Greisija stāvēja klusēdama. Sižets pievērsās komentāriem par zimes otrreizējo parādīšanos. Kadri bija satriecoši. Milzīgs pūlis drūzmējas Taimskvērā un seko notikumiem ļoti lielā ekrānā, kur paziņojumi redzami izceltiem burtiem. Līdzīgi kadri noķerti Londonā, Maskavā un citās lielākajās pilsētās. Ko pirmā parādība iesēja, to otrā pļāva vāliem vien. Pasaule nenovērsdamās sēdēja pie televizoru ekrāniem.
Palūkojusies uz Doltonu un Finču, Greisija izjuta savādu satraukumu. Notika kaut kas neparasts, varens, brīnišķīgs, mulsinošs un biedējošs vienlaikus - viņa atradās pašā centrā.
Viņas uzmanību piesaistīja satelīttelefona signāls. Kā solīts, Ogilvijs zvanīja no sava mobilā tālruņa.
- Pirms mirkļa runāju ar Pentagonu, - viņš informēja. - Divi Aizsardzības ministrijas Izlūkošanas pārvaldes puiši tikko nolaidušies Makmerdo stacijā un noskaidrojuši, ka jūs esat aizbēguši. Viņi ir pamatīgi satrakojušies, - ārzemju ziņu dienesta direktors iesmējies piebilda.
- Ko tu biji spiests viņiem pateikt? - Greisija sarauca pieri.
- Neko. Šī joprojām ir visnotaļ brīva valsts. Taču viņi diezgan ātri izsekos jūs līdz Kairas lidostai, varbūt jau paguvuši. No šejienes… kas zina. Varbūt jums vajadzētu izslēgt telefonus.
- Te tik un tā nav zonas, - Greisija sacīja, - taču mums no- teikd jāuztur kontakts. Mēs te jūtamies kā no pasaules atgriezti.
- Ik stundu pārbaudi savu satelīttelefonu; es rakstīšu īsziņas, ja būs jaunumi. - Ogilvijs pārsteidza viņu ar savu aukstasinību.
- Protams, - Greisija apstiprināja. - Un katram gadījumam zvani arī uz klostera fiksēto telefonu.
- Labi. - Ogilvija balss ieguva daudz nopietnāku toni. - Vai jau satikāt viņu?
- Nē, dkko atbraucām.
- Aprunājies ar tēvu Hieronimu, Greisij! Un labi ātri. Visa pasaule skatās ziņas. Mums jāturas priekšgalā. Tas ir musu loms.
Greisija juta kaklā rūgtu kamolu un, satraukta palūkojusies uz mūkiem, atkāpās un uzgrieza viņiem muguru.
- Mums jārīkojas ļoti uzmanīgi, Hel, - viņa teica pieklusinātā balsī. - Iekams to visu izsludināt, mums jāsper nepieciešamie piesardzības soļi.
- Ko tu ar to gribi teikt?
-Šī ir musulmaņu zeme. Neesmu pārliecināta, ka viņi laipni uzņems ko tādu, kas ož pēc Otrās atnākšanas un turklāt notiek pašu sētā.
- Turpat tas notika ari pirmajā reizē, - Ogilvijs sausi piebilda. ,
- Hel, es runāju nopietni, - Greisija attrauca. - Mums jābūt ļoti uzmanīgiem. Ja vēl neesi ievērojis, šī nav iecietīgākā vieta uz pasaules. Es negribu pakļaut tēvu Hieronimu briesmām.
- Arī es negribu kādu pakļaut briesmām, - Ogilvijs īgni atcirta. - Un mēs uzmanīsimies. Tikai aprunājies ar viņu. Pārējo atstāj mūsu ziņā.
Atvieglojumu Greisija neizjūta.
- Pēc sarunas es tev piezvanīšu, - viņa apsolīja, tad aizvēra tālruņa aparātu un pagriezās pret abatu. Bija jārīkojas. - Vai mēs varam noskatīties to materiālu, ko viņi uzdlmēja alā?
- Protams. Viņi mums atsūtīja DVD. Neesmu to redzējis, jo mums šeit nav atskaņotāja.
- Šajā klēpjdatorā mēs varam to noskatīties, - Doltons sacīja, uzsitis pa savu datoru.
Abats palocīja galvu un aizgāja.
Doltons satraukts paskatījās uz Greisiju un Finču.
-Ja nu mums vajadzīgais kadrs nebūs pēdējais?
Nomācoša varbūtība, kuru neviens no viņiem tobrīd nevēlējās apspriest, jo tādā gadījumā nāktos sazināties ar filmēšanas grupu un vienoties par neizmantotajiem kadriem. Sarunu pārtrauca abats, kurš ar DVD disku rokā atkal parādījās tuvumā. Doltons ielika to datorā un pa tina uz priekšu, kamēr ekrānā parādījās neliela filmēšanas grupa, kas rāpjas kalnā un tuvojas tādām kā senām durvīm, kas izcirstas klintī.
- Lūk! - abats uzsauca. - Tā ir tēva Hieronima ala.
Kad Doltons nospieda atskaņošanas pogu, ekrānā parādijās ieeja alā no operatora skatupunkta. Elpu aizturējusi, Greisija raudzījās uz tumšo kambari un klausījās draudīgā balsī, kas pirmajā personā apraksta apkārtni, nedaudzās vienkāršās mēbeles - visu, ko viņa drīz vien redzēs pati savām acīm. Tad kamera tika pagriezta un filmēja kambara izliekto griestu panorāmu.
- Tur! - iesaucās Greisija, iebakstot ar pirkstu ekrānā. - Tas ir īstais, vai ne?
Doltons nospieda pauzes pogu, padna vairākus kadrus atpakaļ un tad atskaņoja klipu palēnināti. Visi paliecās tuvāk ekrānam. Tas bija tikai īss mirklis - garāmejot uzfilmēts sīkums, bet viņiem ar to pietika. Doltons apturēja kadru, kurā varēja apskatīt uzzīmētos simbolus - smalkus, koncentriskus apļus un svītras, kas gluži kā stari stiepās uz āru. Lai arī vienkārši, tie tomēr pārsteidzoši skaidri apliecināja līdzību ar parādību, ko viņi vērojuši virs šelfa ledāja.
Nepārprotami.
Greisija paraudzījās uz abatu. Sirdi plosīja gaidas.
- Kad mēs varētu sadkties ar tēvu Hieronimu?
Abats ielūkojās savā rokas pulkstenī.
- Ir jau vēls. Saule drīz norietēs. Rīt no rīta?
Savilkusi seju grimasē, Greisija pūlējās atgūties, lai sirds pukstētu tajā ritmā, kāds bija pirms video noskatīšanās Doltona datora ekrānā.
-Tēvs, lūdzu! Negribētu jūs nekā apgrūdnāt, bet… ņemot vērā notiekošo, nedomāju, ka mums vajadzētu gaidīt. Es dešām uzskatu, ka mums ar viņu jāaprunājas jau šovakar.
Klostera abats cieši ieskatījās Greisijai acīs un tad šķita piekāpjamies.
- Labi. Taču tad mums jādodas ceļā nekavējoties.
Gulēdams zem smilškrāsas maskēšanās tīkla četrsimt jardu uz rietumiem no klostera vārdem, Lapsa Otrais jaudīgā binoklī vēroja Greisiju, Finču un Doltonu, kuri kopā ar abatu un vēl vienu mūku sēdās gaidošajā transportlīdzekli.
Ievibrējas viņa Iridium drmas satelittālrunis. Izņēmis to no kabatas, viņš ieskatījās ekrānā. Teksta ziņa apliecināja, ka Lapsa Pirmais ar komandu tikko piezemējies. Tieši laikā. Kā jau paredzēts.
Viņš ielika tālruņa aparātu kabatā un noraudzījās, kā Toyota Previa attālinās, atstājot aiz sevis putekļu mākoni.
Pagaidījis, kamēr automobilis nobrauc pusjūdzi, Lapsa Otrais pietrausās uz ceļiem, rūpīgi salocīja tīklu, ielika to mugursomā un devās pie pārīša savu vīru, kas gaidija netālu.
Aicināja kalns.
Atkal.
31
Vubērna, Masačūsetsas štats
Motelis bija netīrs un nolaists, taču apgādāja Metu un Čabu ar pašu nepieciešamāko: četrām sienām, jumtu un anonimitāti, ko reģistratūras nišā nodrošināja izstīdzējis diennakts televīzijas cienītājs, kurš tik dkko spēja salikt kopā kaut vienu teikumu. Tobrīd viņiem visvairāk bija vajadzīgs tieši patvērums un anonimitāte.
Un dažas atbildes.
Mets sēdēja uz grīdas, atspiedis muguru pret gultu, galvu atliecis un atbalstījis pret kunkuļaino matraci. Turpretī Čaba nespēja nosēdēt mierā un soļoja šurpu turpu, ik pēc brīža palūkodamies ārā pa logu.
- Vai tu izbeigsi? - Mets norūca. - Uz šejieni neviens nebrauks. Vismaz pagaidām.
Čaba nelabprāt atlaida notraipīto aizkaru un veica vēl vienu apli pa istabu.
- Pie velna, apsēdies taču! - Mets izgrūda.
- Piedod, ja? - Čaba attrauca. - Es neesmu radis pie tādām lietām. Saproti, tas ir vājprāts, vecīt. Kāpēc mēs vispār esam šeit? Kāpēc nevaram piezvanīt policijai un izstāstīt visu, ko tu zini?
- Jo tas, ko zinu es, nav nekas salīdzinājumā ar to, kas zināms policistiem. Viņuprāt. Un es tādēļ negribu sēdēt aiz restēm. Bet tagad esi mīļš pret mani un pret paklāju un apsēdies.