Выбрать главу

Viņi jau sen bija apbraukuši tuvāko svētā Psoja klosteri, un putekļainā, tumšā ceļa galā parādījās Sīriešu klosteris. Tas iz­skatījās pēc šķirsta, kurš dreifē smilšu jūrā - šo tēlu jau sen iz­mantoja šejienes mūki, jo klostera ēka esot darināta līdzīga No­asa šķirstam. Piebraukuši tuvāk, viņi jau varēja izšķirt detaļas: divi augsti zvanu torņi, četrstūrains četrstāvu tornis - kasr -, kas sargā ieejas vārtus, nelieli kupoli ar lieliem krustiem neregulāri izvietoti ap dažādām kapelām un ēkām, visu apjož augsts no­cietināts mūris.

Kad visi izkāpa no automobiļa, brālis Emīns aizveda viņus ga­rām tornim un šķērsām iekšējam pagalmam, kas tobrīd bija tukšs. Teritorija šķita maldinoši liela. Greisija lēsa, ka garumā un platu­ma tā līdzinās futbollaukumam un ir tikpat līdzena. Visas ārējās virsmas, tostarp mūris un kupols, bija no nededzinātiem māla un kaļķakmens ķieģeļiem patīkamā smilšu brūnā krāsā, malas un. stūri noapaļoti, mīksti un pamatīgi. Torņa sienas izraibināja sī­kas, neregulāras atveres - logu vietā, lai nebūtu tik karsts. Uz vi­sām pusēm veda šauras kāpnes. Rietošās saules siltumā un oran­ža ja mirdzumā ar mūri apjoztais klosteris drīzāk līdzinājās kādai ārpasaules mītnei - Greisijai tas bija pilnīgs pretstats aukstajam, nemīlīgajam ledus kontinentam, kura dzestrums joprojām lodāja pa kauliem. Šķita, ka viņa nevis šķērsojusi vairākus kontinentus, bet gan attapusies Tatuīnā.

Visi jau bija gandrīz nonākuši pie bibliotēkas durvīm, kad vi­ņiem ceļā nostājās mūks. Tas nopētīja visus - sākumā ziņkārīgi,

pēc tam pauzdams seja arvien lielāku nepatiku. Greisija noprata, ka tas ir abats.

-    Uzgaidiet šeit, - brālis Emīns sacīja Greisijai un Finčam. Vi­ņi iepalika, savukārt brālis spēra soli uz priekšu un aizsedza ska­tam acīmredzami saniknoto abatu. Greisija paskatījās uz Finču, it kā gribētu teikt: 'Te nu bija." Abi vēroja dedzīgo sarunu, no sirds cenzdamies neizrādīt pārlieku interesi.

Pēc briža brālis Emīns atgriezās kopā ar abatu. Tas nešķita iepriecināts satikt viesus un savas izjūtas pat nemēģināja slēpt.

-   Es esmu bīskaps Kirils, šī klostera abats, - viņš sausi notei­ca. - Baidos, ka brālis Emīns, ataicinādams jūs, pārsniedzis sa­vas pilnvaras. - Viņš nepasniedza roku sveicienam.

-    Tēvs, - Finčs iesāka, - lūdzu pieņemt mūsu atvainošanos par tādu vizīti. Mēs nezinājām par… ē… - Viņš apklusa, pūlēda­mies atrast pēc iespējas diplomātiskāku frāzi. - …tādām iekšējām debatēm, kas skar visu notiekošo. Mēs tiešām negribējām sagādāt jums neērtības vai neglītā kārtā uzplīties. Ja vēlaties, bilstiet tik vienu vārdu, un mēs brauksim atpakaļ uz mājām un nevienam neko neteiksim. Taču lūdzu jūs paturēt prātā divas lietas. Pirm­kārt, neviens nezina, ka mēs esam šeit. Mūsu birojā to esam pa­teikuši tikai vienam cilvēkam, savam priekšniekam. Tātad jums nevajadzētu uztraukties, ka mūsu dēļ mediji pēkšņi sacels kādu jezgu. Mēs to nepieļausim. - Finčs atkal apklusa, lai pārliecinā­tos, ka vārdi atstājuši jel kādu iespaidu. Droši saprotams tas ne­bija, taču viņam šķita, ka abats mazliet izlidzina saraukto pieri. - Otrkārt, mēs ieradāmies, lai palīdzētu jums un tēvam Hieroni- mam, jo vēlamies saprast neparastos notikumus, kuru aculieci­nieki bijām. Pieļauju, jūs zināt, ka mēs bijām tur. Antarktīdā. Viss notika mūsu acu priekšā. Ja mēs esam šeit, tad pirmām kārtām kā galvenie eksperti un liecinieki. Mēs neko nepārraidīsim bez jūsu atļaujas. Viss, ko šeit redzēsim un apspriedīsim, paliks starp mums tik ilgi, cik jums labpatiks.

Vispirms abats nopētīja Finču, tad Greisiju un Doltonu, pēc tam uzmeta drūmu skatienu brālim Emīnam un atkal pievērsās Fin­čam. Pēc mirkļa viņš lēni palocīja galvu - šķita, ka ir pieņemts lēmums, - un teica:

-   jūs gribat aprunāties ar tēvu Hieronimu.

-   Jā, - Finčs atbildēja. - Lai izstāstītu viņam, ko mēs redzējām. Parādītu uzdlmēto materiālu. Varbūt viņš varēs visu izskaidrot.

Abats atkal palocīja galvu un sacīja:

-    Ļoti labi. - Tad viņš bargi izslēja gaisā pirkstu. - Taču do­diet savu godavārdu, ka neizpaudīsiet neko, iekams nebūsiet ap­runājušies ar mani.

-    Es jums apsolu, tēvs. - Finčs pasmaidīja.

Joprojām skatīdamies uz Finču, abats teica:

-   Nāciet.

Viņš aizveda viesus līdz jaunākajai kompleksa ēkai - vienkār­šam trīsstāvu stuka namam, kas būvēts septiņdesmitajos gados. Finčs un Greisija sekoja, bet Doltons metās pāri pagalmam. Brā­lis Emīns bija stāstījis, ka klosterī nav televīzijas, bet viņiem ļoti gribējās redzēt ziņas no Arktikas un komentārus.

Greisija un Finčs pateicās par piedāvāto ūdeni, šķīvi ar sieru un svaigām datelēm. Viņiem tik tikko pietika laika ierastajam pie­klājības frāzēm, kad durvīs parādījās Doltons.

-    Esam ēterā!

Viņi izskrēja ārā. Doltons bija savienojis savu klēpjdatoru ar saliekamo BGAN satelītu šķīvi un atvēris kanāla mājaslapu. Grei­sija, Finčs, abats un mūks saspiedās apkārt, un Doltons parādīja viņiem ziņu klipu par nodkumiem Grenlandē.

Shēmā bija attēlota norises vieta - Karlsbādes fjords Grenlan- des austrumu piekrastē, četrsimt jūdzes uz ziemeļiem no polārā loka. Nākamais videoklips šķita savādi pazīstams. Materiāls li-' kās saraustītāks un graudaināks par viņu uzņemto - šo bija fil­mējuši nevis profesionāļi, bet zinātnieki, kuri pēta sniega ūde­ņu ietekmi uz arktiskās salas glečeriem. Parādība viņus pārsteigusi, šī elpu aizraujošā sajūsma un drudžainā rosība bi­ja skaidri jūtama arī ekrānā. Viens no šiem zinātniekiem - sirm­bārdis glaciologs no Nacionālā Sniega un ledus datu centra Boulderā, Kolorādo štatā, - tika intervēts tiešajā ēterā. Seja šķita pakļauta spēcīgai pikselizācijai un slīdēja ārā no kadra - filmē­tāji acīmredzot izmantoja tīmekļkamerai pievienotu satelīttele- fonu.

-    Vispirms Antarktīdā, tagad šeit, - sacīja kadrā neredzama intervētāja balss. - Jūsuprāt, kāpēc tā notiek?

Bija jūtama divu sekunžu nobide, tad zinātnieks reaģēja uz jautājumu.

-    Redziet, es… es nezinu, kas tas ir un no kurienes nācis, - viņš atbildēja aizsmakušā balsī. - Bet es skaidri zinu, ka ne jau sagadīša­nās pēc šī… šī zīme parādās deši virs posta teritorijām. Proti, tas šelfa ledājs Antarktīdā irst, glečers šeit… tas ir epicentrs. Es šos glečerus pētu jau vairāk nekā divdesmit gadu. - Viņš pagriezās un ar cimdo­tu roku norādīja uz pelēkbalto plašumu sev aiz muguras. - Paska­tieties uz šo zemi! Savulaik tā bija nevainojami balta. Tikai sniegs un ledus, visu cauru gadu. Tagad tā ir vairāk zila nekā balta. Kūst tik ātri, ka nu mums visapkārt ir ezeri un upes, ūdens lauž sev ceļu lejā līdz pamatiežiem un irdina glečeru pamatnes, tādēļ tie sāk slī­dēt uz juras pusi. Ja aizies ari šis, - viņš drūmi sacīja, - mēs varam gaidīt globālā jūras līmeņa pacelšanos par trim pēdām. Un tas var izraisīt visdažādākās nelaimes. Tātad jūs vaicājat, kas, manuprāt, notiek? Daba mums rāda sarkano trauksmes signālu, un es uzska­tu, ka šis brīdinājums jāuztver nopietni, kamēr vēl nav par vēlu.