdibināmi. Domāju, ka Viņš atrastu ari citu veidu, kā atvest jūs šurp, vai ne?
29
Kembridža, Masačūsetsas štats
Čaba vilcinājās. Tad, joprojām skatīdamies uz Metu, viņš spēra dažus soļus atmuguriski līdz savam rakstāmgaldam. Uz tā nekārtīgās kaudzēs mētājās žurnāli un izdrukas, apkārt tām gluži kā tādi kartona torņi slējās kafijas krūzītes. Acīmredzot viņš no
Belindžera atšķīrās ne tikai izskata ziņā vien. No jucekļa ārā spraucās Apple plakanais displejs. Arī tajā bija redzama gaisma virs šelfa ledāja. Atrāvies no Meta, Čaba pievērsās bezvadu tastatūrai, nospieda dažus taustiņus un atvēra vēl kādu timekļa viet- ni. Tad viņš palūkojās uz Metu - seja pauda kaut ko vidēju starp muļķību un bailēm.
Mets piegāja pie rakstāmgalda. Ekrānā bija redzams raksts par kriminālnoziegumu. Belindžera līķis atrasts šaurā ieliņā netālu no bāra. Rakstam bija pievienoti divi melnbalti kadri no bāra novērošanas kameras. Vienā bija redzams Mets un Vinss cīņas karstumā, bet otrā - Meta seja tuvplānā.
Neapšaubāmi, tas bija viņš.
Kāri pārlasījis rakstu, Mets secināja, ka viņa vārds nav pieminēts. Pagaidām. Žurnālists norādījis vairākus aculieciniekus, tostarp "vārdā nenosauktu sievieti", kura apgalvojusi, ka atradusies pie bāra, kad ieraudzījusi virieti, kas negantā ātrumā skrējis pakaļ Belindžeram. Tie bija meli. Slepkavas saķēra Belindžeru deši pie bāra durvīm. Mets sarauca pieri un atcerējās sievieti neliešu furgonā. Atsauca atmiņā viņas profilu un matus, kas sniedzās līdz pleciem. Viņš bija pārliecināts, ka tā ir viena un tā pad sieviete. Tad Mets iztēlojās policiju, kas ieradusies viņa dzīvoklī ar kratīšanas orderi kabatā un noteikti atradusi slepkavības ieroci, ko tur nolika sieviete un viņas drauģeļi bandīti.
Mets sajuta, ka Čaba uzmanīgi viņu pēta.
- Es zinu, pēc kā tas izskatās, - Mets sacīja, - taču viss notika citādi. Tie puiši uzmeklēja Vinsu tieši tā Antarktīdas brīnuma dēļ. - Viņš nikni norādīja uz ekrānu. - Vinss uzskatīja, ka tāpēc nogalināja manu brāli. Un tad viņi noslepkavoja Vinsu. Ne jau es. Tici man! - Spriežot pēc Čabas šaudīgajām acīm, tas bija grūts uzdevums, un Mets turpināja: - Jūs ar Vinsu runājāt par to, vai ne? Un tad viņš nolika klausuli.
Čaba negribīgi palocīja galvu.
Ilgāk gaidīt Mets vairs nedrīkstēja.
- Es gribu, lai tu man atstāsti pilnīgi visu sarunu, bet vēlāk. Viņi jau gaida pie mājas. Mums jātiek prom no šejienes.
- "Mums"? - Čaba sarāvās un jau stiepa roku pēc tālruņa. - Ei, es nekur neiešu! Dari, ko gribi, bet es zvanīšu policijai un…
- Vairs nav laika, - Mets dusmās uzsauca, atņēma Čabam klausuli un nolika to vietā. - Viņi ir klāt. Jau gaida. Tikai tāpēc, ka tu drusku papļāpaji ar Vinsu. Nekas nemainās. Ja tu gribi izdzīvot, tad uzticies man un nāc līdzi. - Mets veltīja viņam nāvējoši niknu skatienu.
Vilcinādamies Čaba raudzījās uz Metu un smagi, strauji elpoja. Tad palocīja galvu.
- Vai tev ir mašīna?
-Nē.
- Vienalga. Ejam! - Mets jau steidzās uz durvju pusi.
- Pagaidi! - Čaba uzsauca, pacēlis vienu roku, tad paķēra no grīdas mugursomu un sāka vākt tajā mantas.
- Mums jāiet, - Mets neatlaidās.
- Tikai sekundīd, - Čaba attrauca, likdams mugursomā savu Macbook klēpjdatoru, lādētāju un iPhone. Tad viņš vēlreiz nopētīja istabu un pievienojās Metam pie durvīm.
Ieraudzījis talruņa aparatu, Mets kaut ko atcerējās.
- Tavs mobilais, - viņš sacīja Čabam. - Izslēdz to!
- Kāpēc?
- Mūs var izsekot. Tev tas būtu jāzina.
Čaba pārsteiguma pavēra muti, bet tad visu saprata.
- Jā, protams, - viņš apmulsis novilka un atkārtoja šo frāzi, kad izņēma no kabatas tālruni un izslēdza to.
Mets vēl pēdējo reizi palūkojās uz datora ekrānu - tajā joprojām vīdēja mirdzošā, neizprotami kaitinošā zīme - un tad izskrēja no dzīvokļa. Čaba turējās viņam pa pēdām.
Ar liftu viņi nobrauca līdz garāžai, kur atradās apmēram ducis automobiļu. Mets paskatījās visapkārt, taču izredzes viņu neiepriecināja. Tā vien šķita, ka Čabas kaimiņi nav vienaldzīgi pret Toi/ota Prius un japāņu mazlitrāžas automašīnām; Escalade īpašnieks bija izņēmums. Viņš apstājās pie varenākās Toi/ota RAV4 un bija diezgan pārliecināts, ka tā neturēsies pretī.
Viņš vairs nekavējās, no sienas paķēra ugunsdzēšamo aparātu un izsita šofera puses logu, tad iebāza roku salonā un atvēra durvis.
- Kāp iekšā! - viņš pavēlēja Čabam, notrausdams no sēdekļa sikās stikla drumslas.
Bet iespaidīgā auguma puisis tik stavēja ar pavērtu mud.
- Tā ir Jorisas kundzes mašīna, - Čaba skumji novilka. - Viņa gan būs dusmiga! Viņa dievina savu mašīnu.
- Tas ir dkai logs. Kāp iekšā!
Kamēr Čaba nomierinājās un iekārtojās pasažieru sēdekli, Mets pacēla motora pārsegu, izrāva transpondera drošinātāju no jaudas releju centra un iedarbināja dzinēju. Tad viņš apsēdās pie stūres, ieslēdza ātrumu un aizrūcināja līdz garāžas durvīm - kāds neredzams sensors jau bija licis tām vērties vaļā. Priekšā parādī- jās uzbrauktuve - brīva, ar pagriezienu pa kreisi apkārt mājai.
- Piesprādzējies, - Mets pavēlēja.
Čaba uzmeta viņam skatienu un tad greizi palūkojās uz savu palielo ķermeņa vidusdaļu. Drošības siksnas sprādzes stiprinājuma vieta nebija redzama, to nosedza viņa gaļīgie augšstilbi.