- Viņš neko neteica, - Čaba sacīja, pūlēdamies koncentrēties.
- Es runāju pēdējais. Es aizrādīju, ka, manuprāt, gaiss ir izgaismojies pats. It kā degtu pašas gaisa molekulas. Taču tas nav iespējams.
Mets pētīja graudaino attēlu televizora ekrānā.
- Un ja nu ir?
- Degošs gaiss? Nedomāju vis.
- Kā būtu ar lāzeru, projektoru… kaut ko tādu, kura palaišanai nepieciešams sasodīd labs programmētājs?
- Es neko tādu nevaru iedomāties, - papurinājis galvu, atbildēja Čaba. - Ja kāds zinātu, kā to izdarīt, tad viņu rāditu visos kanālos.
Vilies Mets aizvēra acis un atslīga pret gultu. Viņam bija grūti koncentrēties un saprast. Traucēja arī izsalkums. Viņš bija pārguris
- gan fiziski, gan garīgi -, jo nebija gulējis vairāk kā divdesmit četras stundas. Un neizskatījās, ka tuvākajā laikā izdosies atpūsties.
- Vinsu nogalināja ne jau tāpat vien. Iemesls noteikti ir saistīts ar Deniju un pārējiem. Vienalga, vai tā zīme ir īsta vai nav, kāds noteikti kaut ko ir uzsācis.
Čabas seja sakritās.
- Un tu gribi noskaidrot, kurš ir ķēries pie lietas.
-Jā.
- Vai tu esi traks? - Čaba lūkojās uz viņu gluži kā bērns uz trīsacainu pandu zooloģiskajā dārzā. - Tās spēlites nav domātas tev. Pareizāk būtu izgaist, kamēr viņi pabeidz savu darbiņu. Mums jāpazūd, varbūt jābrauc uz Kanādu vai vēl kaut kur, jāsēž klusi un jānogaida, kamēr vēji norimst.
Mets pētīja viņu teju kā citplanētieti.
- Domā?
It kā Meta sardoniskās izteiksmes samulsināts, Čaba sarauca pieri.
- Tu prasīji, kāpēc mēs ar Vinsu nospriedām, ka varam izprast šo parādību. Un kāpēc tev šķiet, ka to vari tu? Nu, kas tu esi? Bijušais policists, vai? Bijušais F1B aģents? Kāds no bijušajiem īpašo operāciju vienības biedriem, ko?
- Esi nolicis mani nepareizajā frontes pusē, - Mets sacīja, papurinājis galvu.
- Lieliski, - Čaba novaidējās. Viņš pašūpoja galvu un tad kļuva nopietns. - Vecīt, tiešām! Tie ir sliktie zēni. Mēs runājam par tiem, kas nogalināja cilvēkus helikopterā.
Mets šķita aizsapņojies, un Čaba to manīja.
- Tu manī neklausies, vai ne?
Kad Mets papurināja galvu, Čaba kļuva nikns.
- Mēs esam piešmaukti, vai ne?
- Vai vari noskaidrot, kas vēl bija tajā helikopterā? - Mets pavaicāja, ignorēdams Čabas jautājumu. - Kāda bija viņu specialitāte? Un… kas viņiem maksāja?
Čaba nopūtās.
- Varētu nodomāt, ka man ir izvēle. - Viņš no mugursomas izņēma klēpjdatoru.
- Ceri, ka šajā miskastē dabūsi internetu? - Mets pajautāja.
- Es tiešām šaubos, vai viņiem te ir bezvadu internets, bet… - Čaba pacēla savu iPhotie un veltīja Metam zinīgu smaidu. Tad viņš kaut ko atcerējās un atkal sadrūma. - Aizmirsti. To nedrīkst. Sasodīts! - Viņš ar gaļīgajiem pirkstiem paberzēja seju, apdomājās un pacēla acis. - Viss atkarīgs no tā, kas tev vajadzīgs. Es varu to iedarbināt, maksimums, uz četrdesmit sekundēm. Pēc tam viņi piefiksēs, kur mēs esam.
Mets saviebās.
- Saklausijies to seriālā "24" vai arī tā tiešām ir?
- Vecīt, - Čaba sacīja, pacēlis savu tālruni, - Zini, ko es izdarīju vispirms, kad nopirku šo aparātu? Es tam uztaisīju džeilbrei- ku. Lai satracinātu AT&.T.
- Ko tas nozīmē?
-Tas nozīmē, ka aparāts ir brīvs. Es varu savam datoram pieslēgt EDGE savienojumu.
- Labi. Bet varbūt rīkosimies drošāk un palūgsim, lai puisis reģistratūrā atļauj izmantot viņa datoru.
Čaba sarauca pieri.
- Kāpēc? Kas vēl tev vajadzigs?
- Vajag precizēt, - Mets atbildēja, - kur atrodas mūsu draugi no Chnjsler.
32
Vādī en Natrūnas kalni, Ēģipte
Tēvs Hieronims izskatījās pilnīgi citāds, nekā Greisija bija iztēlojusies. Tas nepārsteidza. Viņa no pieredzes zināja, ka patiesībā cilvēki izskatās citādi nekā uz fotogrāfijām vai filmā. Nereti reālais tēls bija labāks, taču lielākoties mūsdienās - ņemot vērā Photoshop iespējas - nācās vilties. Šajā gadījumā Greisija bija gaidījusi būtiskas atšķiribas no tā, kas redzēts pēdējā reportāžā par šo cilvēku. Un tiešām: tēvs Hieronims izrādījās daudz tievāks, vājāks un manāmi trauslāks, nekā palicis viņai atmiņā. Taču arī nomācoši tumšajā alā, ko izgaismoja vien trīs gāzes laternas un dažas sveces, viņa mirdzošās zaļpelēkās acis šķita valdzinošākas nekā filmā un līdzsvaroja jebkuru vājumu, ko nesis smagais pārbaudījums.
- Tātad jūs neatceraties, kas notika tā ceļojuma laikā? - Greisija jautāja. - Jūs taču bijāt prom vairākas nedēļas, vai ne?
- Trīs mēnešus, - vecais vīrs atbildēja, skatīdamies viņai acīs. Greisiju, Finču un Doltonu patīkami pārsteidza tas, ka tēvs Hieronims nebija atteicies no tikšanās ar viņiem. Gluži pretēji, viņš šķita laipns un labvēlīgs. Pats mierīgs, balss sdngra un rimta, vārdi skaidri un nesteidzīgi. Viņš nebija zaudējis spāņu noti, kas tik brīnišķīgi iekrāsoja viņa vārdus. Greisijai uzreiz iepatikās šis cilvēks, kuru viņa tā apbrīnoja nesavtības un pazemības dēļ.
- Un… pilnīgs tukšums, - Greisija secināja.
- Nekad agrāk es neko tādu neesmu piedzīvojis. Prātā palikušas vien vārgas atmiņas, gaistoši tēli… Ka es eju, viens. Redzu, ka man kājās ir sandales, es eju pa smiltīm, apkārt ir bezgalīga ainava. Zilas debesis, nokaitēta saule, karstums… Es to saožu. Jūtu, kā man dedzina seju un plaušas. Un tas ari viss. Tikai druskas. Pēkšņi apziņas uzplaiksnījumi citādi pilnīgi baltā lapā. - Viņš izmisis viegli papurināja galvu, it kā norātu sevi par tādu neveiksmi.
Lai gan arī Doltons un Finčs sēdēja alā kopā ar abatu un brāli Emīnu, Greisija nolēma nedlmēt pirmo interviju. Tas nebija viegls lēmums. Lai gan juzdama, ka sākumā vajadzētu mazliet laika pavadīt kopā ar tēvu Hieronimu, lai iepazītos un viņš justos ērti, Greisija tomēr nebija pārliecināta, kā vecais vīrs reaģēs, noskatoties reportāžu par zīmēm debesīs. Un viņai šķita negodīgi paziņot par tām kameras priekšā.
Viņa palūkojās uz alas griestiem. Tos viscaur klāja baltie mutuļi, kas stipri līdzinājās zīmei, ko viņa bija redzējusi virs šelfa ledāja.
- Izstāstiet mums par šiem! - viņa lūdza, ar roku norādot uz griestiem.
Priesteris domīgi paraudzījās uz augšu, nopētīja uzzīmētos simbolus, kādu brīdi apsvēra Greisijas lūgumu un tad atkal pievērsās viņai.
- Drīz pēc ierašanās šeit, - viņš sacīja, - mani pārņēma tāda prāta skaidrība, kādu es nekad vēl nebiju pieredzējis. Es daudz labāk sāku saprast lietas. It kā mans prāts pēkšņi būtu atbrīvojies no jucekļa un iemācījies skatīt patieso dzīvi. Un šīs domas, šīs idejas… tās nāca pār mani tik skaidras, tik spēcīgas! Es nespēju tās kontrolēt un visas pierakstīju. - Viņš norādīja uz nodeldētu galdu, kur kaudzē bija saliktas vairākas piezīmju burtnīcas, savukārt citas atradās uz dzegas pie loga. - Kā uzticams pārrakstītājs, - viņš piebilda, vāri smaidīdams.
Greisija nespēja atraut acis no vecā vīra. Viņa balss šķita neparasti stingra un pavisam normāla, ikdienišķa. It kā viņš stāstītu par visparastākajām un garlaicīgākajām lietām.
- Un šis simbols? - Greisija tincināja, atkal rādīdama uz augšu. - Arī to esat zīmējis jūs, vai ne?
Tēvs Hieronims lēni palocīja galvu, seja pauda sīku apmulsumu.