- Negribi man palīdzēt?
- Varbūt tiešām negribu, - Mets atbildēja, sausi smīnēdams. - Turies!
Kad garāžas durvis bija vaļā tiktāl, ka automobilis varēja tikt ārā, viņš ieķērās stūrē, pieveica uzbrauktuvi - vispirms lēni, jo nedrīkstēja priekšlaikus parādities neliešiem. Tie viņu pamanīja brīdi, kad RAV4 pabrauca garām ēkas sienai.
Mets saskatījās ar abiem pārsteigtajiem vīriem Chnjsler salonā, pūlēdamies šīs nanosekundes laikā iegaumēt pēc iespējas vairāk sejas vaibstu, un tad spieda akseleratora pedāli. Savu nākamo soli. viņš jau bija apdomājis - spējš izrāviens pāri ielai pa diagonāli uz vietu, kur apstājušies slepkavas, ar Tcn/ota priekšpuses bufera kreiso pusi trāpot pa Chrysler labo priekšējo riteni tādā leņķī un ar tādu spēku, lai salauztu pusasi un prednieka auto nevarētu pabraukt, kamēr viņš pats aizbēg. Riskants pasākums, taču vajadzēja mēģināt. Viņš zaudēs priekšrocību izsekot slepkavas ar trekera palīdzību, jo nu tie būs spiesti izmantot citu automobili. Tomēr izvēles nebija, jo ar Tin/ota nevarēja atrauties no Chnjsler.
Pedālis jau bija nospiests gandrīz līdz galam, kad Mets kaut ko pamanīja labajā pusē. Atrāvis acis no Chnjsler, viņš ieraudzīja
pa ielu tuvojamies automašīnu. Prātā iešāvās kāda ideja. Viņš nogaidīja vēl apmēram sekundi, kamēr auto piebrauca tuvāk.
Nevarēdams saprast, kādēļ Mets vilcinās, Čaba klusi, bažīgi nošņāca:
- Brauc taču, vecīt!
Slepkavas no Chrysler apmulsuši vērās bēgļos, jo neapjauta, kādēļ tie vēl gaida, un bija gatavi mesties ārā no automobiļa, izraut ieročus no makstim un noņemt drošinātājus…
…kad braucošā automašīna jau bija gandrīz blakus Meta vadītajai Toyota, viņš nospieda akseleratora pedāli un iztraucās uz ielas tieši tai priekšā. Dārdošā Chevrolet Caprice no sen pagājušajiem laikiem, kad degviela bija lēta un pietiekamā daudzumā un it visi dzīvoja svētlaimīgā neziņā par ļaunumu, kas tiek nodarīts planētai, sadūrās ar Toi/ota un atlēca sānis. Vecās automašīnas šoferis - nervozs vīrs ar zirgastē sasietiem matiem un biezām brillēm kaula ietvarā - parāva savu transporta līdzekli pretējā braukšanas joslā un, riepām kaucot, apstājās gandrīz blakus neliešu Chnjsler. Mets aizšāvās prom pa ielu pretēji tam virzienam, uz kuru bija pavērsts Chrt/sler priekšgals. Atpakaļskata spogulī Mets redzēja, kā nelaimīgais Caprice šoferis izkāpj ārā un nikni lamājas uz viņu, savukārt slepkavas steidz klāt, lai pavēlētu vīram braukt projām un paši varētu apgriezties un dzīties pakaļ bēgļiem.
Mets iestūrēja pirmaja pagriezienā, kuru pamanīja, un tad sāka līkumot no vienas tukšas ielas otrā, bieži mainot virzienus un strikti traucoties ārā no Kembridžas, lai nonāktu uz ātrgaitas automaģistrāles. Laiku pa laikam viņš ielūkojās spoguļos, lai pārliecinātos, ka Chn/sler vēl neseko.
Tas nebija redzams.
Viņš mazliet nomierinājās, samazināja ātrumu un turpināja ceļu ziemeļu virzienā, ārā no pilsētas, pēc iespējas tālāk no ielām, kuras šķita apņēmušās notvert viņu nāvējošās ķetnās.
lesānis viņš paraudzījās uz Čabu, kura apaļajā, pietvīkušajā sejā joprojām mirdzēja sviedru lāses. Puisis gan šķita mazliet nomierinājies un veltīja Metam atzinīgu skatienu. Tikko jaušami papurinājis galvu, viņš sacija:
- Jorisas kundze sajuks prātā, kad to uzzinās.
- Būs jau labi, - Mets sacīja, paraustījis plecus. - Pametīsim šo mašīnu un atradīsim drošāku vietiņu, kur mūs neviens neatradīs. Tad tu atstāstīsi pilnīgi visu sarunu ar Vinsu un palīdzēsi man saprast, kas īsti notiek.
30
Sīriešu klosteris, Vādī en Natrūna, Ēģipte
Toi/ota Previa jau sen bija atstājusi tuksnesi aiz muguras un gurdi slīdēja rosīgās satiksmes straumē, kas plūda uz Kairas pusi. Citas iespējas nebija - vajadzēja braukt cauri plašajai pilsētai, jo jaunā lidosta atradās austrumos no tās, bet Vādī en Natrūna ziemeļrietumos. Pievakares zemās saules dziestošajā gaismā izcēlās izplūdes gāzu un putekļu mutuļi, kas smacēja pārblīvēto metropoli.
- Vai viņš jau zina, kas notiek? - Greisija jautāja brālim Emī- nam. - Vai jūs viņam izstāstījāt par zīmēm?
- Nē, - mūks atbildēja nožēlas pilnā balsī. - Pagaidām vēl ne. - Viņš satraukts atskatījās uz žurnālisti, it ka brīdinādams, ka drīz vien viņa pati visu sapratīs. - Patiesību sakot, viņš nemaz nezina, ka jūs esat atbraukuši. Arī abats neko nezina.
Greisija jau dzirās pieprasīt paskaidrojumus, taču mūks pasteidzās pirmais.
- Abats… nezina, ko iesākt. Viņš negrib, ka arpasaule uzzina par to.
- Bet jūs gribat, - Finčs minēja.
Mūks palocīja galvu.
- Nodek kaut kas brīnumains. Mēs to nedrīkstam paturēt pie sevis. Tas nepieder mums.
Finčs saskatījās ar Greisiju. Viņi jau agrāk bijuši tādās situācijās - kā nelūgti viesi devušies uz bīstamām vietām, lai iztaujātu cilvēkus, kas runā nelabprāt un Vēlas noslēgties no apkārtējiem. Dažkārt Greisijai un Finčam viss izdevās lieliski, citreiz neveicās, šajā gadījumā viņiem bija jāpapūlas - nevar taču apbraukt apkārt puspasaulei, lai paliktu tukšām rokām. Jo pasaule gaidīja paskaidrojumus.
Gīzas piramīdu virsotņu parādīšanās beidzot apliecināja, ka pilsēta palikusi aiz muguras. Greisija piramīdas bija redzējusi jau agrāk, taču tās allaž iedvesa bijību pat visvienaldzīgākajam vērotājam. Šajā gadījumā viņu pārņēma vēl kādas izjūtas, proti, majestātiskās akmens smailes slējās augšup un savādā kārtā atgādināja nunatakus - klinšainas virsotnes, kas paceļas virs ledājiem un ko viņa pa helikoptera iluminatoru bija vērojusi vēl pirms dažām stundām. Trokšņainās, haotiskās Kairas atmosfēras vietā drīz vien nāca daudz miegaināki izkliedētu māju puduri - viņi brauca garām Hūkiras ciematam, kas bija pēdējais ceļā uz tuksnesi un klosteriem. Mobilie tālruņi nu bija ārpus uztveršanas zonas. Mūks pavēstīja, ka turpmāk vajadzēs izmantot satehttele- fonu.
Jau kopš tā brīža, kad mūks piezvanīja, Greisija nevarēja uzminēt, ar kiidu akcentu viņš runā.
- Starp citu, no kurienes jūs esat? - viņa jautāja.
- No Horvātijas, - mūks paskaidroja. - Dzīvoju nelielā pilsētiņā ziemeļos, netālu no robežas ar Itāliju.
- Tad jau esat Romas katolis.
- Protams, - viņš apstiprināja.
- Un Emīns nav jūsu īstais vārds?
- Piedzimu es ar citu, - mūks palaboja, silti smaidīdams. - Pirms ierašanās šeit biju tēvs Dario. Iestājoties klosterī, mēs pieņemam koptu vārdus. Tāda ir tradīcija.
- Bet koptu baznīca ir ortodoksālā, - Greisija iebilda. Vēl ilgi pirms protestantu reformācijas sešpadsmitajā gadsimtā kristiešu pasaule piedzīvoja milzigu shizmu. Jau kopš kristietības sākuma Roma un tās austrumu līdzinieki Aleksandrijā un Antiohijā nodevās ilgstošai sāncensībai un teoloģiskiem strīdiem. Tūkstoš piecdesmit ceturtajā gadā sīkās ķildas izvērtās milzīgās nesaskaņās un sašķēla kristīgo pasauli divās daļās: austrumu ortodoksālajā baznīcā un Romas katoļu baznīcā. Grieķu izcelsmes vārds "ortodoksāls" burtiski nozīmē "tāds, kura uzskati ir pareizi", tādējādi pilnībā atspoguļojot austrumu baznīcas pārliecību, ka tā ir patiesā uguns uzturētāja un tās piekritēji seko autentiskai un neizkropļotai tradīcijai un mācībai, ko vēstījis Jēzus un viņa apustuļi.
- Jā, ortodoksālā, taču ne jau austrumu ortodoksālā, - mūks aizrādīja. Acīmredzot mulsums Greisijas sejā nebija pārsteigums, turklāt to pauda ne tikai viņa. Mūks palūkojās uz saviem trim viesiem un atvčcinājās. - Tas ir garš stāsts, - viņš paskaidroja. - Koptu baznīca ir vecākā no visām un vel ortodoksālāka par austrumu ortodoksālo baznīcu. To dibināja apustulis Marks pirmā gadsimta vidū, apmēram desmit gadus pēc Jēzus nāves. Taču tās ir muļķības, goda vārds. Galu galā visi kristieši ir Kristus sekotāji. Un tas ir pats galvenais. Arī šejienes klosteros tās atšķirības neņem vērā. Visi kristieši tiek laipni gaidid. Tēvs Hieronims ir katolis, - mūks atgādināja.